Pavadot Ziemassvētku laiku pašu tuvāko cilvēku lokā, paņēmu pauzi gan no sapņotavas, gan sapņotavas mazuļa – Atziņu kalendāra. 🙂 Tomēr šobrīd nelielam ierakstam atkal gatava. Esmu tepat vien. Joprojām Tev līdzās.
Zaļie Ziemassvētki lietavām un arī, ko tur liegties, dubļiem bagāti nebūt nebija nedz dubļaini, nedz lietaini. Katrā ziņā – ne sirdī. Ļoti gaiši, mīļi un sirsnības piepildīti. Neparasti. Brīnumiem bagāti.
Ne par velti tas teiciens – brīnumi notiek tiem, kas tiem tic. Mana lielā aizrautība jau kopš agras bērnības. Brīnumi.
Par ko šodien? Par… drosmi. Un par spēju rīkoties. Par spēju nekrist šaubās, bailēs vai citās tamlīdzīgās lamatās. Par spēju redzēt gaismas staru pat absolūtā tumsā. Par to, ka tikai silta sirds var savas sirds siltumā otru sirdi sasildīt.
Drosme piemīt mums katram. Tuvāk vai tālāk aiz baiļu slāņa paslēpusies, bet ir.
Arī gaismiņa katram sirdī dota, cits varbūt dziļāk to sevī paslēpis, cits – savas sirds gaišumu dāvā pat vismelnākajās naktīs un spēcīgākajos negaisos. Kā saka, lai kādi vēji arī pūstu – visi pārpūš pāri. Gaismiņa mirdz tik un tā. Un nav nopūšama pat pie vētrām.
Par spēju sasildīt ar sirdi – par visskaistāko dāvanu, kas mums katram dota, arī nekādu šaubu nav. Reizēm gan baidāmies otru sasildīt. Jo baidāmies.. tapt pārprasti, nesaprasti vai atraidīti.
Un tomēr – vai ir vērts kaut ko nedarīt tikai tāpēc vien, ka … bail? Noteikti nē. Bailes apēd iedvesmu, apēd prieku, apēd visu, kas katram no mums vajadzīgs tikpat kā svaiga gaisa malks. Un tad rodas tāds iekšējs sastingums. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kā kūniņā, bet bez izšķilšanās iespējām. Jo – lai izšķiltos, arī tur drosme ir vajadzīga. Un spēja rīkoties, nevis apcerīgi sapņot. Sapņi, kuriem neseko reāla darbība, vienmēr paliks nesasniedzami. Ja nerīkosies, sapnis būs tev degungalā – bet nepiepildīsies. Jo nebūs, kas to piepilda. Tavam sapnim Tevi vajag. Vajag Tavu drosmi un apņēmību. Un rī-cī-bu!
Šaubas arī sapņotavas ierakstos viesojušās ne reizi vien. Par šaubu postošo ietekmi (sajūtu ziņā – līdzvērtīga tai postažai, ko aiz sevis atstāj baiļu izraisīta rīcība) arī nez vai sīkāk jārunā. Šaubas vienmēr ierodas ar šo frāzi: “Tu droši zini? Tiešām zini? Kā Tu zini? Un kāpēc citiem nav izdevies? Kāpēc tu domā, ka Tev sanāks” utt.
Viegli teikt, grūtāk izdarīt. Tomēr neļaujies šaubām. Tiklīdz sevī tās ielaidīsi, ārā no sevis dabūt būs visai pagrūti. Šaubām ir tendence izraisīt iekšēju drāmu. Vienas personas ietvaros. Nereti bez jebkāda seguma. Tīrākais fantāzijas auglis. Kāpēc fantazēt par šaubām, ja var fantazēt par sapņiem 🙂 Un rīkoties?
