Gandrīz kā no vecmāmiņas pūra lādes. Pašā apakšā noslēpies arī šis rakstubērns. Nopurināju putekļus. Un ļauju vēlreiz ieraudzīt saulīti. Spīd taču arī novembrī. Un kāpēc gan lai … nespīdētu? 😉

19.10.2015

Kāds no lasītājiem atrakstīja – tā jau viss forši , bet tā uzruna – manu lasītāj – man galīgi nepatīk. Alternatīvu atrast varētu. “Čau” kaut kā pašai nepatīk. Bet uzruna prasās, apsveicināties arī būtu pieklājīgi.. Ehh, šoreiz neko nemainīšu. Un tāpēc:

Sirsnīgs sveiciens Tev, manu lasītāj!

Var jau nu cilvēks tā pēc klusuma izslāpt, ka ne atdzerties..  Tomēr vēlos padalīties, kā man šajā klusuma periodā veicies. Veicies ir un dalīšos atkal.

Vēroju kokus vakar (nē, ne Siguldas īpašo lapkriti, izmantoju vietējos resursus tepat pie mājas – tos. Konkrētāk, bērzus) Jā, varbūt pavasarī vērošu zāli augam. Skaidri vēl nezinu.

Ko tik nespēj klusums paveikt.. Ziniet, ko pamanīju – koki nekur nesteidzas, tie neskraida apkārt. (mēģināšu uzminēt  iespējamās jūsu sajūtas šajā brīdī: „Nevar būt, Dace!!!… Tiešām neskraida? Tu kārtīgi apskatījies? Bet tas krūms? Nu tas – uz stūra? Tas arī.. ne? Un pie kaimiņu mājas – tas kastanis..? Arī nē? Nu, beidz..Godavārds, nezinājām! Paldies, paldies, ka pateici! A mēs domājām, ka.. 😀 )

Labi, pavisam nopietni. Man ir sajūta, ka mēs, nu labi viena liela daļa no mums, par maz ļaujamies. Par maz ļaujam paši sevi piedzīvot. Par maz ļaujam paši sev piedzīvot savu dzīvi. Just, sajust, vērot, apzināti apstāties, tostarp, apzināti izvēlēties vietu, kur varam pabūt vieni. Lai spētu attīrīt sevi no visa tā mazsvarīgā, kas ikdienā mums reizēm izskatās teju pēc beztānekādāgadījumādzīvotnevar. Par spēju atšķirt būtisko no nebūtiskā.

Tātad, par kokiem. Turpinām. Koki salapo, pienāk rudens, koki paliek pavisam neaizsargāti (laimīgie skujkoki – bet arī nosacīti, jo ap žvīkst žvāks jeb skaisto Ziemassvētku laiku.. hmm..)

Koki pārdzīvo ziemu, vējus, vētras, lietavas – pilnīgi VISU. Kaili. Tikai stumbrs un zari vien. Nav kur paslēpties. Lai nāktu kas nākdams, tie ļaujas itin visam. Tiem ir spēcīgas saknes. Tie mierpilni izdzīvo visu. Un pavasarī sazaļo no jauna! Jā, dažus vējš nolauž, dažiem dzīvības atņem cilvēks.. nu, kā lai to pasaka, sazinkādu mērķu vārdā. Nu tur, lielveikals jāuzceļ un tā.. Vēl kāds mega svarīgs iemesls no tās pašas operas..

Bet kopumā. Kokiem steigas nav. Ir tikai ļaušanās tam, kas notiek. Kokiem nav mērķis izaugt līdz konkrētam datumam. Līdz konkrētam augstumam. Tie vienkārši ir. Aug katrs savā tempā. Tiem nav nekā tāda, kas būtu jāpaspēj. Ir tikai ļaušanās. Nav tā, ka koki sacenstos – kurš pirmais nometīs lapas vai tieši otrādi – pirmais sazaļos un kuram būs VAIRĀK lapas – vairāk lapas, tātad, vērtīgāks un pārāks! 🙂 Jā, koks ir dzīvs. Tomēr tas necenšas nevienam neko pierādīt vai parādīt .Tas vienkārši ir.. Esība tās augstākajā pakāpē. Spēt vienkārši būt.

