Labvakar, mani mīļie lasītāji!
Esmu atpakaļ. Ceru, ka gaidījāt 🙂 Vakar nebija neviena ieraksta. Ja neskaita to, ko katru dienu publicēju sadaļā Mana grāmata “Uzdrīksties dzīvot”. Biju pārgurusi kā … (hmm, kāds varētu būt labākais salīdzinājums? ) – labi, teikšu kā ir – jutos kā izspiests citrons. Atnācu mājās, domāju – nu vismaz vienu teikumu ierakstīšu, bet tiklīdz paņēmu datoru, sapratu, ka pietiks vien tik daudz spēka, lai noliktu to atpakaļ tur, kur paņēmu. Bezspēkā iekritu savos spilvenos un pamodos šorīt no rīta. Ar visu kompi pagalvī. Secinājums ir viens, visu šito nemaz nav tik viegli uzturēt. Īpaši vēl, ja tik ļoti cenšas.
Jā, es pilnībā piekrītu, kontekstā ar manu Lielo sapni par 37000 rokasspiedieniem ir tikai loģiski, ka pašai arī drusciņ jāpastrādā. Gribi saņemt, zini arī dot 🙂 . Turklāt nevaru taču gaidīt, ka viss notiks pats no sevis. Iedomājos, ka noteikti būtu vieglāk, ja kāds tos tekstus man iedotu gatavus. Tā gluži nav. Idejas, tekstu, vizuālā noformējuma (pa šo gan es īpaši negribu runāt, tur man tā fifti-fifti [tulkojumā 50 pret 50] sanāk) autore esmu es pati 🙂
Šorīt saņēmu zvanu no kādas savas pastāvīgās lasītājas. (Bija patiess prieks Tevi dzirdēt!!!) Par vakardienas trūkstošo ierakstu arī parunājām. 🙂 Pēc sarunas sapratu, ka šis blogs ir kaut kas līdzīgs ikvakara seriālam. Kaut kas līdzīgs pašmāju Ugunsgrēkam. Pienāk vakars, ir jauna sērija. Ja nav jaunas sērijas un nav pat paskaidrojuma (kaut vai paši elementārākie – tehnisku iemeslu dēļ… 🙂 vai arī .. sakarā ar futbola spēles tiešraidi… 😀 ), vakaram tomēr kaut kas tiek atņemts 😀 Paldies uzmundrinošo zvanu! Jau rakstu, rakstu!!! Divus vakarus pēc kārtas nevaru riskēt. Kādam taču ir jārūpējas seriāla galveno varoni.
Vakar daudz domāju par mana Lielā sapņa nākotni. Nu nevar tā būt, ka kaut kas no visa šī plašā rakstu darbu klāsta, kas šeit piedāvājumā, nav pat 1 eiro vērts. Es nespēju tam noticēt. Nē, drīzāk es atsakos tam noticēt. Vai tiešām – pat ne tas dialogs? Tas, ko ieteicu jums izmantot sarunas par mani uzsākšanai draugu kompānijā? (lasītājiem, kuri ieskatās šeit pirmo reizi, paskaidrošu sīkāk – runa ir par šo dialogu 🙂 )
Nav jau runa vairs tikai par manu šo Lielo sapni. Ļoti vēlos iedvesmot līdzcilvēkus uzdrīkstēties iziet ārpus komforta zonas un īstenot savus sapņus. Ar manu Lielo sapni ir tā – tas vēl ilgpilni līdz ar mani gaida savu kārtu. Nezinu, neprasiet, kā es varēju tādu kļūdu savā dzīvē pieļaut. Būtu patiešām jauki pagātnē konkrētajos datumos aizceļot. bet tad atkal nebūtu šī bloga 🙂 Nebūtu šī – jebkas var notikt jebkurā brīdī – cerīgā sajūta gan man, gan arī jums 🙂 Nebūtu grandiozās idejas par tām 100 ģimenēm.
Medijiem mana personība vēl joprojām dziļi vienaldzīga. Vai tiešam jākāpj, nezinu, Vanšu tilta margās un tad mikrofonā jāsauc bloga adrese? Nu kāpēc nevar tāpat pamanīt, kamēr es nekur neuzkāpju, nelecu vai nedaru jebko citu tikpat ekstremālu? Turklāt, man ir bail no augstuma.
Labi, pavisam nopietni. Zinu, ka ir tāds teiciens kas lēni nāk, tas labi nāk. Laikam jau pie tā arī jāpaliek. Es katru dienu izcīnu sevī vairākas uzvaras. Par paļāvību. Par ticību. Par nepadošanos. Par neatlaidību. Par to, ja ļoti kaut ko vēlies, tas piepildās. Ir jāturpina vēlēties. Un jāturpina ticēt. Tīrā statistika nav daudzsološa. Es to zinu. Tātad, statistiku jānoliek malā 🙂 Meklēšu sirdis.
Jauku vakaru vēlot,
Dace
