Aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņām zemēm dzīvoja kāds sirdsgudrs Sirmgalvis. Neviens īsti nezināja, cik viņam gadu. Klīda dažādas valodas. Citi zināja teikt, ka Sirmgalvis tikko nosvinējis savu simtu pirmo dzimšanas dienu. Citi apgalvoja, ka sirmajam kungam jau četri gadu simteņi apritējuši. Vēl daži teica, ka sirmgalvis dzīvo jau tūkstošiem gadu. Kas nu to vairs zinās pateikt, kā īsti bija patiesībā.
Ļaudis no tālām zemēm devās uzmeklēt Sirmgalvi. Ar ko gan šis vecais vīrs bija tik īpašs? Viņam piemita brīnumainas un ļoti neparastas spējas – viņš spēja iesēt mīlestības graudiņu ikviena cilvēka sirdī.
Neviens nezināja, kāds šis mīlestības graudiņš izskatījās. Vai tas bija mazmazītiņa zirnīša lielumā, vai ozolzīles lielumā. Tāpat neviens īsti nezināja, kā tieši sirmgalvim izdevās mīlestības graudiņu sirdīs iesēt. Tomēr visbrīnumainākais ļaudīm šķita sirmgalvja saņemtā mīlestības graudiņa spēks divas sirdis kopā savest.
Ikviens, kam bija izdevies atrast Sirmgalvi, saņēma šo brīnišķīgo dāvanu. Un tiklīdz bija saņēmis mīlestības graudiņu, tā atrada arī Mīlestību. Bet atrast sirmo kungu nemaz nebija viegli. Neviens īsti nezināja ceļu uz viņa mājām. Tik zināja to, ka trejdeviņas jūras un trejdeviņas zemes šķērsojamas, lai satiktu Sirmgalvi. Bet nezināja, kurā virzienā.
Kāda sieviņa, uzzinājusi par Sirmgalvja brīnumainajām spējām, nolēma atrast veco vīru, jo ļoti vēlējās saņemt mīlestības graudiņu. Un viņa devās tālajā ceļā. Viņa gāja un gāja, pa ceļam taujājot sastaptos ļaudis, vai gadījumā kāds nezina, kur Sirmgalvis dzīvo? Visi kā viens raustīja plecus un nekā nemācēja pateikt. Sieviņa turpināja meklēt. Viņa ticēja, ka Sirmgalvi izdosies sastapt.
Gāja gads pēc gada. Sieviņa nepagurdama turpināja meklēt veco vīru. Tomēr itin nekas neliecināja, ka viņai izdosies sirmo kungu atrast. Neviens nezināja pateikt, kurp jāiet. Bet visi kā viens zināja stāstīt, ka Sirmgalvis patiešām atrodams aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņām zemēm.
Sieviņa meklēja un meklēja, bet nekā neatrada. Un viņa nolēma, ka dosies atpakaļ uz mājām. Nevar taču veltīt visu mūžu mīlestības graudiņa meklēšanai. Ja nav lemts, tad arī neizdosies. Visi to zināja, ka sirmo kungu tikai retajam izdevās atrast. Un viņa atgriezās atpakaļ savās mājās. Un aizmirsa par Sirmgalvi. Un par viņa brīnumainajām spējām divas sirdis kopā savest.
Tā pagāja vairāki gadi. Kā nu gadījās, kā ne – kādu vakaru viņas sētā ienāca kāds vecs vīrs. Lūdza naktsmājas. Sieviņa bija labestīga un labprāt uzņēma vēlo viesi pie sevis pārnakšņot. Pagatavoja vecajam vīram gardum gardas vakariņas. Iedeva tīru kreklu. Vecais vīrs nekā nerunāja. Sieviņa arī nekā nejautāja. Ko nu traucēs nogurušo ceļinieku ar garām runām. Un devās pie miera.
Otrā rītā, kad sieviņa pamodās, vecā vīra vairs nekur nemanīja. It kā nemaz nebūtu bijis. Tomēr kaut kas bija pavisam citādi. Viņa sajuta neparastu siltumu savā sirdī. Sirds bija pārpilna ..mīlestības. Un ar katru brīdi šīs mīlestības sirdī kļuva aizvien vairāk un vairāk.
Kā nu gadījās, kā nu ne – tās pašas dienas vakarā viņas sētā ienāca kāds ceļinieks. Arī lūdza naktsmājas. Stāstīja, kā gadiem ilgi mēģina atrast veco vīru – Sirmgalvi ar brīnumainajām spējām divas sirdis kopā savest. Ļaudis runājot, ka šajā apkaimē vecais kungs nesen esot ticis manīts.
Sieviņa uzlūkoja ceļinieku ar pārsteigtu skatienu. Tur gan būšot kāds pārpratums sanācis, Sirmgalvis aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņām zemēm dzīvojot. Pati arī meklējusi. Un tā arī nav izdevies atrast. Nē, šajā apkaimē neviena veca vīra neesot gan, viņa stāstīja svešajam ceļiniekam.
Piepeši viņa aprāvās. Atcerējās par sirmo kungu, ko pagājušonakt tika pie sevis pārnakšņot uzņēmusi. Vai tas savādais siltums sirdī..? Vai tas bija tas Sirmgalvis, ko viņa visu mūžu tika meklējusi? Tas Sirmgalvis, kas spēj divas sirdis brīnumainā veidā savest..?
Un viņa smaidot uzlūkoja ceļinieku.
