Reiz dzīvoja kāds jēriņš. Viņš caurām dienām priecājās par pļavu, kurā pavadīja lielāko daļu sava laika. Bezrūpība un prieks! Nekādu rūpju, itin nekā. Vieglu sirdi dienu iesāka un tikpat vieglu sirdi vakarā devās pie miera.
„Ja nu ir kāds paradīzes stūrītis zemes virsū, tad tā noteikti ir šī pļava,” jēriņš priecājās. „Esmu laimīgs, ka varu šeit dzīvot! LAI–MĪGS!!!” viņš nespēja vien nopriecāties. Pļava bija viņa miera osta, vieta, kur jēriņš jutās bezgala laimīgs.
Kādu dienu viņa pļavā iegriezās kāds meža iemītnieks. Jēriņš bija lādzīgs un negaidīto viesi prom nedzina. Kas tas bija par dzīvnieku, to jēriņš nezināja. Bet vai tad nu tam bija liela nozīme. Ja kādam vajadzēja palīdzību, viņš labu prātu palīdzēju. Un neskatījās uz to, ka meža iemītnieks bilžu grāmatās redzēto vilku atgādināja.
Vilks lūdza, vai nevar kādu laiku pie jēriņa padzīvot. Jēriņš sirsnīgi atbildēja, ka māja viņam esot liela. Pietikšot vietas gan pašam, gan viesim. Nemaz neprašņāja, kā nu gadījies, ka vilkam nav citas vietas kur palikt. Ja palīdzību vajadzēja, tad jāpalīdz vien ir. Un jēriņš labestīgi ielaida vilku savās mājās.
Pienāca vakars. Uz vilka jautājumu par to, vai te vēl kāds cits tuvumā arī dzīvo, jēriņš sirsnīgi nosmējās: „Nē, neviena nav, neraizējies! Tu te vari dziedāt pilnā balsī un neviens tevi netraucēs! Vari smieties no visas sirds! Būt pavisam, pavisam brīvs”, jēriņš vilkam uzsmaidīja.
Abi devās pie miera. Jēriņš novēlēja vilkam labu nakti. Apsolīja gardu putru brokastīs. Piekodināja, lai neatstājot uz nakti logu vaļā pavisam, odi pilna istaba pielidošot. Ja šamie dikti daudz, tad gulēt traucējot. Un tie kodieni ar nemaz patīkami nav. Un tā sīkšana jau ari nekāda debesu mūzika neesot.
Vilks noskatījās jēriņā, pamāja ar galvu un apsolīja, ka logu ciet aizvēršot. Jā, viņš dikti noguris un dikti gribot kārtīgi izgulēties.
Jēriņš dungodams aizvēra istabas durvis. Vai nu tur dziesmiņu: ‘esmu tik laimīgs, ka varu dzīvot šajā pasaulē’ dungoja vai ko līdzīgu. Vilks īsti vārdus sadzirdēt nevarēja. Bet kā vilkam rādījās, viss notiks vieglāk par vieglu. Sen tā nebija bijis, ka brokastis pašas sevi ciemos uzaicinātu. Un vēl pie sevis uz nakti izmitinātu. Vilks lēni palūkojās apkārt. Jāgaida vien būs, kamēr jēriņš aizmigs. Tā dziedāšana nekādi negribēja rimties. Jēriņš dziedāja no visas sirds! „Nu bezgala naivs tas radījums,” vilks pie sevis nodomāja vēlreiz. Nezināja viņš neviena cita, kas tik ļoti atvērtu sirdi pilnīgam svešiniekam uzticētos! Viņš jau nu gan tā nemūžam nedarītu! Savās mājās lāci nelaistu. Bet jēriņš ir un paliek jēriņš!
Pēc kāda laika lielā dziedāšana apklusa. Vilks saausījās, vai nu tiešām jēriņš aizmidzis būtu? Nu tad jau īstais brīdis klātu. Ne jau naktsmājas vilkam bija vajadzīgas.. Jēriņš tik garšīgi smaržoja, ka vilks knapi bija noturējies, lai tikko saticis jēriņu dzīvu neapēstu..
Vilks klusi atvēra istabas durvis un devās jēriņa istabas virzienā. Un visiem skaidrs, ar ko šī pasaka varētu beigties. Ja vien..
Ja vien brīdī, kad vilks grasījās atvērt jēriņa istabas durvis, nebūtu atskanējis negaidīts troksnis. Vilks izbīlī paleca no durvīm nost. Jēriņš taču tika teicis, ka neviena šajā apkaimē neesot!
