Kas to būtu domājis, ka bloga izveide mani kaut kādā brīdī aizvedīs līdz otrai Latvijas malai 🙂 Tad nu šajās brīvdienās, atrodoties pavisam citā Latvijas nostūrī, vērojot saulrietu virs meža galotnēm un klausoties putnu vīterošanā, un piedzīvojot pilnīgu iekšējo miera un piepildījuma sajūtu, neparastā kārtā satikos ar tikpat neparastiem cilvēkiem 🙂
No sirds jums iesaku – veidojiet savus blogus 😉 Tie atver jaunas durvis 😉 Manā gadījumā gan ne tās, kuras sākotnēji biju iecerējusi atvērt. To vietā .. daudz vērtīgākas un dvēselei nozīmīgākas 😉 Labi, ja negribat tik daudz rakstīt 😀 , tad meklējiet citus ceļus situācijām, kuras jūs īsti vairs neapmierina. Dariet jebko. Izņemot, klusu filozofisku apcerēšanu par to, kā būtu, ja būtu 😉
Tātad, pavisam nejauši satiku šajā nedēļas nogalē CILVĒKUS, kas jau izpratuši jēdziena ‘brīvība’ dziļāko jēgu.
Ir skaidrs, ka finansiālā brīvība ir tikai viena maza brīvības šķautne. Daudz nozīmīgāka ir spēja atgūt iekšējās brīvības sajūtu un spēja mainīt domāšanas veidu. No sistēmiskās domāšanas veida pārejot uz radošu domāšanas modeli.
Kas slēpjas zem vārda ‘sistēmisks’? Viss, kas saistās ar dzīvi komforta zonā (tostarp, neuzdrīkstēšanos iziet ārpus komforta, balstoties uz pieņēmumu, ka tur nav iespējams izdzīvot) . Tikpat labi to varētu arī saukt par dzīvi pēc stereotipiem par to, kādā veidā varam trenēties būt nevainojami labi kalpotāji citu labklājības līmeņa celšanai.
Kā jau ieminējos savā rakstā par vāveres riteni, mūsu vajadzības nemitīgi pieaug. Līdz ar ienākumu palielināšanos, palielinās arī vēlmju apjoms. Pats paradoksālākais, ka pēc katras nākamās jauniegūtās lietas, pēc kuras mēs tik ļoti bijām tiekušies, gaidītā apmierinājuma sajūta ilgst aizvien īsāku brīdi. Un pavisam drīz mums vajag jau nākamo konfekti. Tādā veidā turpinot, vāveres ritenis mūža garumā garantēts.
Kā spēt būt laimīgam, nemeklējot aizvien jaunas un jaunas konfektes, kas patiesībā ir iluzors pašapmāns, lai kādu mirkli spētu nedomāt par patiesajām dzīves vērtībām?
Samērā neparasta saruna ievirzījās ar maniem, otrā Latvijas nostūrītī sastaptajiem cilvēkiem. Pavisam nejauši sākām runāt par spēju izdzīvot ārpus sistēmas. Par brīvības jautājumu. Visvairāk – par spēju atgūt šo iekšējo brīvību, pieņemot lēmumu kardināli mainīt savu dzīvi.
Nu jau vairāk kā gadu dzīvodami ārpus ierastās komforta zonas, atsakoties no labiem vadošajiem amatiem, atsakoties no komfortablās lielpilsētas dzīves, atsakoties no diviem (loģiski, līzingā paņemtiem) mersedesiem, šie cilvēki pārcelušies uz dzīvi tuvāk dabai, gandrīz dziļos laukos, lai vairāk laika pavadītu kopā kā ģimene un būtu kopā ar saviem bērniem, pie tam paši radot sev darba vietas un nodrošinot sev iztiku.
Skatoties uz šo pāri, piedzīvoju kolorītu iekšējo dialogu. “Hmm, nē, nelaimīgi viņi neizskatās. Izskatās pat..laimīgi!” Uz šo kā atbildi tūlīt sadzirdēju: “Bet nevar taču izdzīvot, ja vairs neatrodies sistēmā!” Un it kā tāpat jau šis iekšējais dialogs nebūtu gana neparasts, pēc mirkļa saņēmu nākamo pārliecinošo pretargumentu “Paskaties uz šiem cilvēkiem! Viņi dzīvo ārpus sistēmas. Dzīvo jau veselu gadu. Dzīvi! Tātad, var izdzīvot. Ne vien izdzīvot, bet dzīvot. Dzīvot savādāk.”
Ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir ikviena cilvēka brīva izvēle – dzīvot komforta vai izvēlēties ārpuskomforta dzīves modeli. Būt daļai no sistēmas jeb veidot pašam savas dzīves modeli. Būt patērētājam jeb darīt un radīt kaut ko savu.
Tāpat saprotams, ka nevar atteikties no sistēmiskas dzīves modeļa, ja nav ideju par to, ko darīt tālāk. Tas jau būs cita veida grāvis, kuram maz sakara ar radošumu. Tas ir īsākais ceļš, kā iekrist slinkuma valgos.
Lai mainītu savu dzīvi, ir vismaz aptuveni jānojauš, kas ir tas, ko darīsi tālāk, dzīvojot ārpus ierastā dzīves modeļa. Katram pašam jāatrod savs sirds ceļš – ceļš, par kuru turpmāk doties. Tas ir ceļš, pa kuru ejot, īstenojam savu dzīves misiju. Tas ceļš, pa kuru ejot, spējam būt pa īstam ..laimīgi. Un kļūstam par savas dzīves arhitektiem.
