Vispirms gribu teikt sirsnīgu PALDIES Tev par sveicieniem vārda dienā. Tik patīkami saņemt! Nu ir forši, ka tevi atceras! Telefons apsveikumu dēļ baterijas atdeva jau pusdienlaikā.
Mazliet nodurtu skatienu jāatzīst – es neesmu tik aktīva sveicēja. Nevis tīšām nesveicu, bet vienkārši palaižu garām. Ja man īpaši paveicas, tad sveicamo pamanu nākamās dienas rītā. Brīdī, kad gaviļnieks pateicības vārdus dāvā par saņemtajiem apsveikumiem 🙂
Vārda dienas rītā tiku arī pie sev veltīta dzejoļa:
“Eņģelis ar Tavu gaišo vārdu uz pleciem
Lai viegli augšup – virs mākoņiem debesīs – trauc!
Lai pastāsta visur un visiem – jaunajiem un veciem,
Kā patiesi dzīvespriecīgo cilvēku virs Zemes sauc!”
/autors zināms, bet nav saskaņots, ka drīkstu likt parakstu, tāpēc..ēe.. nelieku/
Starp citu, esam palaiduši garām vēl vienu lielu jubileju! Šai sapņotavai 3.februārī apritēja 3 gadiņi!!! Nu jau es ZINU, ka sapņotavai jēga IR. Turklāt pašai noder. Kad uznāk panīkuma brīži, lasu un ceļos. Tāpat interesanti papētīt evolūciju. Un gūt apliecinājumu – jap, cilvēki mainās. To es par sevi noteikti varu apgalvot.
Šodien pavisam nedaudz pieskaršos pieraduma spēkam. Par to, cik lielu lomu mūsu dzīvē spēlē tas, kas IR pierasts. Ko darām autopilotā. Ierasts maršruts, pa kuru nokļūt līdz darbam, ierasts veikals, kurā nopirkt produktus vakariņām, ierastas brokastis un vēl viskautkas cits ierastais. Ierastas sarunas. Ierasta rīcība/uzvedība. Viss, kas kopā veido mūsu ikkatra dzīves paradumus. Mūsu ierasto vidi un dzīves redzējumu.
Paradumu gaišā puse. Nosacīta, tomēr drošības sajūta. Nebūs pārsteiguma efekta. Visu zini, ja dari kā ierasts. Veikals atradīsies turpat, ceļš arī nepazudīs. Zināma stabilitāte. Un tas atkal rada kaut kādu drošības sajūtu. Zini, kā ir darīt pa vecam. Un dari. Tomēr… var gadīties, ka tevi piemeklē brīži, kuros nekādi nevari saprast, kāpēc jūties tik .. nolemts. It kā dzīvo un nedzīvo vienlaikus. Reizēm var pārņemt sajūta, ka savu dzīvi vēro no malas. Un pat īsti nespēj saprast – tavējā vai ne tavējā..?
Paradumu ēnas puse Tā kā nekas nav tikai melns un/vai balts, arī paradumiem ir ēnas puse.
Neizmantotas iespējas. Ja vienmēr brauksi par vienu un to pašu ceļu, redzēsi vienu un to pašu ainavu. Jā, gadalaiks bildi pamainīs. Bet kopumā ceļš būs tas pats. To es gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Vari nepamanīt to, ko būtu vērts pamanīt. Jo tas, ko vērts pamanīt, atrodas ‘citā krustojumā’, piemēram 😉 Viens mazs sīkums, ko pamainīsi savā ikdienas ritmā, var pamatīgi izmainīt tavu dzīvi kopumā. Dzīvi taču veido mirkļi, pareizi? Un mirkļiem IR nozīme! Izmanto iespējas. Dari kaut ko savādāk, kā esi darījis līdz šim. Ne vienmēr autopilotā izvēlamies sev piemērotāko. Te nu vietā teiciens – nemēģināsi – nekad neuzzināsi, kā būtu, ja…
Rutīna. Nežēlīga padarīšana. Tiklīdz tavā dzīvē ienāk pārmēru liela rutīna, prieks var izzust. Nespēj nedz novērtēt, nedz ieraudzīt to, kas labs notiek tavā dzīvē. Un acs tā vien metas uz kaimiņa /kolēģa vai vēl kāda cita cilvēka pusi – piemetas ‘baltā’ skaudībā, ka tam gan labi iet.. Tik krāsaina dzīve. Kaut nu man tāda būtu. Pirmkārt, tas ko redzi ārēji, ne vienmēr tieši to pašu nozīmē arī iekšēji… Otrkārt, cita dzīve nav tava darīšana, jo … tava dzīve IR tavās rokās. Meklē iespējas. Mainī to, ko vajag pamainīt. Cits to tavā vietā nevar izdarīt. Tavi lēmumi – tava atbildība!
