Mīļš sveiciens Tev šajā piektdienas vakarā!
Šovakar prasās par šo tēmu parunāt – par ticību saviem spēkiem 😉 Nea, nav nekas konkrēts šoreiz, kas liktu par to runāt 🙂 Jā, joprojām neizmantoju iespēju paklusēt 😀 Gan jau paspēšu arī to 😀 Varbūt 😀
Ticība saviem spēkiem veicina pašpārliecinātību, pašpārliecinātība dod spēku stāties pretī stereotipiem, savukārt atbrīvošanās no stereotipiem ļauj piedzīvot iekšējās brīvības sajūtu, tostarp, ļaujot atbrīvoties no kaitinošām un pašvērtējumu apēdošām šaubām. Tik tālu viss izklausās ļoti cerīgi 😉
Piekritīsiet, nedrošību var diezgan viegli ieaudzināt. To netīšām var izdarīt gan vecāki, gan līdzcilvēki – ikviens, kas savulaik bijis pie varas grožiem mūsu audzināšanas jautājumos. Un ieaudzināto pie dzīvības diezgan meistarīgi uzturam mēs paši 😉 Reiz labi apgūtas, nedrošība un nepārliecinātība par sevi nemaz tik viegli negrib atkāpties. Un PAŠAS diez vai sagribēs, kamēr “nesniegsim tām palīdzīgu roku šāda lēmuma pieņemšanā” 😀
Kāpēc neviens no malas nevar zināt, ko mēs varam un ko mēs NEvaram izdarīt? Ai, nu tieši tāpēc, ka ..no malas. Ir jau, ir mums, cilvēkiem, reizēm nelāgs ieradums – zināt labāk, kas kuram darāms un ko kurš var vai NEvar izdarīt.. 😀 Var jau saprast tīri cilvēcīgi – tā ir vieglāk, jo tad nav jādomā pašam par savām ikdienas rūpēm.. Bet šo procesu ietekmēt neviens no mums nevar (varam atbildēt tikai par sevi), tāpēc nav jēgas cepties, ja nu kāds zin labāk 😉 Tas, ko varam – varam ticību saviem spēkiem attīstīt paši un lēnām atbrīvoties no mokošajām šaubām.
Ir pāris ļoti būtiski priekšnoteikumi, lai uzsāktu pārmaiņas – nepieciešams sevi mīlēt un paļāvīgi uzticēties savai intuīcijai. Šo reizēm vieglāk pateikt nekā izdarīt. Kāpēc tā ? Jo gadās, ka tiek ieaudzināta (gluži neapzināti) mūsos sajūta, ka neesam mīlestības vērti. Un tādā gadījumā – sevi cienīt grūti, kur nu vēl ..mīlēt. Un par uzticēšanos savām sajūtām un intuīcijai šajā gadījumā vispār nevar būt ne runas… Bet arī šo var mainīt. Mainīt tieši tāpat kā ieaudzinātās šaubas un neticību.
Un, tātad, tas, ko varam darīt, lai atgūtu ticību saviem spēkiem un lai pārvarētu ieaudzinātās šaubas 🙂 (būtu gribējies, lai es būtu PIRMĀ (piedodiet, Auna temperaments uzjundījās 😀 ), kas to saka, bet laikam jau nepateikšu neko jaunu ) Teikšu tik un tā:
1) ir vērts sevi apzināt kā unikālu un neatkārtojamu cilvēku 😉 ar tikai sev vien piemītošajiem talantiem un spējām (tas nebūt nenozīmē augstprātīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem, bet šī apzināšanās mazina vēlmi salīdzināt sevi ar citiem un citu sasniegumiem un ļauj koncentrēt uzmanību uz savām stiprajām pusēm);
2) nostiprināt sevī apziņu, ka mēs spējam vairāk nekā līdz šim esam domājuši (viena liela daļa ierobežojumu rodas no samērā absurdiem pieņēmumiem – “es to nevaru, tāpēc ka…..”). Vienīgais cilvēks pasaulē, kas šos ačgārnos pieņēmumus var mainīt – esam mēs paši. Citi to nedarīs. Tāpēc labāk ‘es to nevaru’ vietā izvēlēties “ES TO VARU!” 😉 Nav svarīgi, ko par mums domā citi (varam/nevaram aspektā), svarīgi ir vienīgi tas, ko mēs paši domājam par sevi 😉
3) diezgan ticami, ka nāksies saskarties ar bailēm, jo nedrošības pamatā vienmēr ir bailes. Tātad, būs jāmēģina bailes pārvarēt. Kā pārvarēt bailes? Ir daudz un dažādu veidu. Savu pieredzi to pārvarēšanai esmu aprakstījusi šeit ;
4) kad uznāk šaubas, cik vien fiksi (!!!) iespējams – aizstāt tās ar paļāvību. Paļāvība šaubām dikti nepatīk, jo pazūd jēga šaubīties;
5) no sirds priecāties par katru it kā mazo sīkumiņu, ko līdz šim domājām, ka nevaram izdarīt, bet tomēr esam izdarījuši! Tam nav jābūt nekam MEGA lielam. Galīgi ne. Ir ļoti svarīgi piefiksēt visu, kas sanāk vai ko darām ikdienā. Ja tā cītīgāk paskatās, reizēm nāk apjausma, ka varam izdarīt tiešām daudz! Un tas ļoti, ļoti attīsta ticības nostiprināšanos saviem spēkiem. Nereti gadās, ka daudz ko no tā, ko paveicam, uztveram kā pašsaprotamu un itin nemaz nenovērtējam;
6) vienmēr var ieklausīties citu viedokļos, bet otra viedokli pārņemt kā savējo nu gan nav vērts. Jo īpaši, ja tiek apspriestas mūsu iespējas kaut ko varēt vai nevarēt. Cieņpilna attieksme pret sevi un otru – to jā, bet savu domu noniecināšana – tas mums galīgi neder. Pilnīgi nevienam no tā labuma nebūs 😉
7) nekritizēt sevi, ja kaut kas nesanāk, kā esam gribējuši. Un nesaukt sevi par muļķiem un nejēgām, tāpēc, ka ar pirmo reizi nesanāk. Ar neatlaidību var izdarīt ļoti daudz. Tāpēc svarīgi nepadoties pie pirmās neveiksmes un nenorakstīt sevi kā cilvēku, kuram nekad nekas nesanāk. Tā nav taisnība. Bet vārdiem gan ir spēks! Un tie spēj atstāt lielu ietekmi uz mūsu pašsajūtu. Ir vārdi, kas dod spēku un ir vārdi, kas iznīcina. Pirmie derēs labāk, jo tie dos vairāk atbalsta 😉
Ticība saviem spēkiem atver daudz jaunu durvju. 😉 Un ļauj uzņemties lielāku atbildību pašam par savu dzīvi, pie reizes pazūd vēlme grūtībās vainot apstākļus, valdību, kaimiņus utt. Tā vietā parādās vēlme meklēt pašam risinājumus 🙂 Šaubas reizi pa reizei uznāks tik un tā, bet ticība saviem spēkiem ļaus tās krietni vieglāk pārvarēt. Un tā ļaus turpināt meklēt veidu, kā ieraudzīt arvien jaunas un jaunas durvis. Ticēt, ka tādas ir 😉
Sirsnīgu vakaru vēlot 😉
Dace.Pa