Pilnīgi loģiski, ka ar koku vērošanu nekas nebeidzās, jo tas mani atkal noveda pie domas par pamatvērtībām. Klusums vispār labi izkristalizē patiešām svarīgo. Un ļoti, ļoti labi attīra no visa tā, kas ikdienas laikā saslāņojies pa virsu. Ļauj nolobīt virskārtu. Starp citu, arī bailes. Tostarp, arī bailes pašam no sevis.

Tātad, pamatvērtības mūsu, cilvēku, dzīvē.. Kas ir mūsu spēcīgās saknes? Kā īsti ir? Kas ir pa īstam svarīgi? Jumtu virs galvas vajag. Piekrītu. Ēst vajag. Pilnīgi noteikti. Pliks uz ielas neiesi. (Varētu jau, bet nu – vai vajag..). Labi, pamatvajadzības nav apspriežamas.

Mūsu savstarpējā saskarsme.. Kā izturamies viens pret otru? Un kā – pret sevi? Pavisam nejauši šajās brīvdienās dzirdēju kādu sievieti sakām: „Ja skaties otram cilvēkam acīs, tas nozīmē, ka viņš Tev ir svarīgs.” Bet tā taču arī ir!  „Ja skaties acīs savam bērnam, tu patiesībā parādi to, cik ļoti viņš tev svarīgs. To, ka mīli viņu.” Vai mēs skatāmies viens uz otru, kad viens ar otru runājam? Vai otrs cilvēks mums ir tik svarīgs, lai ieskatītos viņa acīs? Acis esot dvēseles spogulis..

Tālākais? Tālākais jau likumsakarīgi.

Itin nemaz nevēlos radīt kādam skumjas pārdomas (bet arī ilūzijas par labu nenāk), un, tātad, visi labi zinām, ka saules mūžs tieši tādā veidolā, kādi esam šobrīd, mums nespīd.  Ja mēs zinātu, ka šī ir pēdējā diena – kas ir tas, ko mēs noteikti izdarītu un kas ir tas, no kā tomēr vieglu sirdi atteiktos?

Ar šādu sajūtu dzīvoju jau kādu laiku. Jā, nu jau gandrīz katru dienu.

[Nelielai atkāpei: cik nu manos spēkos to lemt, vēlos nodzīvot garu un skaistu mūžu. Gribu kļūt par sirsnīgu un, ja ļoti paveiksies, arī komisku kundzīti, tomēr ar pilnīgi veselu saprātu, darām līdzīgi ko tādu, ko pārraidē ‘vecie ērmi’ esmu redzējusi. Izklaidēt sevi un ne tikai sevi vien.. Vēlos būt tāda, pie kuras mazbērni burtiski raujas ciemos un bērni tāpat, jo šitā būtne tak ir kaut kas neredzēts. Ar viņu ir jautri, jokus saprot un ne tikai saprot, bet var pat sastrādāt tādus podus.. Savā tik ļoti cienījamā vecumā.. Šitādi apgriezieni!]

Bet – atgriežoties pie iepriekšminētā – iepriekš uzdotais jautājums labi palīdz izkristalizēt būtisko nebūtiskajā. Pavisam nopietni.

Diemžēl neatceros filmas nosaukumu, par aktieri nemaz nerunājot – bet bija tur sižets apmēram tāds, jā, samērā tipisks – galvenās filmas varonei konstatēts ļaundabīgs audzējs un atlicis pavisam nedaudz, viņa pārvērtē savu dzīvi un nolemj izdzīvot katru savas dzīves dienu.. Tā, it kā tā būtu pēdējā. Ārsta diagnoze gan, par laimi, izrādās kļūdaina. Filmas beigās sieviete satiek savu mīlestību, nodibina ģimeni. Izrādās, vēl garš mūžs priekšā. Bet veids, kā viņa nodzīvoja katru savas dzīves dienu, kādu vērtību ieguva katra nodzīvotā diena.. Nu, lūk.