Bet pirms mainīt …ieraugi to, kas ir prieka vērts jau šajā mirklī tavā dzīvē. Reizēm tas iekšējais aklums iestājas tieši rutīnas dēļ. Ka vairs neredzam labo savā dzīvē. Un ja neesi pateicīgs par to, kas tev JAU ir, būs pagrūti virzīties uz priekšu. Cietējs iespējas nesaredz. Saredz tikai iemeslus, lai kaut kas nebūtu iespējams.
Mazvērtības sajūta. Iekšēja mazvērtības sajūta – jo vairāk barota, jo izteiktāka. Uzturot sevī dzīvu to ‘upura’, ‘kā man neiet’ būs grūti uzņemties atbildību par savu dzīvi vai pieņemt svarīgus lēmumus, jo jutīsies kā sastindzis. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. Neskaties uz citiem. Nesalīdzini sevi ar citiem. Tas, kas izdodas vai neizdodas citiem – tas lai paliek viņu ziņā. Skaties uz sevi! Uz savām stiprajām pusēm. Uz saviem sapņiem. To, kas svarīgi IR tev. Un uzņemies atbildību – izvēlies rīkoties. Ja kaut kas neapmierina, meklē risinājumus. Kas meklē, tas… atrod. Reizēm pietiek ar iekšēji pieņemtu lēmumu un situācija atrisinās pati no sevis. To es pēc pašas pieredzes varu apgalvot.
Tas, ka paradumus mainīt ir grūti, zina visi, kas kaut reizi mēģinājuši savā dzīvē kaut ko pamainīt. Jo pa ierasto taciņu vienkāršāk. Un tomēr.. Ja nejūties labi, tas varētu nozīmēt, ka ir kāda dzīves joma, kura brēktin brēc pēc pārmaiņām. Ap-stā-jies. Un ieklausies sevī. Ko saka tava sirds? Tēlos runājot – kurā no krustojumiem vairs nevajag griezties pa labi, bet droši vari braukt taisni? Kur nevajag klusēt, bet ir pienācis laiks atklāti paust savas domas, nebaidoties no sekām? Varbūt tieši pretēji – kur nav jēga runāšanai, bet ir pienācis laiks durvis aiz sevis aizvērt?
Ikvienas pārmaiņas sākas ar tevi pašu. Iekšēji. Tieši tāpēc ir tik grūti. Gan mainīt, gan .. mainīties. Bieži vien tas ietver sevī arī domāšanas modeļa maiņu. Tātad, fundamentālas iekšējās pārmaiņas. Reti kad iespējamas vienā dienā. Jo prasa lielu drosmi – ieskatīties acīs savām bailēm.. Atteikties no lēmumiem, kas tiek pieņemti … baiļu dēļ. Bet tas nebūs velti zemē nomests laiks. Ko veltīsi sev. Lai apzinātu – kas ir tas, ko vari turpināt valkāt. Un kas ir tas, no kā esi izaudzis. Lai pamanītu iespējas. Iespējas īstenot savus sapņus.
Kā zināt – kas ir kas? Kas der, kas savu nokalpojis?
Atbildes ir tavā sirdī. Nekur ārpus tevis tās nav jāmeklē. Ieklausies.. Un seko savai sirdsbalsij. Jo… Kur sirds, tur – arī mīlestība.
