Ja grib, laiku vienmēr var atrast. Un tāpēc – lai top! Šoreiz paņemsim un aplūkosim… brīdi, kad ģimenē ir .. pusaudzis. Atkal sapratnes veicināšanas nolūkos. Ar pusaudžiem vasarā darīšana ne tikai mammām vien. Bieži vien omes arī aktīvi nāk talkā. Varbūt noderēs ne vienai paaudzei vien. Arī kādam pusaudzim, ja izlasīs. Vai iedos izlasīt savai mammai.
Uhh.. cik neviegls periods. Bet visvairāk pašam pusaudzim. Nu tik lielu, pat mega pāreju vairs nevienā dzīves etapā nepiedzīvot. Kad no bērna lēnām pārej pieaugušajā.
Emocionāli, fiziski – pārmaiņas ir milzīgas. Tā kā esmu bijusi gan pusaudze, gan.. grūtniece, velku zināmas paralēles hormonu trakošanā. Tikai ar milzīgu atšķirību. Kad hormoni trako bērnam.. un brīdī, kad esi jau pieaugušais. Veselā saprāta un pieredzes vairāk (parasti) tomēr otrajā gadījumā.
To, ka pusaudzim vissvarīgākā ir vienaudžu attieksme, diez vai vērts atkārtot. Un vecāku autoritāte strauji gāžas no pjedestāla. Pirmkārt, veci un neko no dzīves nesaprot
Otrkārt, pusaudžaprāt, vecākiem nav ne jausmas, ar kādām pārmaiņām viņš, pusaudzis, saskaras. Parasti aizmirstot, ka vecāki arī reiz .. bija pusaudži (šis vispār tikpat labi uz vecākiem attiecināms. Uzreiz jau nepieaugām. Tāpat attiecīgajam periodam gājam cauri arī paši.)
Treškārt, vecāki ir vieni piekasīgi, uz nerviem krītoši cilvēki, bet tomēr neizbēgami radinieki, kuriem izdabāt nav iespējams. Dari ko gribi, pa prātam neizpatikt. (Kas vainas zeķēm istabas vidū? Vai kāds no tā nomirs? :D)
Mazliet pašķetināsim.
Milzīgu lomu spēle vide, kurā pusaudzis atrodas. Pirmkārt, draugi. Draugu viedoklis ir svarīgs. Gribas iederēties starp savējiem. Izcīnīt to savu vietu zem saules. Par atstumto neviens nekāro tikt. Vismaz vairums noteikti ne. Nedod dies, vēl iekļūt apsmejamo lokā. Tas ir nopietni. Pat ļoti. Pusaudzis nemācēs izvērtēt, ka tā nav mirstamā vaina. Viņš vēl tikko bija bērns. Kā lai spētu..?
Vecāku gudrība – pamanīt, redzēt, kas ar pusaudzi notiek. Un neļaut savam bērnam sajusties.. bez atbalsta. Ja situācija ir nopietna – pret pusaudzi tiek vērsta emocionālā vai fiziskā vardarbība – noteikti vajag iejaukties. JO kurš vēl par tavu bērnu, atvainojos, stāvēs un kritīs..?
Nē, tas nenozīmē spilvenus visapkārt. Protams, ļauj uzkrāt pusaudzim savu pieredzi. Jā. Katrai rīcībai ir sekas. Bet neieiet galējībās. Ja redzi, ka pusaudzis ar situāciju vairs galā netiek.. Esi līdzās. Atbalsti. Ar sapratni.. Un cik vien vari – bez kritikas. Meklē risinājumus. Ja vajag, iesaisti citus pieaugušos, kas līdzatbildīgi notikušajā… Bet nepieļauj to, ka tavs bērns jūtas viens savā bēdā. Un ka viņam rodas sajūta, ka viņs, nafig, nevienam nav vajadzīgs… Sekas var būt ļoti bēdīgas.
Otrkārt. Iekšējās pārmaiņas. Nekontrolējams garastāvoklis. Bērns-pusaudzis tiešām nespēj kontrolēt. Hormonālās pārmaiņas dara savu darbu. Pārejas periods ir pārejas periods. Tas reiz beigsies. Bet ne tagad. Kad tikko kā sācies..
Vecāki, neņemsim nu ļaunā. Daļa dusmu izvirdumu vienkārši mums trāpa, jo kur tad vēl .. lai trāpītu. Nu kur vēl viņš varēs justies kā mājās. Skolā taču nedrīkst.. Visur jāsavācas. Tāpēc nav vērts ņemt par krenķi..Tas protams, nenozīmē, ka aizrādīt nedrīkst, kad pāršauj pāri strīpai.. Bet apvainoties noteikti nav jēgas.
