Sensenos laikos kādā ļoti, ļoti augsta klinšaina kalna virsotnē, kur nemanīja nevienas citas dzīvas dvēselītes, mitinājās kāds vīrs, vārdā Prāts. Viņš bija ļoti prātīgs, daudz zināja, daudz prātoja, spēja rast izskaidrojumu ikvienai dabas parādībai, zināja pareizās atbildes uz visiem jautājumiem. Dzīvoja vientulībā, jo bija nolēmis, kā tā dzīvot ir saprātīgi. Viņa mājoklis bija ļoti sarežģīts un, no malas skatoties, galīgi nepārskatāms, tomēr viņš savā alu labirintā orientējās precīzi. Prāts vienmēr zināja, ja pēc padoma iegriezies kāds cieminieks.

Prāts savu mitekli bija izplānojis nevainojami un pie durvīm piestiprinājis lielu tērauda riņķi. Tā skaņa bija labi dzirdama, lai kurā alas nostūrī viņš arī neatrastos. Gan alu iekšpuse, gan ārpuse un arī pats kalns bija pelēkā krāsā. Pēc Prāta domām, pelēkā krāsā bija vislabākā, jo nenovērsa uzmanību no paša galvenā – spējas prātīgi padomāt.

Kalna ielejas iemītnieki pie viņa iegriezās ļoti bieži, jo bija vajadzīgas visvisādas gudras atbildes uz ļoti sarežģītiem jautājumiem. Jautājumi bija dažnedažādi. Piemēram, kuru sievu labāk precēt, kurš darbs nesīs vislielākos augļus, kādu arodu izvēlēties, kā nopelnīt vairāk naudas, kur un kā dzīvot, ar kādiem cilvēkiem labāk sarunāties un no kādiem izvairīties, kāda ir pareiza rīcība konkrētās situācijās, kā jāuzvedas sabiedrībā, ko drīkst un ko nedrīkst darīt vienā vai otrā situācijā un tā tālāk un tā joprojām.

Padomu lūdzējus viņš savā mājā gan nelaida, bet bija iekārtojis klinšainu galdu un krēslus pie sava nama durvīm. Prāts zināja, ka pārāk tuvu sev pielaist ļaudis nebija prātīga doma. Viņš tomēr bija vientuļnieks. Un daudz gudrāks par jebkuru no viņiem. Tātad, arī pārāks. Kāpēc gan tos laist savā mājā?

Prāta sniegtās atbildes bija ļoti saprātīgas un ļoti loģiskas. Nebija ne mazāko šaubu, ka tās ir ļoti pareizas. Tāpēc ciema ļaudis Prātu turēja lielā cieņā. Turklāt tā dzīvot bija diktam vienkārši, tik vien kā jāaiziet pie Prāta pēc padoma un visas atbildes rokā. Kā uz paplātes.

Šī paša kalna apkaimē, košiem ziediem un zaļas zāles ieskautajā kalnu ielejā savu saimniecību uzturēja un aprūpēja kāda sieva, vārdā Sirds. Viņa nekad neko daudz neprātoja, nemeklēja izskaidrojumus, dzīvoja tikai un vienīgi pēc sajūtām.

Sirds bija iekopusi krāšņu dārzu, ar dažnedažādiem interesantiem un ļoti smaržīgiem ziediem un neparastiem kokiem. Viņas sētā varēja manīt visas varavīksnes krāsas. Te dzeltenīgi zeltainais trejlapu ziediņš, te purpurkrāsas peonija, te mazā neaizmirstulīte. Tālāk – lielais un varenais ozols, tam blakus – trauslā liepa. Mājas otrā pusē – raibum raibais bērza stumbrs, kas nemitīgi vicina savas mazās bērza lapiņas te uz vienu, te otru pusi, it kā sūtīdams laba vēlējumus uz visām debess pusēm ikvienam – vai tas būtu kaimiņš, vai svešinieks. Sirds sētā bija vēl daudz dažādu koku, kuru nosaukumus nezināja pat pati Sirds. To lapotnes mirdzēja- no tik tikko jaušama zaļa līdz pat piesātināti tumši, tumši sudraboti zaļajam tonim.

