LIELAIS SAPNIS, kas dzimis 2015.gada 5.februārī

Vai sapnis par brīvību var kļūt par īstenību jeb 37 000   nu jau tikai 33720  –  19 308.22 EUR rokasspiedienu meklējumos

Priekšvārds

Ja vien kāds spētu kontrolēt idejas dzimšanas brīdi.. Un joprojām nav skaidra arī atbilde, kāpēc idejām jādzimst tieši naktī. Un kāpēc šī jaunpiedzimusī ideja kā tāds uzticīgs kucēns staigā Tev nopakaļus vairākus mēnešus jeb manā gadījumā kopš 2013. gada 31.janvāra plkst.13:30, kamēr beidzot saproti – ja gribi atkal normāli izgulēties, idejai jāļauj izlauzties brīvībā..  Šī jaunpiedzimusī ideja ar pirmo tās parādīšanās brīdi manī izraisīja pamatīgu reiboni. Galvenokārt, tāpēc, ka tā likās tik nepareiza un tik traka. Lūdzos: „Ej, prom..” Tas nenotika. Reiz atnākusi, tā spītīgi un apņēmīgi raujas uz āru, lai tur vai kas.

Bet es ļoti gribu izgulēties.

Saprotams, šo ideju pavada divējādas sajūtas izraisošs un tomēr neapšaubāmi saturīgs iekšējais monologs: „Kas neriskē, tas nedzer šampanieti.” „Labāk nožēlo, ko izdarīji, nevis to, ko neizdarīji.” „Kamēr nepamēģināsi, nezināsi.” „Neviens cits to tavā vietā neradīs.” „”Ē, nu esi taču drosmīga un pārstāj baidīties. Uzdrīksties!”

Ievads

Beidzot tieku līdz ievadam. Laba rīta vēlējums ikvienam, kurš atvēlēs laiku šī stāsta izlasīšanai! Jau iepriekš atvainojos, ja kādu netīšām aizskaršu. Tāds nudien nav šī stāsta mērķis! Piedodiet visi, kuru brīdinājumiem nepaklausīju: „Tu esi traka?! Tevi noraks. Apēdīs bez sāls. Latvieši taču tādi ir. Vispār – padomā par saviem tuviniekiem. Klau, izskatās, ka Tu neklausies, ko Tev saka. Labi, bet pēc tam nesaki, ka nebrīdināju..” u.c. apmēram vēl desmit līdzīga satura apgalvojumiem.

Tad nu – piedodiet, ka nepaklausu. Izvēlos šo variantu: labāk visu dzīvi nožēlot, ka mēģināju – nevis nožēlot, ka nemēģināju. Vispār ar šo visu – kā reiz arī ļoti domāju par saviem tuviniekiem. Īpaši par mammu, ko tolaik līdz ar sevi iejūdzu kredīta jūgā galvinieka statusā. Domāju arī par līdzcilvēkiem, varbūt vēl kādu tādā veidā iedrošinot īstenot savu sapni un motivējot rīkoties, jo ieskaitītas tiek tikai darbības, bet ne klusa apcerēšana ‘kā būtu, ja..’. Un nav svarīgi, kāds ir Tavs sapnis. Liels vai mazs. Skaidrs ir viens, ka manējais ir ļoti Liels. Neiedomājami Liels. Un arī pieder pie absolūtinekaunīgajiem” sapņiem, par ko tūlīt arī paši pārliecināsieties. Ar vājiem nerviem tālāk labāk vienkārši nelasiet. Baidos, ka neizturēsiet.

Manī nostiprinājusies dzelžaina pārliecība – nu nav visi latvieši tādi, kuri prot tikai nosodīt un ir skaudīgi. Par šo jauniegūto  (drīzāk jau atkaliegūto) pārliecību – milzīgs paldies Pingvīnu Zanei, kuru gan diemžēl personīgi nepazīstu, bet par viņas uzdrīkstēšanos izdarīt ko tādu – visu cieņu! Pati par celmlauzi šajā jomā kļūt (palūgt dāvanu sapņa piepildījumam, kas itin nekādā mērā šobrīd, par laimi, nav saistīts ar bada ciešanu vai citu veselībai bīstamu šķēršļu novēršanu un ir kaut kas savā ziņā absolūti eksluzīvs) kaut kā nevarēju saņemties, jo racionālie argumenti, kāpēc to nedrīkst darīt un kāpēc tas nepavisam nav labi darīts, ņēma virsroku. Bet nu vairs nē. Turklāt tagad to uzdrīkstos .. desmitkārtīgi. Un daudz, daudz trakākam mērķim nekā to darīja Zane.