Nav vēl tā bijis, ka spētu ko uzrakstīt, kas ar mani pašu nesaistīts. Manuprāt, personīgā pieredze arī ir pati vērtīgākā. Jo tikai tad vari runāt, ja pats ar to saskaries vai esi gājis tam cauri. Visspēcīgāk vari iedvesmot tad, ja pats esi uzveicis gan bailes, gan šaubas, gan neticību. Un ar savas dzīves piemēru vari parādīt, ka viss ir iespējams. viss, kam tici. Viss, pēc kā ilgojies, Viss, par ko sapņo. Ja vien rīkojies. Ja vien nenoslēpies tumšas istabas kaktiņā ar vārdiem “ko nu es”, “man jau gan nesanāks”, “labāk pat nemēģināšu, vismaz neizgāzīšos..”
Nē. Nē. Un NĒ! Ja ar tādu pieeju būtu ķērusies klāt sava kalendāra izveidei, tas pilnīgi noteikti nebūtu ieraudzījis dienasgaismu.
Un nav gluži tā, ka visur tiek ar atplestām rokām sagaidīts, citur mīli uzņemts, citur – atstāj dziļu vienaldzību. Pašos pirmajos metros (ko sākām iet: es un kalendārs) nemaz nebija tik viegli. Ik pa laikam uznāca šaubas, vai maz vajadzēja. Bet iestūmu tās kaktā un devos tālāk. Ja reiz piedzimis, tātad, vajadzēja. Un izgāšanās jau kā tāda nepastāv. Pastāv pieredze, Kuras rezultātā topi redzīgāks, gudrāks un dzirdīgāks. Nenovērtējama. Nekur citur neiegūstama. Kā tikai darot.
Tu nevari tikt uz priekšu, ja visu laiku skatīsies atpakaļ. Ja vienmēr meklēsi garantijas (kuru patiesībā nav nevienam), pats sevi sasiesi. Un, reiz sasiets, zaudēsi iedvesmu. Jo kur bailes, tur šaubas. Un kur šaubas, tur iedvesma atkāpjas.
Rīkojies tā, kā sajūti sirdī. Tieši sirdī. Nevis prātā. Nepieņem tos izcili prātīgos, bet ne tuvu ne sirds lēmumus. Laimi prātā piedzīvot nevar. Tikai sirdī. Tas nebūt nenozīmē, ka jākļūst par cilvēku, kas nedomā, ko dara. Domāt ir labi. Domāt vajag. Bet līdz zināmai robežai. TIk tālu, kamēr Tavas domas nekļūst par tevis paša ienaidnieku. Un Tevi nesāk gremdēt. Ar visiem Taviem sapņiem..
Atļauj sev būt laimīgam. Atļauj sev dzīvot dzīvi, kādu vēlies tu, nevis no tevis sagaida citi. Mīli no visas sirds. Un atļauj mīlēt sevi. Nebēdz no mīlestības. Nebēdz no sapņiem. Neatsakies no iespējas kļūt laimīgam, tikai tāpēc, ka bail, ka nezini, vai izdosies, un nezini, ko citi par tevi varētu padomāt.
Tas nav svarīgi. Tiešām nav svarīgi, ko citi domā. Katram ir sava dzīve. Viena. Ar tieši tiem sapņiem, kas tieši tev uzticēti. Un tieši tev (un nevis kādam citam) pa spēkam.
Dari! Nešaubies! Rīkojies! Un neskaties pagātnē. Viss ir tavās rokās. No šī mirkļa un turpmāk. Lai pagātnes pieredze neatņem tev ticību. Toreiz kaut kas neizdevās. Nekas. Varbūt pats nebiji tam gatavs. Kamēr neesi gatavs, kamēr šaubies, baidies, tu gūsi apstiprinājumu gan savām bailēm, gan šaubām. Paturi to prātā, kad nākamreiz abām viešņām ļausi sevi apciemot.
Tikai silta sirds – tas ir viss, kas tev vajadzīgs. Un tas ir tieši tas, kas tev jau šobrīd ir. Satikt otru caur sirdi. Pašam sevi sirdī satikt. Un sasildīt. Un spēku dot. Gan sev, gan kādam, kam tieši šobrīd tā pietrūkst. Nebaidoties no atraidījuma. Ja sirdī jūti, ka vajag. Tad vajag. Dodies klāt. Un sasildi. Siltums rada siltumu. Un tikai siltumā var uzplaukt … mīlestība.