Raksts tapis pirms kāda laika. Paceļu uz “augšu” 😉

12.08.2015.

Katrs no mums jau kopš agras mazotnes saņem stereotipu bagāžu, citam patrāpās prāvāks devums, citam niecīgāks, tomēr mantojumā tos saņem ikviens no mums.

Tipiskākie bērnībā izskanējušie: “meitenes tā nedara”, “puikas neraud”, “esi nu prātīgs!”, “tā nedrīkst darīt”, (atbilde uz jautājumu kāpēc nedrīkst nereti bezgala paskaidrojoša 🙂 : “jo es tā teicu!”

Jau smagnējāki ir tie, kas nosēžas mūsu kā bērnu prātos kā absolūta un bezierunu patiesība ir tie, kas ļauj piedzimt stereotipiem. Stereotipiem par sevi. Apgalvojumi, ko saņemam no sev tuviem cilvēkiem, iespējams arī skolotājiem. “Tev nu gan grūta galva, dzīvē neko nesasniegsi“, visticamāk, neko ļaunu nedomādams, noskalda skolotājs, visai klasei dzirdot.

Vai, piemēram, ģimenē, kurā aug vairāki bērni, viens no bērniem acīmredzami piedzīvo faktu, ka mamma vai tētis neizturas pret visiem vienādi. Dikti sāp. Gribas būt tikpat mīlētam kā ģimenes pastarītim, bet gluži neviļus saproti, lai ko arī nedarītu, tādu attieksmi pret sevi nesaņemsi nekad. “Esmu mazāk vērtīgs,” vienā brīdī viņš secina. Un ar šo apziņu dzīvo visu mūžu. “Ko tad es, lai jau ..citi..”

Tas ir svarīgi, lai mazotnē sadzirdētais “jo es tā teicu” arī pieaugušā vecumā neliktu rīkoties tā, kā rīkojamies. Citiem vārdiem, lai mēs nedarītu kaut ko tikai tāpēc, ka tā vajag. Bet atbildes uz jautājumu, kāpēc tā vajag, nav. Neviens jau sen vairs nezin, kāpēc vajag, bet neapzināti turpinām iet iestaigāto taciņu.

Mazā meitene izaug, izaug arī mazais puika. Jaunā sieviete, zina, ka sievietes tā nerīkojas, nav pieņemts. Vai gluži otrādi, viņa zina, ka tā vajag. Zēns, būdams vīrietis, zina, ka nekad un nekādos apstākļos emocijas paust nedrīkst, jo īsti vīrieši neraud. Piedzīvos infarktu, bet neraudās.

Ja esam dzīvi cilvēki (esam taču dzīvi..?), emocijas var būt visiem, neatkarīgi no dzimuma. Drīkst gan raudāt, gan dusmoties. Ne tikai drīkst, bet pat ļoti būtu vēlams. Galvenais, uz konkrētu cilvēku vai situāciju, kas šīs dusmas izsaucis. Turklāt, piekritīsiet, par visu nemaz nav jāpriecājas. Ja vien saredzam realitāti.. Ir daudz situāciju, kurā smaidam nav vietas. Nepatīk man tas pseidopozitīvisma virziens “smaidiet, viss taču ir forši!” Par pilnīgi visu nav jāpriecājas. Ir ārkārtīgi būtiski būt realitātē, kontaktā ar sevi, šeit un tagad, lai tiešām nenoskatītos situācijās, kuras prasa iejaukšanos. Un nesmaidīt par to, par ko nav jāsmaida.  Saglabāt īstumu. Būt patiesam.

Dzimtas mantojums – vistiešākajā veidā saistīti ar stereotipu nodošanu no paaudzes paaudzē. Šoreiz lieku uzsvaru uz to daļu, kas traucē tev justies laimīgam. Darīt to, pēc kā tiecas tava sirds un dvēsele. Jo esi izvēlējies  kaut ko darīt tikai tāpēc, ka… TĀ VAJAG (piemēram, mamma, vecmāmiņa, vecvecmāmiņa teica..) Un ne jau viss mantojums, kas nāk no dzimtas,  ir ‘slikts’. Vienkārši ir mainījies laikmets, vai arī konkrēti tev ieaudzinātais modelis neder. (būtiska piebilde: Ir arī lielas bagātības pieredžu mantojumos paslēpušās.. visu nevajag atmest kā absolūti nederīgu. Nekad nekas nav tikai melns vai balts! Un ir labi spēt tās pamanīt. )

Bet atgriežoties pie stereotipu pārmantošanas. Gan jau ikviens no jums ir piedzīvojis situācijas, kur paaudžu paaudzēs tiek piedzīvotas vienas un tās pašas situācijas. Mamma apprec vīrieti, kas atkarīgs no alkohola, meita izvēlas sev līdzīgu dzīves partneri. Tēvs izturas pret mammu necienīgi, šo pašu attieksmi manto arī dēls. Ģimenē pieņemts, ka savādāk jau nevar būt. Savā ziņā – norma. Patiesībā gluži neapzināti meklējam to pašu, ko savulaik esam piedzīvojuši būdami pavisam mazi ķipari.