Ja neticētu, ka kaut kas tāds ir iespējams, nez vai riskētu. Bet nevaru mierīgi gulēt, kamēr neesmu mēģinājusi. Varbūt šādi tomēr varam palīdzēt viens otram sākt dzīvi no jauna, neatgriezeniski laužot stereotipu par latvieti, kuram pusdienās vislabāk pasniegt otru latvieti.

Idejas izklāsts

Tātad, vēlos uzrunāt 37 tūkstošus šobrīd (03.08.2017.) – 19,3 sirsnīgus un pozitīvi domājošus līdzcilvēkus, kuriem ir iespēja (turklāt, pašiem no tā itin nekādā veidā neciešot!!!) ar 1 (10, 50 vai varbūt pat 100) eiro atbalstīt manu sapni kļūt brīvai no finansiālā jūga. Uzsvars šajā teikumā uz vārdiem “sapnis” un “1 EUR (vai jebkura cita summa)” un “neciešot”. Dziļāk pagaidām, lūdzu, neko neanalizējiet. Izlasiet līdz galam.

Tāltālajā 2006.gadā, kad vienīgais, ko pilnīgi noteikti nevajadzēja darīt, bet liela daļa cilvēku rožainās nākotnes mudināti (kā jau nojaušat, ieskaitot mani) vieglprātīgi to tomēr izdarīja – bija savas dzīvesvietas iegāde. Vēl vairāk tolaik īpašuma iegādes brīdī nevajadzēja sasaistīties ar banku, bet arī to lielākā daļa savas dzīvesvietas pircēju izdarīja. Bankas neatslābdamas sludināja – nevarēsi nomaksāt/gribēsi dzēst kredītu – jebkurā brīdī vienkārši pārdosi īpašumu un lieta darīta. To, ka lieta tik vienkārši netiks darīta, jo īpašuma tirgus cena būs vismaz 2-3 reizes zemāka par kredīta apmēru, toreiz nepateica neviens. Tāpat arī nepiebilda, ka jebkurā brīdī  pēc tam (diezgan ticami, ka tā būs! man bija.) gribēsies nošauties, jo no apburtā loka vairs saviem spēkiem neizrauties nekad. Bet ko gan var gribēt. Pat finanšu analītiķi tolaik no sirds ticēja pa diagonāli augšupejošai līknei, kas turpināsies bezgalīgi. Divistabu dzīvoklis 42 kvadrātmetru platībā hruščovkā diez vai jebkad vēl maksās 44 tūkstošus eiro.

(Par šo un par citām lietām ķidāju sīki un smalki savulaik savā garum garajā rakstā delfos, gļēvi slēpjoties zem Zanes Kalnavotas pseidonīma “Vai cilvēks ir vērtība Latvijā?” Ja ir interese, varat ieguglēt.)

Tātad, kā galveno oficiālo iemeslu minot absolūto raksturu un pasaules uzskatu nesaderību, ļoti vēlos šķirt savu hipotekāro laulību. Zinu to, ko tā nodarījusi man. Varu tikai minēt, ko šādās laulībās pārdzīvojuši citi līdzcilvēki. Lūdzu, nenosodiet un nekritizējiet. To jau tāpat katru mīļu brīdi esmu darījusi pati, domājot par šo milzīgi pieļauto kļūdu. Un frāze „nekļūdās tas, kas nedara neko” šādā mirklī nav tik mierinoša kā būtu gribējies. Savukārt, frāze „par kļūdām jāmaksā” gan sevi attaisnojusi par visiem simts procentiem.

Domāju, ka desmitiem tūkstoši latviešu ir pametuši šo valsti tieši tāpēc, ka slīkuši parādsaistībās, par kurām savu atbildības daļu bankas neuzņēmās un absolūti nekas neliecina par to, ka jebkad uzņemsies (sludinot procentu likmi, kurai tolaik tika pievienota + 0% bankas likme gan tas būtu bijis tikai godīgi..). Bail pat domāt, cik ģimenes ir izpostītas un cik bērni vieni palikuši Latvijā vecvecāku audzināšanā (vai sliktākajā gadījumā – audzinot paši sevi), bet vecāki devušies uz citām zemēm laimi meklēt. Vienā daļā gadījumu – uz neatgriešanos. Labākajā gadījumā pēc kāda laika paņemot bērnu līdzi svešumā.

