Ilgi neesmu Savā Sapņotavā rakstījusi. Īsu ierakstu šodien spēju.

Vēstules dacepa.com jaunumu saņēmējiem gan cenšos izsūtīt regulāri. Nu vismaz reizi nedēļā. Ļoti priecājos par atgriezenisko saiti. Ka tiešām arī noder. Paldies, ka atraksti. Paldies par labiem vārdiem. Paldies par uzticēšanos.

Ja nu gadījumā Tev DacePa sūtītās vēstules paslīdējušas garām, lūdzu, ieskaties mapēs “Abonētie”(inbox.lv) vai arī “Reklāmas” (gmail.com). Un lūko pēc sūtītāja: DacePa. Varbūt vērtīgi izlasīt 😉

Pēdējās nedēļas man kopumā – izaicinājuma pilnas. Galvenokārt, spējai saglabāt mieru, lai vai kas arī nenotiktu. Izdevās. Bet viegli nebija. Ne tuvu. Katrs, kas kaut reizi dzīvē saskāries ar situāciju (labāk, lai tā nenotiek nevienam!), kad ļoti, ļoti tuvs cilvēks cīnās par savu dzīvību, mani sapratīs. Man paralēli – vēlreiz lielas pārdomas, cik bieži ikdienā ‘cepamies’ par to, par ko vispār nav jēga cepties. Par absolūtiem sīkumiem. Ne tā pateica. Ne tā paskatījās. Ne tā atbildēja. Un kašķis uz līdzenas vietas. Ir tiešām maz to situāciju, par kurām jēga pārdzīvot. Dzīvība – vērtība. Pārējais nav nedz trakošanas, nedz citu emocionālu vētru vērts.

Par ko šodien?

Par to, ka pārmaiņām mūsu dzīvē ne vienmēr jābūt fundamentālām. Nu tādām – ka “uzreiz”un “līdz nepazīšanai”. Vakar, braucot ar auto, ienāca pratā salīdzinājums. Iedomājies – lidlauka cienīgu laukumu. Un tu brauc taisni. Ja stūri nepagriezīsi – nokļūsi taisnes galapunktā. Tur, kur parasti. Tieši tāpat kā parasti.  Bet… pietiek stūri pagriezt tikai par pāris centimetriem un tu jau sasniegsi citu galamērķi. Būs pilnīgi cits rezultāts.

Ne vienmēr vajag kardināli ko mainīt. Ne vienmēr arī pietiek spēka vai drosmes kardinālām pārmaiņām. Ar mazumiņu. Var sākt ar mazumiņu. Un tad pa solītim vien. Tos lielos mērķus un sapņus var sasniegt.

Reizēm tās pārmaiņas atliekam, jo baidāmies – nez, kā būs. Vai nebūs vēl sliktāk. Ja vien rīkosies, sliktāk noteikti nebūs! Sliktāk var būt tikai vienā gadījumā: Tev ir brīnišķīga ideja / sapnis, kuru auklē sirds dziļumos, bet neuzdrīksties neko darīt. Un sapnis paliek kluss sapnis. Un vienā brīdī… pārsapņots, tiek ielikts tālākajā plauktā un apklājas ar putekļiem.

Tikai darot (tikai un vienīgi DAROT!) kaut ko vari mācīties, apgūt, mainīt un tā joprojām. Un, krājoties pieredzei, izkristalizējas sajūta: “šis man der!”, “šādi tomēr negribu, mēģināšu ko citu!” utt. Un ar katru iekšējo uzvaru – brīdi, kad, par spīti bailēm, rīkojies – aug pašapziņa, vairojas pārliecība par sevi un ticība saviem spēkiem. Izaugsmes process. Un pārliecība par sevi ļoti vajadzīga. Ja šaubies par sevi pats, nevari gaidīt, ka citi tevī ieklausīsies vai palīdzēs tikt uz priekšu. Tās šaubas ir lipīgas. Tāpat kā bailes. Un tas – kā likums – vienmēr sasaista. Un kas tevī pašā, to arī apkārtējie atspoguļo. Ja no kaut kā ļoti baidies, visticamāk, tieši to arī piedzīvosi.

Nesen izlasīju frāzi, ka cilvēki ir kā radio aparāti – nepārtraukti mijiedarbojas viens ar otru, zemapziņā gan raida, gan saņem signālus. Manuprāt, tā arī ir. Cilvēki tiešām jūt viens otru. Jūt, ko var atļauties vienā gadījumā. Un ko nevar. Robežas, kas acij neredzamas. Un katrs cilvēks šīs robežas nosaka pats. Ja iekšēji ir bailes un jūties ‘melns un maziņš’, tad kāds arī uzkliegs. Ja iesi ar pārliecību, neviens tevi neaiztiks. Pat ja aiztiks, maz ticams, ka tev ienāks prātā par to ilgi un gari pārdzīvot.

Par pārliecību runājot, pati katru dienu cenšos iemācīties ko jaunu. Lai tas arī būtu pilnīgs sīkums. Man patīk tā sajūta: ka šodien zinu mazliet vairāk nekā vakar. Protu kaut ko vairāk nekā aizvakar. Kaut pamazītēm, bet virzīties uz priekšu. Neviena liela iecere nerealizējas pēc burvju mājiena. Aiz tās paslēpies kā ilglaicīgs, neatlaidīgs darbs, tā arī … ticība sev. Varu. Daru. Izdosies!

Pagriez dzīves stūres ratu par pāris centimetriem. Pamēģini kaut ko mazu, bet nebijušu. Varbūt nemaz nevajag lielas pārmaiņas. Varbūt pietiks ar to, ka beidzot noticēsi pats sev. Ka vari. Un jo pārliecinātāks kļūsi, jo vairāk arī varēsi.

Sirsnības piepildītu vakaru vēlot,

Dace