Vilks uzmanīgi atkāpās. Lielais troksnis atskanēja vēlreiz. Nu vilkam ap dūšu pavisam neomulīgi palika.
Nočīkstēja mājas durvis. Mājas priekšnamā parādījās kaut kas liels ..Vilks vēl lielākā izbīli pieplaka pie sienas. Domas par jēriņa apēšanu bija pilnībā pagaisušas. Nu bija jādomā, kā sveikam un veselam pašam no mājas izkļūt. Sava āda glābjama. Vilks iedomājās par lāci.
Jēriņš mierīgi gulēja. Ne nieka no trokšņa nebija dzirdējis. Arī par vilka sliktajiem nodomiem nekā nenojauta. Sapņoja par pļavu. Vai ko tamlīdzīgu. Katrā ziņā miegā smaidīja.
Vilks klusiņām atgriezās savā istabā. Aizvēra durvis. Pa logu izglābties viņš varētu, bet kā nu tagad lai zina, vai tas lācis (tādu troksni taču tikai lācis varētu uztaisīt!!!) otrā pusē atplestām ķetnām nesagaidīs. Tik ļoti gribējās dzīvot. Nē, no istabas ārā sprukt nevarēja. Būs vien jāgaida rītu.
Rīts pienāca. Vilkam tā bija viena gara nakts.
No rīta jēriņa dziedāšana atsākās un jēriņš priecīgs ienesa solīto putru vilkam istabā. Vilks noskatījās jēriņā kā brīnumā.. Vai viņš maz apjēdza, ka vakarnakt varēja kļūt par viņa brokastīm?
Jēriņš pienāca pie vilka, noglaudīja pieri, jautāja vai nav apslimis. Tāds pavisam sanīcis izskatoties. Vai labi gulējis pagājušo nakti? Tie odi taču nebūs traucējuši? Vai logu aizvērt atcerējies, kad gulēt gājis? Jēriņš izprašņāja vilku un izskatījās diezgan norūpējies.
Vilks bija neizpratnē. Tas jēriņš taču no visas sirds par viņu rūpējās!!! Raizējās, vai nav apslimis. Vai izgulējies? Labi gulējis?
Pēkšņi vilks sajuta pakrūtē iepriekš nemanītu siltumu. Jā, jēriņš smaržoja garšīgi, bet šitentādu būtni vilks sen nebija saticis. Un no jēriņa plūstoša labestība apņēma vilku kā tāds silts vilnas lakats, ko vēsā vasaras vakarā ap pleciem apmest un siltu tēju malkojot, vērot saulrietu..
Iepriekš vilks dikti smīkņāt par jēriņa naivumu vēlējās. Nu taču nevar būt, ka vēl tik naivas būtnes šajā pasaulē sastopamas. Nu smaids bija pagaisis. Vilks jēriņu citā gaismā bija ieraudzījis. Un tādu attieksmi savā mūžā savā virzienā baudīja pirmo reizi. Jēriņam no tiesas rūpēja, lai vilkam būtu labi.
Mirklī, kad jēriņš aizsteidzās uz virtuvi zāļu tēju vilkam uzvārīt, vilkam sirds bija pilna. Vilkam bija gan sirds! Un viņš.. Viņš taču arī varēja rīkoties cēli, ne tā kā parasti – tikai vēdertiesas dēļ kaut ko darīt.. No jēriņa plūda tāds gaišums un labsirdība.
Pēc brīža jēriņš atnesa tēju. Smaidīja un teicās, ka šī tēja viņam pašam dikti palīdzot. Grūtā brīdī dikti palīdzot. Un pēc brīža jau kļūst atkal pavisam labi.
Tā nu vilks sēdēja un dzēra tēju. Kopā ar jēriņu.
Kas notika tālāk?
Neviens droši nezināja pateikt. Zināja vien to, ka meža viducī pļavā kāds dikti labsirdīgs jēriņš dzīvojot. Vēl klīda runas, ka to pa naktīm vilks sargājot. Lai kāds tam ļauna nenodarītu. Un ka jēriņā mītošā labestība spēj sasildīt ikvienu, kas ciemos pie viņa iegriežas. Un naktsmājas tas arī nekad neatsakot. Ja kādam mīlestības trūkstot, tas droši var pie jēriņa doties. Viņam tur esot meža zālīšu tēja, ko jēriņš vienmēr uzvārot. Dikti labi palīdzot grūtā brīdī.
Bet lai vilks jēriņa sargātu… Tam gan bija grūti noticēt. Tomēr klīda runas, ka tieši tā arī notiekot. Vilks jēriņu esot tā iemīlējis, ka sargājot kā savu acuraugu.
