Tā, tikko paēdu, tagad laimīga 🙂 Fiksi izdarīšu arī šo 🙂 Pēc vakar vakarā uzsāktās un naktī ieilgušās ar sevi apspriedes, kas zināmu iemeslu dēļ sevī ietvēra arī iekšējās cīņas elementus, es tomēr nolēmu, ka to darīšu. Jā, tā ir patiešām, patiešām liela uzdrīkstēšanās, bet es to darīšu. (Nē, nu labi gan, ka šo vēlreiz uzsvēru. Varētu padomāt, ka šajā blogā kaut vienu reizi būtu bijis pamanāms kaut kas savādāks kā viena vienīga uzdrīkstēšanās) 😀
Ņemot vērā, ka:
- cilvēkiem katastrofāli trūkst laika (tā nu tas ir, tāds laikmets! ja nu gadījumā to kāds vēl nebija pamanījis 🙂 );
- vēl jo vairāk – trūkst laika iedziļināties manā Lielajā sapnī, jo pietrūkst laika pat pamanīt to;
- vēl, vēl vairāk – lielai daļai cilvēku patiesībā ir dziļi vienaldzīgs kārtējais naivuma aurā ieskautais 😀 sapņotājs (t.i. es) ar savu tāpat vien ņemšanas ideju;
- un kas ir pats svarīgākais – bez iedziļināšanās laika trūkuma dēļ vienai daļai no Jums blogs varētu izskatīties apmēram šādi: „Uzmanību, uzmanību! S.O.S. Visiem! Jā, jā, visiem, visiem! Ē, uz kurieni Tu sataisījies? Stāt! Uz Tevi tas arī attiecas! A nu ka’ sanāciet un nomaksājiet viņas parādus! No Tevis – viens eiro! A no Tevis, hmm – izskatās, ka no Tevis varētu paņemt arī divus! Ē, Tu! Jā, jā, Tu ar to glauno cepuri. Piečuks! Teciņām, teciņām! Termiņš 15.aprīlis. Jāiekļaujas.”, bet tas nu galīgi nav tas, ko vēlējos ar šo visu pateikt;
tad esmu nolēmusi, ka šitā tas viss cauri neies. Man ir sajūta, ka tie, kas bija gatavi pasniegt roku tāpat vien mana Lielā sapņa piepildījumam, neko nesaņemot pretī, tie jau ir pasnieguši🙂 Vairumam cilvēku tomēr svarīgs apmaiņas process, tāpēc realizēšu ideju, par kuru jau ieminējos kādā no saviem iepriekšējiem ierakstiem.
No šī brīža un turpmāk: 🙂
- piedāvāšu jums iepazīties ar savu grāmatu. Milzīgs lūgums – izturieties pret to saudzīgi, jo tā ir ļoti, ļoti personiska. Tā ir tapusi mana tēta piemiņai. Tā ir mana svētnīca. Lūdzu, cieniet, to.
- katru dienu nopublicēšu pa nelielam ierakstam – tā, lai ieraksti pietiktu līdz manai dzimšanas dienai jeb 15.aprīlim jeb 56 dienām. Kāpēc tāds termiņš? Jo Visumam paspēju jau izbļaustīties par konkrētu laiku Lielā sapņa īstenošanai;
- ja kādam no jums šajā grāmatā paustās atziņas kaut nedaudz palīdzēs, noderēs, vai kā citādi uzrunās un tam visam piedevām jutīsiet sevī aicinājumu palīdzēt piepildīt manu Lielo sapni, lūdzu, dariet to. Būšu no sirds pateicīga par ikvienu rokasspiedienu;
- saskaņā ar šī bloga izveides nosacījumiem, sanāk, ka šādi pie reizes realizēšu vēl vienu savu sapni – ļaujot ieraudzīt dienasgaismu savam vēl nekur nepublicētajam gara darbam. Un ja nu tomēr tas kādam izrādās noderīgs. Vēl kādam bez manis.
Hmm, ko teiksiet par tādu domu? Vai tas nodrošinās nepieciešamo apmaiņas procesu? Grāmatai veltīšu atsevišķu lapu šajā blogā. Līdzīgi, kā ar to „I have a dream”, lapas augšpusē parādīsies papildus izvēlne (jā, Jūsu acis neviļ, tā jau tur stāv. Izvēlne „Mana grāmata „Uzdrīksties dzīvot!”). Tur iekļūs ieraksti no grāmatas.
Parastie ieraksti arī būs, varbūt ne katru dienu, bet būs. Mēģināšu ar tiem Jūs izklaidēt, jo mana grāmata šim nolūkam galīgi nederēs. Tā ir nopietna un analītiska.
Tāpat kā līdz šim turpināšu Jūs informēt par aktuālo. Durvis arī turpināšu meklēt. Tas netiek atcelts. Jo tām kaut kur ir jābūt.
Re, cik vienkārši sanāca 😉 Šitam laikam pati nospiedīšu to mazo zvaigznīti ‘like’. Vēl jo vairāk, apzinoties, ka neviens cits tāpat to wordpress.com savdabīgo lietošanas noteikumu dēļ nevarēs izdarīt 😀 Uz virtuālu satikšanos vakarpusē 😉 Dace
P.s Paldies par pasniegto rokasspiedienu šodien:) Vēl par 1 soli esmu tuvāk savam Lielajam sapnim!
