Šodien par savu Lielo sapni gribu parunāt. Ikviens, kas te ielūkojas, ir pelnījis zināt, kas īsti ar to notiek 😉 Nepiedodami sen neesmu pieminējusi. Joprojām goda vietā 😉 Pateicoties Lielajam sapnim, viss sākās 🙂
Varu pačukstēt, ka nevienā acu kaktiņā neesmu par savu Lielo sapni aizmirsusi – arī par to, kas 5.februārī dzimis un kas par visu šeit notiekošo saucams pie atbildības 😀 Tikai vēl neesmu atradusi veidu, kā varētu to pilnībā un, protams, saskaņā ar savu sirdsapziņu, īstenot 😉
Sākotnēji likās tīrā matemātika – tikai jāatrod 37000 labestīgus un sirsnīgus cilvēkus, kuri ar sirdi sadzirdēs manu sapni un kuriem ir iespēja, pašiem no tā neciešot, uzdāvināt to 1 eiro manam Lielajam sapnim. Tik vienkārši. Tas taču tāds dažu minūšu jautājums 😀 Vieglāk par vieglu!
Pēc kāda laika – jā ,tas bija īsi pirms 26.maija – piedzīvoju iekšējo dialogu – ierunājas sirdsapziņa un dabūju dzirdēt kaut ko apmēram šādu:
“Klau, cilvēkus tavs Lielais sapnis var sakaitināt. Katram otrajam tāds ir. Un cik cilvēku nav devušies prom no Latvijas šī iemesla dēļ.. Tu – te pa vidu visam kā tāda sprāgstviela ar sērkociņu rokā. Ko īsti gribi panākt – savairot sāpes un izraisīt dusmas vai vairot tomēr labo un aicināt cilvēkus piepildīt savus sapņus?”
Kā tāds nokaunināts bērns ar noliektu galvu klusiņām atbildēju, ka vairot labo… Uz ko sirdsapziņa atteica kaut ko apmēram tādu: “nu tad dari to. Meklē citu veidu, kā mudināt cilvēkus īstenot savus sapņus. Tie, kas vēlēsies un varēs – pasniegs tev roku tik un tā.”
Jā, joprojām meklēju ceļu, kādu pavedienu, bet varbūt durvis (klusībā laikam ceru uz laidara vārtiem 😀 ) , kuras jāatver, lai varētu to piepildīt. Varbūt, ja man īpaši paveiksies, kādā skaidrojošajā vārdnīcā, kurā sniegts paskaidrojums vārdam “neatlaidība” manu Lielo sapni arī kā paraugu pieminēs 😀 Kas to zin 😀
Tomēr jāatzīst, ka nemeklēju ar tik izmisīgu akcentu, kā darīju to savulaik, kad biju absolūtā pieredzes trūkumā par sapņu īstenošanu. Tagad jūtos tā, it kā pārbaudes laiku beidzot būtu izturējusi un būtu pieņemta pastāvīgā darbā 😀 Ar galveno darba pienākumu: sapņot, cik vien tik pietiek spēka. Sapņot arī par tiem, kas pagaidām atturas no sapņu piepildīšanas 😉 Tātad, PAT brīvdienās 😀
Solīju, ka rakstīšu Lielā sapņa rokasgrāmatu, kurā atspoguļošu to, kā Lielais sapnis pasauli apceļojis. Ar personīgu un mīļu paldies ikvienam, kas palīdzējis tam pavirzīties uz priekšu. Es neko neesmu aizmirsusi. Šī grāmata noteikti būs, vien nevaru pateikt precīzi – kad un kādā formātā 😉 Sapnim pasniegti 430 rokasspiedieni (!) – patiesībā viena liela daļa no pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem..
(Nav latvietis latvietiem labākais ēdiens. Mani neapēda. Jā, delfos dabūju pērienu par tik nekaunīgu sapni. Delfi (un ne tikai delfi vien ;)) ir vieta, kur cilvēki mēģina atbrīvoties no negatīvajām emocijām. Kaut kur taču no tām ir jāatbrīvojas! Tāpēc tas neskaitās! 😉 )
Tas, ko esmu piedzīvojusi Lielā sapņa ietvaros, ir joprojām prātam neaptverami 🙂 Jā, un tie ir cilvēki, kas dzīvo starp mums un ikdienā atrodas tepat blakus 😉
P A L D I E S 🙂
Par Lielo sapņa turpinājumu, kas piedzima trīs mēnešus vēlāk jeb 26.maijā – domāju katru dienu. Tur gan neko matemātiski izmērīt nevaru. Dziļi sirdī ticu, ka kādam bez manis kaut kas no tā visa tomēr noder. Ik pa laikam saņemu arī kādu atgriezenisko saiti, par kuru dikti priecājos 🙂
Jā, šobrīd nav izdevies palīdzēt tūkstošiem cilvēku piepildīt savus sapņus vai kā citādi atbalstīt. Vispār varēja jau gaidīt, ka ar grāmatiņu par veģetodistoniju tas varētu nebūt tik viegli izdarāms. Nav arī, varu apliecināt 😀 Turpinu meklēt veidu. Kas man nozīmējis tādu pienākumu – līdzcilvēkus mudināt sapņus īstenot? Cilvēki, kuri laimīgi, nekad nedarīs otram pāri. Laimīgs var kļūt vien tad, ja dzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu un spēj sadzirdēt savu sirdsbalsi. Savukārt, sirdsbalss vienmēr pateiks, kurp doties tālāk;)
Kā un kad izdosies piepildīt Lielo sapni – gan 26.maija, gan arī 5.februārī dzimušo, to es nezinu. Tomēr ticu un paļaujos, ka viss, ko daru – tas ved mani tuvāk maniem sapņiem. Ir tikai jāturpina iet.
Kārtējo reizi riskēju izklausīties pēc vecas plates, kas iesprūdusi patafonā (bet nebūs jau pirmā reize, tāpēc nespēs atturēt) – īstenojiet savus sapņus!
Pamēģiniet kaut ar pussolīti paiet sapņa virzienā. Ja ļoti nepatiks, kas gan maz ticams, varēsiet atgriezties atpakaļ 🙂
Nu neatmetiet visam ar roku, ka gan jau kādreiz .. dzīvē kaut kad..kad būs vairāk laika.. Nebūs vairāk laika. Turklāt dzīve nemaz tik gara nav.. Un vienmēr būs miljoniem atrunu, kas turpinās traucēt pieņemt lēmumu par pārmaiņām dzīvē. Pamatu pamatā – bailes. Ne visu sapņu īstenošanai vajag milzīgus finanšu līdzekļus. Sākot iet sapņa virzienā, realitāte parādās pavisam savādāka. Un daudzi no iedomātajiem šķēršļiem vienkārši izgaist. Un mūsu dzīvē ienāk cilvēki, kas tāpat vien pasniedz roku, lai palīdzētu to īstenot. Vienkārši un tāpat vien. Un ienāk arī cilvēki, kas caur mūsu sapni var īstenot paši savējos 😉
Silti saulainu sestdienu vēlot,
Dace