Tie, kas mani pazīst, zina, ka esmu labestīga, sirsnīga, cilvēcīga un no visas sirds ticu brīnumiem līdz pat bērnišķīgam naivumam. Tostarp, ļoti ticu tam brīnumam, ka man izdosies atmodināt jūsos šo sajūtu, ka šī ir viena no viscēlākajām viena eiro dāvanām, ko līdz šim būsiet savā dzīvē kādam pasnieguši. Un to, ka dots devējam atdodas. Vienmēr. Agrāk vai vēlāk.

Pats par sevi saprotams, turpināšu Jūs informēt, kā man veiksies šī idejas jeb mana Lielā sapņa īstenošanā un cik labu un šī vārda vislabākajā nozīmē traki cilvēcīgu latviešu ir Latvijā! Sirsnīgs un silts apskāviens un pagaidām vienkārši ..paldies.

Nobeigums: vēl tapšanas stadijā un vistiešākajā veidā saistīts ar  sapņa turpinājumu.

P.s. Apzinos, ka kādam no Jums var rasties pilnībā saprotama vēlme mest akmeni manā virzienā vai arī veikt ne mazāk sāpīgu linča tiesu, tāpēc īpašs lūgums tieši Jums. Dzīvojam negatīvisma pārsātinātā laikmetā. Cilvēce ir nogurusi no kariem, slepkavībām, citām viena vai vairāku (ne)cilvēku izraisītām ciešanām. Ciešanām neārstējamu slimību veidā. Ciešanām, kuras izraisa katastrofas. Tas viss šajā pasaulē pārpārēm. Diemžēl. Ja spējat, lūdzu, nesviediet un netiesājat. Arī, ja nespējat – nesviediet un netiesājiet. Vienkārši aizmirstiet, ka šo lasījāt. Šis ir mans Lielais sapnis par brīvību. Un sapņot taču drīkst.

Tātad, atbildi uz jautājumu, vai Latvijā ir 37 tūkstoši cilvēku, kas sajutīs šo manu Lielo sapni  un būs gatavi iesaistīties savā ziņā tik absurdas un tomēr tuvu ne nereālas idejas atbalstīšanā, zināšu pavisam drīz. Un – uzzināsiet arī Jūs.

Ticiet saviem sapņiem! Īstenojiet tos!

Dace

P.s. Mani rekvizīti, arīdzan: Saņēmējs: Dace Pavloviča, konta numurs Swedbank AS: LV69HABA0551026547287, summa: 1 EUR, mērķis: Dāvana Tavam sapnim.

******************

LIELĀ SAPŅA TURPINĀJUMS – dzimšanas diena – 26.05.2015.):

Vēlos IEDVESMOT līdzcilvēkus sapņot un uzdrīkstēties īstenot savus sapņus! Lai cik “neprātīgi” un “tānedrīkstsapņot” sapņi tie arī nebūtu  🙂 (ja nepieciešams paraugs, cik trakus sapņus drīkst sapņot –  varat paskatīties dažas rindkopas augstāk – manu Lielo sapni, kas piedzima 5.februārī 😉 )

Ja nedzīvojam tāpēc, lai ēstu un gulētu:) , tātad katram no mums ir savs dzīves uzdevums. Kāds ir manējais? Ļoti gribas padarīt šo pasauli labāku. Vairot labo, vairot mīlestību. Cik sevi atceros no agras bērnības, vienmēr esmu par to domājusi – padarīt šo pasauli labāku.. Vai es kaut ko varu darīt, lai atrastu atbildi, kāpēc esmu šajā pasaulē? Jā, zinu, jautājums dziļi filozofisks. Un atbildes man joprojām nav 🙂 Bet vienu zinu – varu turpināt rakstīt šajā sapņu vietnē. 

Spēt atrast veidu, kā varu ar labiem vārdiem radīt nepieciešamo iedvesmu, kas palīdzētu cilvēkiem mainīt savu dzīvi un mudinātu īstenot savus sapņus!

Izaicinājums ne pa jokam, zinu. Tas nekas, tik un tā mēģināšu! JO – kamēr nemēģināšu, nekad nezināšu, vai izdosies.

Lai spētu iedvesmot, jārāda pašai savs piemērs, ka tas ir iespējams. Viss, itin VISS IR IESPĒJAMS! Tikai atliek paļauties un noticēt saviem sapņiem. Un spert pirmo soli to īstenošanā!

P.s Ja vēlies pasniegt dāvanu manam 5.februāra dzimušajam Lielajam sapnim – būšu no sirds pateicīga! Tas vēl joprojām meklē šajā pasaulē ceļus, kā piepildīties 😉

Konta numurs joprojām tas pats: Swedbank AS LV69HABA0551026547287,

saņēmējs es: Dace Pavloviča