Nosauciet kaut vienu iemeslu, kāpēc jānotiek kaut kam tik radikālam, lai mēs spētu pārvērtēt to, kas mums patiešām svarīgi un atteiktos no tā, kas nekur neved. Vai tiešām ārsta pateikta diagnoze ir vienīgais veids, kā iedot citu redzējumu? Nu taču nē! Viss mūsu pašu rokās! Kā vienmēr. Nepārprotiet, šis te nav nekāds uzstājīgs mēģinājums vest pie prāta… Galīgi ne. Man to patiešām nevajag. Sava dzīve dzīvojama. Jau atkal dalos tikai un vienīgi sajūtās. Turklāt, esmu pamanījusi, ka cilvēki smaida aizvien mazāk. Ja justos laimīgi, tad taču ..smaidītu vairāk?

Kas ir pats svarīgākais? Manuprāt, svarīgākais savu dzīvi dzīvot mīlestībā. Ar katru ķermeņa šūniņu sajust un piedzīvot mīlestību. Spēt sniegt mīlestību. Sēt mīlestības sēklas tur, kur tās pietrūkst. Klusi, neuzbāzīgi.. Vienkārši mīlēt. Vienkārši būt. Bez sacensības. Bez salīdzināšanas. Vienkārši pieņemot otru. Pirmkārt, pieņemot jau pats sevi..

Ir man sajūta, ka dzenamies, joprojām dzenamies pēc viskautkā. Meklējam. Meklējam izmisīgi, izmisīgi kaut kur, kaut ko. Un NEREDZAM.  Neredzam to, kas mums jau šobrīd ir. Skatāmies tālskatī, lai rūpīgi plānotu savu nākotni. Bet neredzam to, kas mums ir šobrīd..  Nekur nav jāskrien un nekas nav jāmeklē. Šito laikam ne pirmo reizi saku. Ir tikai jāapstājas. Un jāļauj sev just. Just, kurp sirds ved…  Jāizdzīvo katra diena. Tik vienkārši.

Vai man pašai sanāk, jautāsiet? Kā kuru dienu. Klusumā sāk sanākt vairāk.  Esmu ceļā uz to. Un spēt piedzīvot pašu ceļu arī ir liela māksla.. Ne jau galamērķis IR mērķis.

Neaizmirsti trīs maģiskos vārdus. Vārdus, kas rada brīnumu. Dod spēku. Dod sajūtu, ka … esi dzīvs. Spēj atmodināt laimes sajūtu tevī pašā un ne tikai tevī vien. Pasaki cilvēkiem, kurus mīli: „Es mīlu Tevi.” Pasaki tos saviem vecākiem, jo pateicoties viņiem, esi piedzimis šajā pasaulē. Pasaki tos saviem bērniem. Pasaki tos cilvēkam, kuru mīli.. Neaizmirsti pateikt to sev.. Nevari pateikt skaļi? Pasaki savā sirdī, pasaki klusi. Parādi darbos. Ne vienmēr vārdi vajadzīgi.

Negaidi īpašu mirkli. Īpašais mirklis ir TAGAD.

Lai mīlestība vairojas mūsu sirdīs. Lai gaišums spēj ienākt mūsu sirdīs. Ne tikai ap Ziemassvētku laiku. Bet jau tagad! Šajā mirklī. Lai spējam mīlēt. Just. Piedzīvot. Piedzīvot sevi. Un spējam vienkārši būt. Spējam atšķirt būtisko no nebūtiskā.

Būt kopā ar tiem, kurus mīlam. Un nekur vairs neskriet. Pārstāt meklēt. Jā, jau atkal. Atgriezties mājās. Jeb drīzāk apzināties, ka jau ESAM mājās.

Un no sirds spēt izdzīvot katru savas dzīves dienu!

Ar vissiltākajiem sveicieniem,

Dace

P.s. Pavērojiet kokus.