Pie Sirds ciemiņi nenāca, kaut viņa ar lielu prieku būtu uzņēmusi ikvienu no tiem. Bet apkārtējie ielejas ļaudis, tostarp arī Prāts, uzskatīja viņu par samērā vientiesīgu un naivu sieviņu. Cieminieki šad un tad ar Sirdi mazliet patērzēja, gan vairāk aiz žēlsirdības – par to, ka Sirds ir tāda vientiesīte. Pati Sirds gan par sevi tā nedomāja un kalna virsotnē dzīvojošo Prātu uzskatīja par iedomības un pārgudrības iemiesojumu, kam maza nojēga par reālo dzīvi. Pēc Sirds domām, Prāts dzīvoja sevis radītā iedomu pasaulē, kam ar realitāti maz sakara. It kā ļoti pareizi un tomēr kaut kas tajā visā šķita nedabisks, neīsts, nepatiess un samākslots.

Sirds noskatījās, kā ciema ļaudis straumēm vien griezās pie Prāta pēc padomiem. Un Prāts lepni ar tiem dalījās pa labi un pa kreisi, nevienu neatraidīdams un stundām ilgi skaidrodams ļaudīm vajadzīgās atbildes. Sirdij reizēm likās, ka daži padomi, ko viņa sadzirdēja no ciema ļaudīm, ir pavisam aplami. Bet tā kā viņu uzskatīja par vientiesi, viņa pat nemēģināja ļaudīm ko sacīt. Kā nu ir, tā lai paliek. Viņai bija krāšņi iekopts dārzs, ziedi un koki. Ja kādreiz sagribējās parunāt, kur vēl labāku sarunu biedru par lielo ozolu vai labestīgo bērzu atrast, turklāt gan viens, gan otrs – tepat sētā – rokas stiepiena attālumā.

Kā nu gadījās, kā nu ne – kādā dienā viņi abi – gan Prāts, gan Sirds nejauši satikās. Līdz tam dzīvojuši katrs savu dzīvi, abi nevarēja īsti saprast, vai tiem vispār kas apspriežams. Neba jau gluži tā, ka viens otrā ienaidnieku saskatīja, bet arī draugu nu pavisam ne.

Tā kā Sirds bija pavisam vienkārša sieviņa, viņa sarunu uzsāka pirmā: „Sveiks, Prāt! Kaimiņos dzīvojam jau sen gadus, bet ne reizes pat neesam apsveicinājušies. Ne reizes pie manis ciemos neesi atnācis.” Uz ko Prāts saprātīgi atbildēja: „Esmu ļoti aizņemts, pie manis pēc padoma nāk viss ciems. Izņemot tevi. Vai tiešām tu zini visas atbildes, ka tevi nekas neinteresē. Kāpēc tu pie manis ne reizes neesi nākusi?”

Sirds mirkli paklusēja un tad klusi teica: „Ciema ļaudis ar nepacietību griežas pie tevis pēc padoma, bet, kad tie pārnāk no tevis mājās – viņi izskatās nelaimīgi. Es negribu tāda izskatīties, tāpēc arī neeju pie tevis ciemos. Gribu būt laimīga.” Prāts izskatījās pavisam apstulbis. Kāds bija iedrošinājies viņu, saprātīgāko no visām saprātīgākajām būtnēm visā pasaulē, nosaukt par nelaimi nesošu. Tā Sirds taču vispār no dzīves neko nesaprot. Viņš taču palīdz cilvēkiem rast atbildes. Tā nu Prāts apcirtās uz otru pusi un devās uz savām mājām. Sirds noraustīja plecus un devās savās dienas gaitās, pavisam drīz aizmirsdama sarunu ar šo vīru.

