Atverot kārtējo balto lapu, arī man vienmēr ir pārsteiguma moments 😀 Un tātad, šovakar gluži nejauši gadījās vēl viena saruna ar Ego. Tiem, kas ieskatās pirmo reizi, noteikti jāizlasa arī mūsu abu pirmā saruna. Arī šo, tāpat kā iepriekšējo, lūdzu, uztveriet ar humoru. Tomēr atceroties, ka katrā humorā  – arī daļa patiesības 😉

***

Šovakar ērti iekārtojos uz lielā dīvāna.

“Nu, kā tu jūties?” līdzjūtīgi pavaicāju savam Ego. “Pavisam kluss pēdējā laikā esi palicis. Neesi maz nokrities arī svarā? Pavājš izskaties”, kā tāda norūpējusies mamma turpināju.

Ego palūkojās. Uzsmaidīja. Un saņēmu pretjautājumu: “Nu, un kā tev pašai klājas? Kā tu jūties?”

Man ir Ego, kas jautā, kā es jūtos. Pie visa ar laiku pierodot. Bet ne pie visa tik ātri. Apstulbusi uzmetu viņam žiglu skatienu. Tad paskatījos vēlreiz. “Jūtos labi,” lūkojos viņā nenolaizdama acis, “Bet vai tev nav grūti?”

“Es vēroju,” Ego lepni izslējās. “Tieši tā, kā tu gribēji,” viņš apmierināti noteica.

“Paklausīgs arī palicis,” klusībā satraucos vēl vairāk. “Diez kas tam aiz ādas,” nu jau manu līdzjūtību nomainīja rentgena skatiens Ego virzienā. Skaļi jautāju šo: “Tiešām nav grūti? Sēdēt maliņā un vērot? Un nepastāvēt par savām neapšaubāmajām tiesībām?”

“Viegli nav,” ieraudzīju sniegbaltu smaidu Ego sejā, “bet vērtīgi gan.”

“Un kāda tad ir tava vērtīgākā atziņa?” manu uztraukumu lēnam nomainīja miers. Ņemot vērā, cik ļoti man pēdējā laikā patīk satikt dažādas, pārdomas rosinošas un uz darbību vedinošas atziņas, sāku jau iztēloties, kā tūlīt varēšu pielietot arī to, ko saņemšu no Ego. Gara acīm iztēlojos. Tā būs labākā atziņa, kas jebkad tikusi pateikta. Neuzkrītoši paņēmu pildspalvu.

Ego smaidīdams mani vēroja. Tiešām vērīgs palicis. Un joprojām klusēja.

Tas nebija gluži tas, ko biju gaidījusi. Apņēmīgi un neatlaidīgi uzlūkoju viņu vēlreiz. “Nu, pastāsti, kas ir tas vērtīgais, ko esi piedzīvojis!” uzmundrinoši iesaucos. Joprojām iztēlojoties savu lielo uznācienu.

“Nevaru pagaidām izpaust,” Ego pasmaidīja vēlreiz.

Kā tad, es par to pašu domāju. “Nu, pasaki,” es no sirds lūdzos, “man tas ir svarīgi!”

Ego tomēr ir ego. Dažas nianses nemainās. Neatlaidība un apņēmība, piemēram.  Un vēl tā Auna ietiepība arīdzan. Sapratu, ka nav jēgas sevi spīdzināt un padevos. Turpināju: “Vai kaut kad vēlāk, kad pats gribēsi, izstāstīsi?”

Ego seja atkal atplauka platā smaidā. Nenoturējos un sāku smaidīt līdzi. Kaut kā pamanīju, ka zināma līdzība mums tomēr abiem ir. Pat bez spoguļa.

“Pateikšu gan,” viņš atteica.

“Vai tas skar arī mani?” ziņkārīgi pavaicāju.

“Tas skar mūs abus,” Ego sirsnīgi atteica.

“Vai tas skar arī citus cilvēkus,” pajautāju vēlreiz.

“Skar gan,” Ego atbildēja.

“Vai es varēšu ar to palīdzēt sev un citiem?” uz labu laimi turpināju taujāt.

“Vai tad tu sev jau nepalīdzi?” atkal piedzīvoju smaidu Ego sejā.
“Laikam jau palīdzu gan.” kautrīgi novilku.

Ego paskatījās manī ar savu vissiltāko skatienu un klusi atbildēja: “Ja tu palīdzi sev, tu palīdzi arī citiem.”

Dziļi sirdī sajutu lielu aizkustinājumu. Pateicīgi uzlūkoju savu Ego. Viņš pamāja ar galvu. Un atkal pasmaidīja.

Ja tu palīdzi sev, tu palīdzi arī citiem.