3…2..1.. Pieļauju, ka jūtos kā Kevins viens pats mājās tajā brīdī, kad jāizvēlas palīst zem gultas jeb tomēr aizstāvēt savu māju.. Nē, drīzāk kā Kevins tajā viens pats mājās daļā, kur glābjot Dunkana kungu, viņš atvēzējas ar lielo akmeni lielās veikala vitrīnas virzienā un nosaka kaut ko apmēram tādu: there is no way back. Tātad, atpakaļceļa vairs nav. Ir tikai ceļš uz priekšu. Šīs sajūtas man un Kevinam varētu būt diezgan līdzīgas.
Gribas veltīt dažus vārdus idejai, par kuru tūlīt uzzināsiet, jo nezinu vai vēlāk vispār gribēšu ar to komunicēt: “Paldies Tev, mana trakā ideja, ka esi atnākusi. Nesolu Tev, ka Tu iepatiksies pārējiem. Varu solīt, ka daudzi Tevi nesapratīs. Varbūt pat sprāgs. Bet varbūt arī ne. Cik daudzi Tevi sapratīs un uzķers pamatdomu, to mēs abas uzzināsim pavisam drīz. Iekārtojies ērti, jo tagad Tev nekur vairs nav jāiet. Bet neiedomājies iet pagulēt (to darīsim vien abas reizē). Tavs uzdevums tagad ir mani sargāt un atbalsts man būs uikānepieciešams. Jā, es daru to Tavas neatlaidīgas uzstājības ja nemēģināsi, nekad neuzzināsi dēļ. Nu, tad saturamies!!!
