Ņemot vērā, ka arī pašai ir gadījies pastrādāt ar bērniem, gribu dalīties pārdomās par tēmu – skolotājs, bērns un ‘birka’. Ilustrēšu tādu pašizdomātu (bet realitātē līdzīgi dzirdētu) dialogu. Kā piemēru. Pavisam novienkāršotu.
“Klau, kā tev šis bērns uzvedas?” “O, šis ir paklausīgs, pat ļoti.” “Un Jānis?” “Ar Jāni – tīrais negals, hiperaktīvais…”
Tātad, rezumē. Ir paklausīgais, centīgais. Un ir tāds, no kura nekas labs neiznāks. Ja nu vienīgi – tīrais negals. Paklausīgais talantīgāks par hiperaktīvo? Nebūt ne. Sliktāks? Arī ne. Bet ‘birka’ ir. Un vilksies līdzi visu skolas laiku.
Ai. Nu tas vēl pusbēda. Birkas jau var karināt. Bet pret katru ‘nobirkoto’ bērnu jau tā arī sāk izturēties. Teicamnieks (visu skolotāju sapnis). Sliņķis (nekur tālu netiks).
Un te sākas viena slidena lieta. Ja bērnam, kuram pašvērtējums vēl tikai veidošanās procesā – atgriezeniskā saite – Tu nekur tālu netiksi – uzmini nu, kas notiks tālāk. Šoreiz centīšos vecākus nepieminēt. Lai iet akcents uz skolotājiem.
Tie uz pieres saspiestie ‘zīmodziņi’ var kļūt par pamatīgiem šķēršļiem. Un vienā brīdī to bērnu nomotivēt nespēsi ne ar kādiem līdzekļiem. Bērns lieliski spēlēs viņam iedalīto lomu. Un ‘attaisnos’ uz viņu liktās cerības.
Būt par skolotāju – tas ir sirds aicinājums. Jo skolotājs, lai arī specializējies kādā priekšmetā, jau nav tikai latviešu valodas vai ķīmijas vai matemātikas skolotājs vien. Attiecību veidošana, spēja iedvesmot, aizraut un būt tik gudram, ka atrast kontaktu … ar katru bērnu.
Nevis ar kritiku, kas nopļauj jau tā simbolisko vēlmi mācīties, bet ieinteresējot. Atrodot kopīgo.
Bērni vispār ir izcili skolotāji. Ja vēlies pilnveidoties, viennozīmīgi – izvēlies darbu ar bērniem. Ļoti palīdz ieraudzīt savas ne tik spožās puses.
Bet atgriežoties pie raksta pamatdomas.
Nav viegli. Ne vienmēr tie vecāki palīdz. Un reizēm vecāks ir tas, kas jau to ‘birku’ ir piekabinājis. Vai kāds gudrs dakteris, pie kura vecāks bērnu aizvedis un kas bērnam UDS* diagnosticējis. Uz aci. Kā saka – netiec galā ar savu bērnu? Nu hiperaktīvais. Tāpēc. Ar UDS. Bet tas UDS jau nerodas no zila gaisa… Turklāt t.s. hiperaktīvie bērni nereti ir ļoti talantīgi. Ja vien spēj to talantu pamanīt. Noņemot ‘birku’.
Bet katrā bērnā ir kaut kas tiešām labs. Un to izcelt – lūk, tā jau ir māksla. Vispirms pamanīt un tad arī izcelt.
Bērni apgūst socializēšanās prasmi tieši caur mums, pieaugušajiem. Skolā sanāk pavadīt daudz laika. Ir labi, ja kāds tic bērna spēkam. Nu vismaz kāds. Vismaz viens pedagogs. Un neļaujas masu ‘psihozei’. “Ui, ar Jāni jau .. tīrais negals. Nekas labs no tā bērna neiznāks.” Kad jau skolotājs tā saka… lai top.
Var gadīties, ka bērns mājās pamests novārtā. Un vienīgais – TIEŠĀM VIENĪGAIS VEIDS – kā piesaistīt vecāku uzmanību ir – ‘taisīt ziepes’. Jo lielākas ziepes, jo vairāk uzmanības no vecākiem tiks. Jā, sodīs. Bet vismaz virsū paskatīsies. Uz brīdi. Uz policiju līdzi aizies… Skumji. Bet tā mēdz būt.
Dažādas dzīves pieredzes. Katram sava. Bet pirms laika ‘nenobirkot’. Tā ir liela gudrība. Būt redzīgiem. Saredzēt, kas bērnam stiprā puse. Un noskaitīt līdz 10, pirms salīdzināt bērnus savā starpā. Jo ko gan parasti salīdzina? Viena bērna vājāko pusi ar cita bērna stiprāko. Nav vienā svara kategorijā.
Dikti gribētos, lai pārstājam kaut ko darīt automātiski. Par kaut kādu ierasto taciņu jau joņot var. Bet – vai vajag? Ir vērts vairs neskriet pa apli. Bet palūkoties uz situāciju no malas. Vai mani ‘zīmogi’ tiešām ir tik pareizi? Vai tiešām zinu? Kas no kura iznāks vai neiznāks…?
Tie, ar kuriem skolas laikā tīrais negals, jo zemas atzīmes un maz cenšas… Tieši tie bērni nereti izaugot kļūst par izciliem uzņēmējiem. Ja vien netiek ‘nobirkoti’ tā, ka jau skolas laikā vai tūlīt pēc skolas beigšanas aiziet neceļos.
Protams, ne jau skola vien būs atbildīga par tādu dzīves ceļa izvēli. Un tomēr bērnam – ticība saviem spēkiem – nedzimst tuksnesī. Vajag to apstiprinājumu. Pašvērtējums veidojas caur pieredzēto, sadzirdēto. “Tu vari. Tev izdosies. Mēģini vēlreiz. Nepadodies.” Un to skolotājs noteikti var. Var saviem bērniem iedot. 😉
Pārdomām. Viedumam. Un bez mazākās vēlmes kādu aizskart. Tikai – pārdomām.
—-
*UDS -Uzmanības Deficīta Sindroms.
P.s. Zinu. Zinu. Skolotājiem neapskaužami maz tiesību attiecībā uz bērnu audzināšanu skolā. Bet šoreiz stāsts nav par to. Pamanīt un izcelt labāko. Katram bērnam ir savas stiprās puses. Un akcentējot labo, bērns sapratīs, ka uzmanību var piesaistīt – arī darot LABU. Nevis tikai caur “ziepju vārīšanu”. Iegūstot cita veida pieredzi.
Kur labais vairo… labo. 🙂