Tā kā Ego ļāva 😀 , padalīšos ar mūsu sarunu, kas notika pirms vairākiem mēnešiem 😉 Vēlams lasīt ar humoru. Tomēr ‘saruna’ bija patiesa 🙂
„Klau, tu apsēdies. Mums būs saruna. Nopietna saruna,” stingri un noteikti teicu savam Ego.
„Pati apsēdies,” Ego nošņāca. „Un beidz mani komandēt,” viņš dusmīgi purpināja.
Zinu, kāds ir Ego. Pazīstu viņu veselu mūžību. Precīzāk, kopš apmēram divu gadu vecuma. Nejutos pārsteigta par šādu reakciju. Skaidrs, ka viņš negrib sarunu – jo zina, kurp tā var novest.
„Nu, nespītējies,” es lūdzos. „Kaut vai cieņas dēļ paklausi,” sāku apelēt pie viņa ego jūtām.
Saņēmu sadrūmušu skatienu. Ego atslīga manas viņa istabas lielākajā dīvānā. Vienmēr izvēlējās lielāko. Nelāgs ieradums. Tomēr priecājos, ka viņš spēja iekļauties istabā. Nemaz ne tik sen viņam vajadzēja teju veselu kvadrātkilometru, lai justos ērti.
Ir skaidrs, ka neko labu no šīs sarunas viņš negaidīja. Paskatījos uz viņu. Palika žēl. „Ko tāds saskumis?” jautāju.
„Droši vien atkal lasīsi man morāli,” viņš dusmīgi nopurpināja. „Par to, kā man vajadzētu uzvesties. Un atkal liksi sēdēt mājās.”
„Kā tāds pusaudzis,” klusi pie sevis nodomāju. Bet skaļi pateicu šo: „Un kā tu domā, kāpēc negribu, lai tu nāc līdzi?”
„Jo es pastāvu par savām tiesībām. Man ir tiesības darīt to, ko vēlos. Man ir tiesības uzvesties, kā vien gribu. Un man nevienam nav jāatskaitās. Un vispār – varu iet, kur vien gribu! Man ne ar vienu nav jārēķinās,” viņš bez elpas noblieza kā no lielgabala.
Kad ar Ego runāju, es īpaši izvēlos vārdus. Viņš man tāds dikti jūtīgs un dikti ātri zaudē paškontroli. Izvēlējos savu saudzīgāko un iejūtīgāko sejas izteiksmi. Lēni un nosvērti turpināju. „Jā, taisnība, tu tiešām vari iet, kurp vēlies un vari nevienam neatskaitīties. Bet – ar savu nerēķināšanos Tu dari pāri citiem cilvēkiem. Un man tas nepatīk. Tāpēc arī līdzi tevi vairs neņemu.”
Spriežot pēc Ego izteiksmes, biju pateikusi taisnību. Bet Ego reti atzina, ka man taisnība. Labi, godīgi sakot, neatzina nekad. Redzēju, kā tas nervozi ķibina pirkstu galus, lai izdomātu, ko man atbildēt. Vispār sirsnīgs viņš tajā mirklī man izskatījās.
Sarunas ar Ego bieži vien ieguvušas strupceļa sajūtu. Viņš vienmēr sevi uzskatījis par labāku nekā esmu es. Biju pamanījusi, ka viņš vispār domā, ka ir pats labākais. Biju mēģinājusi ieviest skaidrību šajā jautājumā vairākkārt. Nesekmīgi. Sapratu, ka katrs drīkstam palikt pie sava viedokļa. Ne jau man viņš jāpārtaisa. Jāpieņem gan. Ar visu viņa vēlmi sēdēt istabas lielākajā un ērtākajā dīvānā.
Pacietīgi gaidīju Ego ierunājamies. Ilgi arī nebija jāgaida.
„Ja manis nebūtu, tu nemaz nevarētu pati pastāvēt par savām tiesībām!” viņš triumfējoši iesaucās. „Tu vispār nevarētu izdzīvot!”
Uzsmaidīju. Mans Ego galu galā. Kāpēc gan lai neuzsmaidītu?
Ego atkal apjuka. “Pasaki, ka man nav taisnība!” viņš noskaldīja. Tomēr balsī sadzirdēju arī šaubas.
“Tev ir taisnība. Tu esi man vajadzīgs. Bez tevis vispār nevarētu nevienam cilvēkam pateikt ‘nē’. Nevarētu novilkt robežas. Nevarētu padomāt arī par savām vajadzībām. Vispār jau forši, ka tu tāds esi,” noslēpumaini atbildēju.
Ego acis kļuva pavisam apaļas. To viņš nebija negaidījis.
“Bet es taču tev nepatīku!!!” viņš izsaucās tik skaļi, ka sabijos, vai šo nedzird arī mani kaimiņi.
“Tā nu gan es neesmu teikusi. Tā nav taisnība,” klusi atbildēju. “Bet ļoti gribētos, lai tu ieklausies arī manī. Man nepieciešams tavs atbalsts.“
Opā! Šitādu savu Ego redzēju pirmoreizi. Viņš izslējās. Kļuva par desmit centimetriem garāks. Varbūt arī plecu daļā = platāks. Kaut jau sen tādu frāzi būtu viņam pateikusi. Un kas pārsteidzošākais, sapratu – viņš patiešām manī klausīsies! Varbūt pat sadarbosies!
Ir tikai šis brīdis. Laist garām to nevarēju. Vēlreiz lūdzoši paskatījos uz Ego. Un turpināju: “Es zinu, ka tu manis dēļ darītu jebko. Un vienmēr mani aizstāvēsi. Šobrīd lūdzu tavu palīdzību – esi man līdzās, bet vienkārši vēro notiekošo. Ja man vajadzēs, lai iejaucies, es tev palūgšu. Bet šobrīd – neko nesaki un vienkārši vēro.”
“Ko tu grasies darīt?” viņš neizpratnes pilns jautāja.
“Mācīšos nesavtību. Paveikšu vismaz vienu nesavtīgu rīcību ik dienas. Mīlēšu. Vienkārši un tāpat, neko negaidot pretī. Mācīšos dot nevis ņemt. Ļaušu sev būt brīvai no jebkādiem aizspriedumiem. Atbrīvošos no vēlmes nosodīt un kritizēt. No vēlmes vērtēt. No visa, kas man traucējis dzīvot iekšēji harmonisku dzīvi. Mācīšos būt Cilvēks.“
“Kāpēc tev to vajag?”, Ego joprojām bija apjucis.
“To vajag mums abiem” smaidīdama teicu. “Tu taču gribi izdarīt ko lielu šajā pasaulē,” atjautāju pretī, zinot viņa vājākās vietas.
“Protams, ka gribu!” viņš atkal stalti izslējās.
Pasmaidīju vēlreiz. Paskatījos Ego acīs. Un noslēpumaini atbildēju:
“Ar šo tad mēs abi varam sākt.”
Ego pienāca man klāt un mēs apskāvāmies. “Tas tagad ir tavs,” viņš smaidot pamāja ar galvu lielā dīvāna virzienā.
“Droši zini?” pārjautāju.
“Nemaz jau neesmu tik liels,” Ego silti noteica.
