Kādam Ozolam bija daudz bērnu. Par Zīļukiem viņš tos mīļi dēvēja. Ozols kā jau krietns vīrs no sirds mīlēja visus bērnus vienādi stipri, tomēr viens Zīļuks viņam bija īpaši mīļš. Tas, kurš pats sīkākais augumā bija padevies, bet jau kopš dzimšanas viņš pamanīja, ka apņēmības tam bij vairāk nekā visiem pārējiem Zīļukiem kopā.
Ozols visus Zīļukus jau no mazotnes, kamēr vēl zaros auklēdams, tiem mācīja nekur tālu no viņa rokām zemē nokrītot neaiziet. Ozols bija rūpīgs tēvs un izklāstīja savām atvasītēm, kāpēc tik svarīgi turēties viņa tuvumā. Kad līšot lietus vai snigšot sniegs, ja vien Zīļuki nebūs pārāk tālu aizgājuši, Ozoltēvs ar saviem kuplajiem zariem spēs tos pasargāt. Un ka tā būs drošāk gan pašiem Zīļukiem, gan viņam arī būs mierīgāk ap sirdi.
Zīļuki bija klausīgi. Bijājās tēva. Paturēja prātā, ko tēvs tiem bija teicis, kad pārcēlās uz zemi dzīvot. Vien tas mazais nebēdnis nekā mierā nevarēja nosēdēt. Tiklīdz pie zemes bij ticis, tā mudīgi ripinājās prom.
Ozoltēvs kļuva dusmīgs. „Ja tu aizskriesi pārāk tālu, es tevi pasargāt nevarēšu,” viņš norūpējies šalca pakaļ mazajam ozolpuikam. „Tu vēl esi mazs, viens pats netiksi galā,” Ozols centās mazo no neprātīgā soļa atturēt.
Bet ozolpuika neklausīja un ripoja vien tālāk. Viņš dikti gribēja dzīvi uz zemes iepazīt. Redzēt visu, ko vien var redzēt! Dzirdēt visu, ko vien var sadzirdēt! Sajust visu, ko vien var sajust! Izlīt lietū un piedzīvot krusu arī. Un pirmo sniegu. Viņš gribēja piedzīvot pilnīgi visu! Lai nāktu kas nākdams, mazais ozolpuika skatīsies pasaulē drosmīgu sirdi. Dūša un uzticēšanās viņā bija pārpārēm.
Vecais ozols noraudzījās vien savam ozolbērnam pakaļ. Nekā izdarīt nevarēja. Viņam bija jāpaliek pie pārējiem bērniem. Nevarēja tak saknes no zemes izraut un skriet mazajam palaidnim pakaļ. Kaut kur dziļi sirdī Ozols sajuta tās pašas spēcīgās ilgas. Viņš ilgojās, kaut savulaik būtu uzdrīkstējies pasauli izpētīt.
Jā, tā nu tas bija. Kad Ozols bija tikpat maza ozolzīle kā viņa apņēmīgais dēls, viņš dikti baidījās tēva dusmu un nedarīja nekā tāda, kas viņa tēvam nepatiktu. Gribēja būt klausīgs puika. Un tad izauga liels. Un kļuva par tikpat gādīgu un pašaizliedzīgu tēvu, mācot tās pašas zinības saviem bērniem, ko pats savulaik mazotnē bija apguvis. Galvenā no tām vēl joprojām skanēja viņa ausīs – mācība, ko viņa tēvs atkārtoja visbiežāk: „paliec tepat, jo tā varu tevi pasargāt.” Jā, viņa tēvs godam bija savu solījumu pildījis un visus savus bērnus cītīgi no visa tika sargājis, tomēr nekā daudz no pasaules viņš tā arī nedabūja redzēt.
Un tagad viņa paša ozolbērni klausīgi dzīvoja viņa sargājošajā lapu paēnā. Tas tos sargāja, cik vien spēdams, no lietavām un arī no krusas. No karstajiem saules stariem arī. Un viņš varēja nosargāt gandrīz visus savus bērnus. Tik to ne, kas vistālāk no viņa bija aizgājis.
Gāja laiks, nāca vasara pēc vasaras, ziema pēc ziemas, aizritēja arī neskaitāmi rudeņi un pavasari. Ozols vēroja savus bērnus augam. Ne visiem gāja gludi. Bija tādi, kuriem pietrūka spēka iesakņoties vai no zemes virskārtas ārā izspraukties. Bet bija arī tādi, kam tas izdevās. Par tiem Ozoltēvs jutās varen lepns. Redzēt mazos ozoliņus augam – tas bija liels prieks!
Ik pa brīdim Ozoltēvs par savu apņēmīgo ozolzēnu atcerējās. Dusmas sen kā bija rimušās. Ozoltēvs nepaklausīgo ozolēnu ļoti mīlēja. Mīlēja no visas sirds! Patiesībā tieši par šo savu dēlu viņš domāja visvairāk. Un izjuta vislielāko lepnumu. Par to, ka tas bija tik drosmīgs, lai savu sapni – iepazīt šo pasauli – piepildītu.
Gāja laiks un viņa mazie puikas izauga lieli. Viņš bija kļuvis pavisam vecs. Viņam bija pulka mazbērnu. Kādu dienu veco tēvu uzrunāja kāds mazmazītiņš sprigans mazbērns un uzdeva tam jautājumu: “Vecotēv, vai tu esi laimīgs?”
Vecais ozols līgani nošalca zaros: “Esmu gan.”
Ozolpuisēns neatstājās un turpināja iztaujāt: “Un vai visi ozoli, kad izaug, ir laimīgi? Vai ir kāda mācība, kas mums ļauj kļūt laimīgiem?”
Ozols atcerējās tēva vārdus. Pasmaidīja. Un noslēpumaini noteica: “Ir gan kāda liela mācība, kas ikvienam ozolam uz šīs zemes ļauj piedzīvot laimīgu dzīvi.”
“Vai pateiksi, kāda tā ir? ” ozolzēns dega nepacietībā.
“Pateikšu gan,” vecais ozols glāstoši vējā sapurinādams savu izpūrušo lapotni smaidot turpināja. “Vienmēr atceries par savām saknēm, bet nebaidies radīt pats savu dzīves pieredzi. Un piepildi savus sapņus.”
