Mīļš sveiciens Tev šī gada septītajā dienā!
Esmu novērojusi – brīžos, kad runāju metaforās, ļoti bieži izmantoju auto kā salīdzinājumu. Nospied bremzes. Tagad gāzi. Pagriez stūri pa 2 cm un nonāksi citā galamērķī. Mani vienmēr interesējis viss par un ap automašīnām. To nevar noliegt. Kas kurai iekšā, kāpēc tā un ne savādāk. Labot gan neprotu. Bet reizēm tīri labi izdodas noteikt jaunu parfīmu potenciālos cēloņus, gan atpazīt pēc skaņas. Kas kur varētu būt sagājis ķīselī.
Gluži līgani pie ķīseļa nokļuvām. Virtuvē virtuozs no manis nesanāktu. Vismaz pagaidām. Toties zinu, ko iesākt, ja ķīselis piemeklē sajūtās. Nē, nē. Ne jau tas foršais ķīselis, kur piena upei ķīseļa krasti. Bet vienkārši normāls vidējas iegrimes muklājs, no kura saviem spēkiem reizēm visai pagrūti tikt ārā. Jo – nepārtraukti bradājot pa vienu un to pašu vietu – pamats kļūst aizvien purvaināks un var iegrimt arvien dziļāk. Atgriežoties pie tās pašas auto tēmas – pamēģini,kad jau esi iebuksējis dubļos, pakārpīties vēl un vēl. Uz augšu tevi tas nepacels. Nosēdināsi savu auto pavisam.
Labi, lai iet bez metaforām.
Zinu, ka liela daļa cilvēku iesāk Jauno gadu ar Jaunām apņemšanām. Pati arī esmu savulaik tā darījusi. Turklāt ne vienu gadu vien. Un pēc pieredzes zinu, ka apņemšanās mēdz ļoti ātri izplēnēt. Īpaši tās, kas pieņemtas 1.janvāra naktī. Reizēm iztur pāris nedēļas. Un viss aiziet vecajās sliedēs.
Ja tu dziļi sirdī neapjautīsi, kāpēc tev pārmaiņas tiešām ir nepieciešamas – motivācija izzudīs diezgan fiksi. “Ai, nu ir jau labi.” “Var taču iztikt.” Un mans favorīts: “Citiem iet vēl grūtāk, man vēl paveicies.” Un viss. Tāds pamatīgs stopkrāns.
Šitik tālu būtu labi. Ja vien, darot to, ko vienmēr esi darījis (līdz šim), tu nesāc gaidīt CITU IZNĀKUMU. Un jūties vīlies, ka viss ir pa vecam. Bet cita iznākuma nebūs. Darot to, ko dari vienmēr, rezultāts arī – kā vienmēr. Man patīk tas salīdzinājums, ja sēj miežus, nevari gaidīt kviešu ražu. Izaugs tieši tas, ko būsi iesējis. Mieži. Un tā ir ar jebko. Ko pats savā dārzā sēsi, to arī pļausi.
Visgrūtāk kļūst tad, kad sāc spēlēt lomas, kas nav tavas. Sāc pielāgoties un iederēties. Izdabāt. Mīļā miera labad…par sevi nepastāvi un savas vajadzības un vēlmes noliec otrā plānā. Ar domu “gan jau..” Un arī savus mērķus un sapņus sāc pielāgot tam, ko no tevis sagaida tavi mīļie cilvēki. Varbūt pat sabiedrība kopumā. Pildot absurdus nosacījumus, lai iederētos un būtu tāds pats kā visi. Un – gluži loģiski – zaudējot pats sevi. Kā tai reklāmā “Tu vairs neesi Tu pats…” Kad mēs neesam mēs paši, mēs sevi nemīlam. Un kad sevi nemīlam, darām sev pāri. Paši.
Šīs apņemšanās – daru tāpēc, ka tā vajag (vienlaikus nezinot, kāpēc vajag tieši tā un savādāk nedrīkst) – nav dzīvotspējīgas ilgtermiņā. Tas vajag sāk atņemt spēkus. Ne tikai atņemt – bet vienlaikus arī kaitināt. Raisīt arvien lielāku iekšēju trauksmi. Un jo aizkaitinātāks kļūsti, jo pasaule ap tevi šķiet netaisnīgāka. Un tur līdz moceklim viens solis. Kad sevi sāc ieraudzīt no upura pozīcijām. Kur visiem citiem labi, varbūt pat veicas, bet tev tikai ciešanas vien. Ka tev nav lemts..
Muļķības. Absolūti meli. Un kā vēl ir! Ir lemts! Gan kļūt brīvam, gan darīt tieši to, ko vienmēr esi gribējis darīt, gan sekot saviem sapņiem!
Tikai viens mazs solis, ko pasper sev pretī. Ieklausies savā sirdī. Savā sirdsbalsī. Tā zina atbildes uz jebkuru jautājumu. Intuitīvi tu zini, kas priekš tevis vislabākais. Kas ir tas, kas tieši tev nepieciešams. Un tieši šajā mirklī. Atļauj sev būt. Būt sev pašam. Nevis spēlējot lomas, kuras no tevis sagaida. Vai kuras pats sev esi iestāstījis, ka tādas tev jāspēlē.. Nu nav tā. Nav.
Kāpēc šo aktualizēju? Šobrīd ļoti klišejisks redzējums izveidojies. Un pēc maniem novērojumiem, paliek arvien spēcīgāks un spēcīgāks. UN ja vēl dzīvo autopilotā – vari nepamanīt pats – ka tas, pēc kā tiecies, tev nemaz nav vajadzīgs. Tas nemaz NAV TAVS SAPNIS.