Un vēl: “Es tevis dēļ tā pūlos, bet tu”.. Šo frāzi arī – pa logu laukā. Bezjēdzīgi. Turklāt – manipulatīvi. Ar mēģinājumu izraisīt vainas apziņu… Tātad, neapzināti audzinot upuri. Kam vēlāk visi citi būs vainīgi, tikai ne .. pats. Šo savam bērnam noteikti varam aiztaupīt. (Bet ja ar šo metodi savu bērnu esi audzinājis līdz šim, nebrīnies, ka pusaudzis mēģinās manipulēt arī ar .. tevi. Pats taču iemācīji, ka tā var panākt sev vēlamo…)
Treškārt. Intereses. Vai to neesamība. Mūsu virtuālais laikmets atnesis arī daudz virtuālā. Nu, piemēram. Pusaudzis dzīvo pa mājām. Maz iziet laukā. TV. Dators. Nav jēgas tiešā tekstā dzīt no mājas ārā. Labāk jau mājās nekā uz ielas. Vismaz nojaut, kur atrodas. Periods ir pārejošs. Nu nebūs tā mūžīgi..
Protams, ja vien vari – iesaisti. Bet ne caur šo prizmu: “Tu atkal neko nedari. Kāpēc atkal spēlē datorspēles?” utml. Tas nestrādās! 100% dabūsi tādu pretreakciju, ka liksies, ka mati no galvas nobirs.. Pārslēgt uzmanību – jā! Bet ne caur lekciju lasīšanu. Tās vari lasīt pats sev. Ja galīgi nav ko darīt. Bet pusaudzis nesadzirdēs. Tikai aizsargāsies. Loģiski, jo viņam taču uzbrūk. Un kontakts ar savu bērnu.. da-dā.. aiziet pa pieskari.
Un tagad – frāze, ko ar zelta burtiem vērts sev pierakstīt. Nepazaudē kontaktu ar savu bērnu! Pusaudža vecuma periods noteiks tavu saskarsmes kvalitāti ar tavu bērnu arī turpmāk. Tad, kad būs jau pieaudzis.
Ja pusaudzis pārstās tev uzticēties.. Tad viņš arī pārstās. Varēsi mēģināt atjaunot. Bet būs visai sarežģīti. Vieglāk ir šo ‘spēju sadzirdēt’, ‘būt līdzās’ uzturēt nepārtraukti. Vari pateikt savam bērnam: “Zini, lai kas ar tevi nenotiktu vai ko tu nebūtu izdarījis vai neizdarījis, uz mani vienmēr vari paļauties!” Un viss. Ar to pietiks. Atkārto, kad vien nepieciešams. Bet nepieļauj, ka pārejas posms veido sienu starp tevi un tavu bērnu.
Ja tava atvase zinās tavu nostāju (ka esi viņa pusē) – brīdī, kad būs sataisījis ziepes – padalīsies.. Ja zinās, ka nebļausi, netrakosi, neuzbruksi – uzticēsies.. Dalīta bēda taču ir pusbēda. Un pieaugušajam noteikti vairāk pieredzes, kā situācijas atrisināt. Nu nav tā, ka nevar kopīgu valodu atrast. Kādam vienkārši jābūt gudrākam. (Un labāk lai tas ir .. vecāks. Patraki tie gadījumi, kad bērni it kā samainās ar lomām ar savu mammu. Un mamma kļūst par gražīgu bērnu ..savam bērnam. Nu tas ir ..uhhh. Bet par šo citreiz – atsevišķā ierakstā )
Visi reiz bijām pusaudži. Ko vēlējāmies visvairāk? Sapratni. Un mieru.. mājās. Nu tad to arī dosim. Pusaudži ir sakarīgi. Tikai vētraini reaģē. Zinu tiešām daudzus, perspektīvus topošos jauniešus. Ar milzīgu potenciālu. Atliek vien saredzēt stiprās puses, izcelt tās.. un būt līdzās.
Novērtē sava bērna centienus kļūt pieaugušam. Ar sapratni, iecietību. Un, protams… dāvājot beznosacījumu mīlestību. Lai kas arī nenotiktu, esi līdzās. Un tas nebūt nenozīmē savu atvasi turēt īsā pavadā. Protams, ka lēnām jālaiž vaļā. Lai uzkrāj savu pieredzi. Lai mācās arī pats no savām kļūdām.
Lai apgūst pieredzi, ka katrai rīcībai ir sekas. Kad būs pieaudzis, pašam ar visu būs jātiek galā. Pieredze pat ļoti noderēs.
Dosim stabilu pamatu saviem bērniem. Nebūt ne vieglajā pusaudža periodā.
Sapratni un.. mīlestību.
P.s. Liku šoreiz akcentu uz pusaudža vecumu. Bet tas nebūt nenozīmē, ka noderēs tikai .. pusaudžiem. Bērns taču mammai ir un paliek bērns. Jebkurā vecumā. Būsim redzīgi. Un paliksim.. līdzās. Augsim kopā. 