Prāts atgriezās kalna virsotnē. Cieminieki joprojām griezās pēc padoma. Viss it kā pa vecam. Tomēr Sirds pateiktie vārdi Prātam nedeva mieru. Viņš taču darīja labu. Kā tas ir – cilvēki nelaimīgi atgriežas mājās? Tad kāpēc visi, izņemot vien to Sirdi, gāja pie viņa pēc padoma? Ja tiešām pēc viņa padomiem paliek nelaimīgi, tad kāpēc nāk? Kāpēc ļaudis grib būt nelaimīgi? Prāta prātu šī doma nodarbināja arvien vairāk. Viņš gadiem ilgi meklēja jautājumu uz šo atbildi. Pat pāris reizes cilvēkiem bija pajautājis, vai viņi jūtas nelaimīgi par viņa doto atbildi uz viņu jautājumiem. Uz ko ļaudis visi kā viens atbildēja noliedzoši, sacīdami: „Mums beidzot ir pilnīga skaidrība”.

Kādu dienu Prāta neziņas mērs bija pilns. Kā viņš var nezināt atbildi uz kādu jautājumu? Kas tas vispār par absurdu, ka viņš – Prāts būdams- nevar atbildi izprātot. Viņš nolēma uzmeklēt Sirdi un atrada to strauta tuvumā veļu mazgājam. Prāts, kaut bija dusmīgs uz Sirdi, jo tā bija izsitusi viņu no līdzsvara, tomēr pavisam saprātīgi jautāja: „Klau, Sirds, vairākus gadus atpakaļ tu man teici, ka cilvēki, kas nākuši pie manis pēc padoma, pēc tam nelaimīgi izskatoties. Es viņiem prasīju, vai tā ir. Viņi teica, kā nebūt ne. Ka viņiem viss ir skaidrs. Kāpēc tu domā, ka viņi ir nelaimīgi pēc mana apmeklējuma?”

Sirds paskatījās uz Prātu un vaļsirdīgi atzinās: „Var jau būt, ka nav nelaimīgi. Nezinu. Viņi vienkārši neizskatās laimīgi. Un pēc Tavas apciemošanas – jo īpaši. Tas arī viss”. Un turpināja mazgāt veļu. Prāts aizdomājās. Diez ko saprātīgi Sirds atbilde neskanēja, tomēr kaut kas tajā visā viņu uzrunāja. Viņš to nespēja izskaidrot, tomēr likās, kas Sirds saka patiesību. Ja pavisam atklāti, viņš no šīs padomu došanas bija pavisam noguris un sen jau kā nejutās gandarīts par savu spēju dot padomus cilvēkiem. Darīja to pienākuma, bet ne prieka pēc.

Prāts apsēdās turpat blakus Sirdij un vēroja to. Sirds vieglu sirdi mazgāja veļu, ne par ko nedomādama. It kā nekas īpašs un tomēr Prātu šis skats apbūra – Sirds vienkārši mazgāja veļu.. Samērcē apģērbu, saziepē, kārtīgi izskalo – ņem nākamo. Un tā vienu pēc otras. Pēc vairākām stundām Sirds darbu bija pabeigusi. Viņa pamanīja, ka Prāts joprojām viņā lūkojas. Sirds sajuta, ka Prāts galīgi negrib palikt viens ar savām prātīgajām domām, tāpēc uzaicināja viņu padzert tēju.

Prāts gaidīja, ka Sirds uzdos tam kādu jautājumu, bet jautājumi neizskanēja. Viņi vienkārši kopā dzēra tēju. Prāts sajutās kā no laivas izmests, tomēr neparasti labi. Viņš nespēja izskaidrot, kas tās par sajūtām, jo tās galīgi nebija prātam aptveramas. Tomēr sajūtas bija labas. Viņš vēroja krāšņo un dzīvespriecīgo dārzu, ko Sirds bija tā izkopusi. Viss bija tik īsts, tik patiess un tik skaists! Tik ļoti, ļoti dzīvs.

