Turpinu pārcilāt sapņotavas pūra lādi. Zinu, ka ikviens no mums vēlas vienu un to pašu. Mīlēt un būt mīlēts.
un tāpēc…
…atļauj sev piedzīvot MĪLESTĪBU, kad tā klauvē pie Tavām durvīm. Un atļauj sev būt LAIMĪGAM. Un mīlētam. Nebēdz no tā, pēc kā ilgojies visvairāk. Nesabradā Mīlestību…
06.10.2016.
Mīļš un nu jau arī sailgojies sveiciens Tev, manu lasītāj! 😉
Pārbaudu savu maksimālo izturības robežu un veicas tīri labi. Tik līdz galam vēl laiku neprotu saplānot – tā lai visi (ieskaitot pašu) laimīgi 😀
Zinu, ka šobrīd esmu savu sapņu vietni apdalījusi. Neesmu aizmirsusi par saviem sapņiem – tik intensīvi tos realizēju, ka pietrūkst laika, lai par tiem uzrakstītu 😉
Par ko šovakar? Šovakar būs par mīlestību.
O, jā! Labs temats uz vismaz tūkstoš lappusēm un tad vēl nepateiktu savu sakāmo līdz galam. Bet nē, sašaurināsim tēmu, lai arī jums nav garais vakars.
Par to, kāpēc cilvēkam grūti noticēt, ka viņu iespējams mīlēt. Tāpat vien. Neko negaidot pretī. Un kāpēc nereti, cilvēki, piedzīvodami mīlestību – dara visu iespējamo, lai tik vienkārši viņus mīlēt tomēr nevarētu.
Joprojām ticu, ka MĪLESTĪBA – ir pats skaistākais, ko varam piedzīvot savstarpējās attiecībās. Ne tikai tā īpašā mīlestība – kas vienam atsevišķam cilvēkam tiek dāvāta, bet vispārīgāk – cilvēkmīlestība. Nekur tās nevar būt par daudz, jo īpaši jau mūsu ikdienā. Kaut kad jau esmu minējusi, cik ļoti svarīgi aiz sevis tīrību atstāt. Ne tikai tīrību.. Arī mīlestību.. Dzīvot tā, lai visur, kur savu soli esi licis, lai aiz tevis mīlestība paliek. Kur tad to spēku citur vēl lai viens otram dāvātu, ja ne tieši cilvēkmīlestībā?
Tomēr viss nebūt nav tik vienkārši. Cilvēks, kurš nav ieguvis pieredzi, ka kāds viņu var mīlēt tāpat vien, neko neprasot pretī un ka mīlestība nav ‘smagā darbā jānopelna’, ļoti bieži gluži neapzināti mēģina mīlestību sabradāt. Ne tāpēc, ka gribētu. Bet tāpēc, ka savādāk neprot. Sākas neapzināta iekšējā ‘panika’. Vēlme bēgt. Distancēties. Pārbaudīt, vai nu tiešām TĀ mīl, ka piecietīs jebko.
Un sākas spēlītes. Kā likums – līdz šūniņai neveselīgas. Sākot ar greizsirdību, kas vispār mēdz apēst visu, kas tai ceļā gadās un beidzot ar tiešām reālu rezultātu ‘sasniegšanu’. Cilvēks gūst pārliecību – tiešām neizturēja. Re, nemīl. Re, man bija taisnība.
Palūkosim vēl mazliet dziļāk. Esmu pārliecinājusies ne reizi vien, ka visvairāk sāpju otram nodara tas, kuram pašam ļoti sāp. Un reizēm – cilvēks, kuram pašam ļoti sāp – pats savu sāpi padziļina, jo atsakās sev.. atļaut piedzīvot mīlestību.
Nevaru noargumentēt, kāpēc tieši šovakar šādu tēmu noaktualizēju. Kaut kā prasījās.
Varbūt tāpēc, ka attiecības nemaz nav tik bezgala sarežģītas. Kamēr vien cilvēks pats tās nesarežģī. Ar aktīvu prāta darbību un ļoti ierobežotu sirds klātesamību.
Kur spēlītes, tur divas dvēseles nevar satikties. JO tas nav īsti. Tas nav patiesi. Re, kur galvenā atbilde – vislielākais izaicinājums cilvēkam būt patiesam, patiesam pret savu dvēseli.
Nelūdz sev mīlestību, ja neesi gatavs tai ļauties. Ja neesi gatavs sev ļaut to ar sirdi piedzīvot. Jo ir ar tām vēlmēm prātīgi- agrāk vai vēlāk viss, ko esi vēlējies, tavas namdurvis atradīs. Bet pie aizslēgtas sirds vaļā atvērtas durvis diez ko nepalīdzēs. Tik un tā pa īstam satikties neizdosies. Un it kā gūsi apstiprinājumu – re, atkal tas pats. Nekas nesanāca. Nesanāca ne jau tāpēc, ka mīlestības nebija. Bija. Bet netīšām sabradāji.
Labi, mēģināšu tādu praktisku nobeigumu šim visam norezumēt. Tātad, ko iesākt, ja esi nonācis situācijā, kad saproti, ka piedzīvo īstu un abpusēju mīlestību, bet iekšā sēž milzīga neticība, ka kaut kas tāds iespējams? Ka tevi tiešām var mīlēt.
Vismaz divi varianti turpinājumā 😉
Var sabradāt.
Bet var arī.. saudzēt.
Nostāties pretī savai neticībai. Parādīt tai durvis. Lai iet no kurienes nākusi. Un no visas sirds ļauties mīlestībai.
Teiksi, grūti?
Nezinu. Kur sirds un dvēsele klāt, tur vispār cita līmeņa attiecības veidojas. Un dvēseles spēks ir neizmērojams. Par mīlestības spēku pat nerunāsim. Nekā stiprāka par mīlestību šajā pasaulē joprojām nav. Mīlestība nav spēle. Mīlestība ir.. MĪLESTĪBA. Īsta un patiesa. Nevis pa daļai, bet līdz galam. BRĪVA. Vienkārši mīlestība.
Un atbilde uz jautājumu: “Vai mani tiešām var mīlēt?” ir šāda: “Un kā vēl var.” Notici mīlestībai. Neturi savu sirdi krātiņā. Ļauj tai būt dzīvai. Ļauj sev ..mīlēt.
Jā. Tāds raksts šim vakaram. Varbūt noder.
Mierpilnu vakaru vēlot,
Dace