Tu esi veiksmīgs, ja tev ir mīloša ģimene, vismaz 2 bērni, ja strādā acis nepacēlis – vēlams vismaz divos, ja ne trijos un vairāk darbos (vienā brīdī sabrūc, bet to jau neviens neredzēs). Vēl tev ir jābūt tam un tam, un tam. Lai varētu saukt savu dzīvi par izdevušos. Nav? Centies vairāk. Celies vēl agrāk. Guli vēl mazāk. Un brīvdienas arī. A davai ka strādā. Bērni pagaidīs. Gan jau izaugs tāpat. (Starp citu, izaugs arī tāpat. Bet – ja nesaņems to mīlestību un klātesamības sajūtu no tevis, nez vai izaugs mīlēti un laimīgi. Sekos tavam piemēram. Bērni atkārto savu vecāku dzīves. To, ko pieredz. Reizēm ļoti apzināti cenšas mainīt, darot diametrāli pretēji, ko pieredzējuši savā ģimenē, bet vienā daļā gadījumu – neapzināti aiziet vecāku pēdās).
Un traģikomiskais moments – lai cik daudz jaunu sasniegumu arī nebūtu – vienā brīdī īsti prieka nejūti. Trauksmi gan. Jo dzen sevi vēl uz priekšu. Vēl, vēl un vēl. Vienmēr taču kaut ko no sevis vēl var izpiest, pareizi? Un gluži neviļus aizmirsti sevī apstāties un pateikt: nu gan PIETIEK. Šī ir prioritāte, bet šis viss pārējais – lieki. Man to nevajag. Sto-o-op.
Neviens tā nenodara pāri, ka nodarām paši sev. Ar savu attieksmi pret sevi. Ar to, kā sevi redzam. Ko no sevis pieprasām. Ar tiem tiešām absurdajiem uzstādījumiem, kurus sev uzliekam. Nezinot, kāpēc tos vajag. Nepadomājot, nesajūtot – tiešām tas ir mans? Un vai es zinu, kāpēc es to daru? Kāpēc man to vajag? Kurp – šādi turpinot – es nonākšu? Un vai es tiešām gribu TUR nonākt?
Viss, kas ir ārpus tevis – ir ļoti mainīgs. Te ir, te nav. Ja balsti savu stabilitāti un mieru uz ārpusi (cilvēkiem, notikumiem utt), tas ir ļoti nestabils pamats. Vienā brīdī var izgaist. Kā jau tu zini, neviens nevienam nepieder. Un īstenībā – neviens nevienam arī nav neko parādā (bet par šo kādu citu reizi). Un tad paliec tikai tu…. un tu. Kad no sevis noslēpties vairs nevari. Un ieraugi to bildi gana sāpīgu. Ka pats saviem spēkiem gandrīz esi sevi iznīcinājis. un nav īsti atbildes uz jautājumu “kāpēc”. Vienkārši darīji. Neiedomājies, ka vari nedarīt. Vai ka vari darīt pilnīgi savādāk.
Neej līdzi citiem. Ej Savu ceļu. Klausi savu sirdi. Tā zina, kas tev nepieciešams. Izsijā prioritātes. Lai ir tas viens galvenais virziens Tavai dzīvei. Kuru tiešām vēlies iet. Un kuru arī izvēlies iet. Šim brīdim – vienu, pašu svarīgāko akcentu uzliec. Nevajag simts un vienu. Tas tevi sadalīs mazos jo mazos gabaliņos un būs pēc tam grūti sevi salīmēt atkal kopā. Vari izšķīst visur un nekur. Bet vari arī neizšķīst. Un palikt pats savā kodolā. Tā ir izvēle. Tava brīva izvēle.
Izturies pret sevi labi. Tev nav neviena tuvāka cilvēka pasaulē par sevi pašu. Esi vērīgs. Esi dzirdīgs. Un zini savu KĀPĒC.
Tu ESI VEIKSMĪGS jau tagad. Īpaši veiksmīgs – ja vienmēr ieklausies sevī un savā sirdī. Un esi pret sevi patiess. Neizliecies savā piekšā. Neklausies apkārt, bet klausies sevī. Un tur arī dodies. To arī dari. Uz nevienu nekāds iespaids nav jāatstāj. Jo īpaši uz Sevi ne. Būt pašam ar sevi draugos – tavas laimes un miera sajūtas atslēdziņa. Un vienlaikus – milzīga brīvība. Brīvība izvēlēties. Tieši to, kur sirds sauc.
Un kad tu esi laimīgs, tu arī citus dari laimīgus. Ar labu vārdu, uzmundrinājumu, daloties savā mīlestībā. Un laimes sajūta tevī top aizvien vairāk. Šīs sēklas dikti spēcīgas. Pārbaudīts. Spēku dod visiem, kas būs tavā tuvumā. JO kur SIRDS, tur arī MĪLESTĪBA. Un nekā spēcīgāka par mīlestību šajā pasaulē nav. Un tikai mīlot sevi, spēsi mīlēt arī otru. Tāpat vien. Par to, ka esam viens otram. Un varam viens otru savas sirds siltumā sasildīt un paguruma brīžos spēku dot.
Jautājums vēlreiz, par kuru vērts padomāt un sev atbildēt:
Vai tas, kurp šobrīd dodies, IR TAVS sapnis? Ja ne – ko vari mainīt un darīt, lai būtu?
Tieši Tavs. Jo Tavai sirdij to vajag. Un viss liekais, pārējais, mazsvarīgais lai atbirst. Kodols. Tava sirds, kuru paklausīt un tavs sapnis, kuru izvēlies īstenot.
Ar sirsnību un labestību,
Dace