Pēkšņi Sirds viņam vairs nešķita vientiesīga, bet daudz lielāka un gudrāka par viņu. Sirds tikai nevienam neuztiepa savas zināšanas. Sirds vienkārši rīkojās saskaņā ar savu sirdi. Prāts aizkustināts viņā raudzījās. Cik Sirds bija skaista! Kā gan viņš visus šos gadus to nebija pamanījis? Kādā pasaulē viņš vispār iepriekš tika dzīvojis? Kādus gan padomus pa labi un kreisi dāļājis. KO viņš vispār no dzīves zināja? Un notika tas, kam bija jānotiek – Prāts Sirdī iemīlējās. Iemīlēja viņas vienkāršumu, viņas patiesumu, viņas tā saukto vientiesību, kas nebūt nebija nekāda vientiesība, bet gan dziļa un patiesa sirds gudrība. Viņš saprata, ka negrib vairs dzīvot viens sava kalna virsotnē. Ka viņš grib dzīvot kopā ar Sirdi, būt tās tuvumā, mācīties viņas sirds gudrību. Sirds nebija ne lepna, ne uzpūtīga. Tā labprāt uzņēma Prātu savā mājā.

Ielejas ļaudis staigāja pavisam apjukuši. Vai Prāts galīgi bez prāta palicis. Kur nu pie Sirds dzīvot iet? Tā taču pavisam muļķa un nekā nesaprot. Kur nu lai padoma atron? Prāts vairs nav pieejams, vai nu tiešām pie Sirds būs jāgriežas? Neviens no ciema ļaudīm negribēja dumjš izskatīties. Tā nu atkal pagāja ilgs laiks. Ļaudis staigāja pavisam apjukuši kā pamatu zem kājām zaudējuši.

Kādu rītu viens no cieminiekiem tomēr neizturēja un aizgāja uz Sirds māju – māju, kur mitinājās gan Prāts, gan pati Sirds. Tā kā Prāts padomus vairs nedāļāja, cieminieks griezās pie Sirds, tai vaicādams: „Paklau, Sirds, ko tu Prātam esi nodarījusi, ka viņš vairs mums nevienu padomu nedod?” Sirds atbildēja, ka nevienu brīdi nav liegusi Prātam padomus dāļāt. Cieminieks griezās pie Prāta: „Prāt, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu mums vairs nepalīdzi? Kā lai tagad dzīvojam? Kur lai rodam atbildes? Mēs vairs nezinām ko iesākt. Viss ciems ir galīgi apjucis. Lūdzu, palīdzi ar padomu – ko darīt tālāk? Kā mums gūt apskaidrību, kā dzīvot saskaņā ar sevi, kas mums jādara, lai mēs būtu tikpat laimīgi, kāds tagad izskaties tu?”

Prāts pasmaidīja un palūkojas uz Sirdi. Un teica cieminiekam sekojošus vārdus: „Ne jau es jūs varu darīt laimīgus, bet viņa. Tā ir Sirds, kas zina atbildes uz visiem jautājumiem. Lai cik naivi tās arī neskanētu, lai cik vientiesīgas tās arī neliktos – tur ir atrodamas visas atbildes. Gan tavā, gan cieminieku sirdīs – tur arī meklējiet visas atbildes uz jebkuru jautājumu. Ieklausieties savās sirdīs.”

Cieminieks šo vēsti pavēstīja pārējiem ciema ļaudīm. Galu galā, to bija teicis Prāts. Un Prātu klausīja visi. Ja viņš teica, ka sirdī ir atbildes, tad tas tā arī ir. Ļaudis aizdomājās. Pirmoreiz mūžā Prāts bija devis vērtīgu, patiešām vērtīgu padomu: „Sadzirdiet savas sirdis.”

Viegli tas nebija, brīžam prāts ņēma virsroku, tomēr ciema ļaudis maz pamazītēm iemācījās sekot savai sirds balsij. Drīz vien ciemā nemanīja nevienu nelaimīgu seju. Sirds, it kā nedarīdama neko, tomēr bija paveikusi ļoti daudz, tā bija darījusi viņus laimīgus.

Un kas to būtu domājis, drīz vien arī cieminieku sētas mirdzēja visās varavīksnes krāsās, tie iekopa savus dārzus tieši tāpat, kā to bija izdarījusi Sirds. Krāšņus, krāsainus un dzīvības piesātinātus. Dzīvesprieka pilnus.