Un tikpat gluži neviļus situācijas, kurās ar steigu būtu jāpieņem lēmums, lai neļautu sevi psiholoģiski, emocionāli vai fiziski iznīcināt, mēs vienkārši noskatāmies un ļaujam ar sevi darīt jebko, jo tā vajag. Savādāk nedrīkst. Ir jāiztur. Kā vārdā..? Tā vajag.

Nē, galīgi negribu apgalvot, ka visi no mums pieļauj bezjēdzīgus pāridarījumus un paši sev dara pāri.  Varu vien pateikt – ir patiešām liels izaicinājums nostāties pretī  stereotipiem, kas radušies audzināšanas rezultātā. Kādu brīdi vari palikt arī viens. Bet var izdzīvot. Un savā dzīvē ieviest pilnīgi citu kvalitāti. Varbūt stereotipu važas ir tik ciešas, ka pat pats sevi īsti nepazīsti. Un domā par sevi tieši to, ko domā tev tuvie cilvēki. Un pat nezini ne savus talantus, ne to, cik patiesībā tuvu esi savam sapnim. Ja vien atļautu sev doties sava sapņa virzienā.

Mīli sevi. Mīli citus. Izturies pret sevi un citiem ar cieņu. Bet neļauj darīt sev pāri. Nespēlē upura lomu. Tā ir viena no visbezjēdzīgākajām lomām, ko pieļaujam savstarpējās attiecībās. Tikpat bezjēdzīgas ir arī varmākas un glābēja lomas. Kur ‘upuris’, tur vienmēr sastopams arī ‘pāridarītājs’, un kāds kurš visu ‘glābj’. Glābšana nenozīmē palīdzēšanu. Glābšana šajā aspektā nozīmē piespēlēt upurim un tirānam, lai veidotos savdabīgais attiecību trio. Ved uz nekurieni. Ļauj iestigt vēl dziļākā purvā.

Ko darīt, lai atbrīvotos no stereotipu gūsta? Atpazīsti situācijas, kad kaut ko dari tikai tāpēc, ka tā vajag, bet nav neviena argumenta – kāpēc vajag. Parasti tās ir situācijas, kurās pēc tam jūties slikti. Jo izdari sev pāri. Varbūt izdari par katru cenu. 

Ko darīt ar dzimtas mantojumu? Pats svarīgākais, iemācīties atpazīt, kādu modeli esam pārņēmuši un vai mums tas tiešām der. Ja der, viss kārtībā. Ja ne- ko varam pamainīt? Kā varam mainīt? Kādu lēmumu varam pieņemt? Ko darīt savādāk? Jā, viegli nebūs. Tas nekas! Tas ir tā vērts – sadzirdēt pašam savu dvēseles balsi. Ja vien visu mūžu tiešām apzināti nevēlamies dzīvot ciešanu pilnu dzīvi. Un turpināt nest nevienam nevajadzīgus upurus.

Esam Cilvēki. Esam dzīvi. Esam īsti. Ir svarīgi, lai ESAM PATIESI. Jo īpaši – pret sevi.

Jā, un vēlos piebilst vēl šo. Nav vērts sodīt savus vecākus, vai vecvecākus par pieredzi, ko viņi spējuši mums iedot. Mums bieži vien nav nekādas nojēgas, par to, kādos apstākļos uzaugušas mūsu mammas un tēti. Kam izgājuši cauri mūsu vecvecāki. Un kā vispār radies mūsu dzimtas stāsts. Mums ir visai attālināti pieņēmumi (jau atkal – stereotipi!!!) par to. Un tāpēc – tas, ko varam darīt – tikai un vienīgi pieņemt. Pieņemt ar mīlestību. Un piedot. Jā, jau atkal tas pats. Un paņemt jaunus dzīparus, lai ieaustu pats savus pavedienus dzimtas audumā. Ieaust ar mīlestību.