Paceļu “uz augšu” kādu, 2016.gada 8.septembrī tapušu rakstu. Kas to zina, varbūt īstajā brīdī 😉

Silts sveiciens šajā vasarīgajā ceturtdienā!

Ja nezinātu, ka tuvojas rudens un nemanītu ātrāku tumsas iestāšanos – varētu apgalvot, ka esam atpakaļ vasarā. Nu labi, vairāk saulainu lapu 😀 Uz zemes 😀

Tā mana pirmā skolas diena ir klāt. Rīt. Nu manīsim, kā man veiksies. Vajadzētu sanākt starp ļoti labi un ārkārtīgi labi. Tajā amplitūdā. Jā, jā – zinu, kā izklausās – bet kas to asti cels, ja ne pats? 🙂

Par ko šodien varētu papļāpāt? Ir man padomā viena tīri nopietna joma. Ne reizi vien aplūkota, bet nekad nav par skādi pieskarties vēlreiz.

Par cietēja sindromu, upura lomu. Un to, kāpēc šīs lomas atveidojam.

To, ka atveidojam samērā neapzināti, tas tā kā būtu skaidrs. Tikpat skaidrs, ka labsajūtu tas cilvēkos nepalielina – ne tajos, kas līdzās; ne tajos, kas paši cieš. Palūkosim, kur tie vēži ziemo.

Neviens mazulis nepiedzimst par cietēju vai upuri. Tā ir pieredze, ko bērns iegūst savā ģimenē, skolā – vidē, kurā uzaug.

Ir mammas, kas vainas apziņu nejauši iesēj un notur pie dzīvības visu iespējamo bērnības laiku, jo audzina manipulējot. Protams, tādā veidā komunicē arī pieaugušā vecumā. Esmu jau par šo kaut kad rakstījusi. Neapzināti audzina upuri. Ar ārkārtīgi izteiktu un attīstītu vainas apziņu. Vai arī varmāku, kas pie katras izdevības – vēl neizjūtot apdraudējumu – jau ieņems aizstāvības pozīcijas. Vai glābēju – cilvēks iesaistīsies ikvienā situācijā (vai tā uz viņu attiecas, vai neattiecas) – lai glābtu otru. Piemēram, no alkohola. Un nepadomās par to, ka šāda glābšana nelīdz. Tikai pašu dziļāk bedrē iesēdina. Un nemana, ka to palīdzību vajag pašam. Ļoti vajag. Bet glābjot otru, nemaz nejūti – ka pats esi absolūtā spēku izsīkumā. Jo pašam rodas iespaids, ka dari labu. Bet nemani, ka dari pāri sev..

Lai nebūtu tā, ka izklausītos, ka mammas vainoju – vēlreiz pateikšu arī šo. Mamma savam bērnam var iedot to, ko pati pieredzējusi. Nu nevar iedot pieredzi, kas pašai sveša. Un ja tā tikusi audzināta pati, tad .. tikai laika jautājums, kurā brīdī šo modeli piedzīvos bērns.

Nav, nav tik bezcerīgi, ka to nevarētu apturēt. Bet ir jāapzinās, ka šādu lāča pakalpojumu savam bērnam var arī nepasniegt.. Un katru reizi, kad gribas to manipulēšanu/iežēlināšanu/ varbūt pat raudāšanu (jo labi zini, ka tādējādi tiešām uz bērnu ietekmi izdosies atstāt) audzināšanas nolūkos praktizēt, to mirkli piefiksēt. Un .. apstāties īsi pirms vēlmes realizēšanas.

Upuri vai cilvēki-cietēji (bez jebkādas ironijas, pati esmu gājusi tam cauri) – viņi .. ļoti, ļoti ātri sevi sadedzina. Un nav jau tā, ka ārējais informācijas lauks – mediji: avīzes, internets, televīzija – nepiepalīdzētu. Visur šausmu stāsti, negācijas – kur tik palūko.. Cilvēks tajā brīdi neiedomājas, ka tā ir mediju izdzīvošanas skola, reitingi. Jo satriecošākas ziņas, jo augstāki reitingi. Un cieš visam līdzi. Palīdzēt nevar, bet lēnām zaudē dzīves košās krāsas.

Ir labi būt informētam, tomēr pats vari regulēt, kādu informāciju sevī uzkrāj. Nu neskaties / nelasi šaušalīgus stāstus, kas tevi izraisa milzīgu līdzpārdzīvojumu. Un pēc tam pašu novelk uz leju. Un ilgi nevari atgūties. Ja skaties, novelc robežas – nevis kļūsti vienaldzīgs, bet lūko vai vari ko reāli mainīt. Ja vari – maini, ja ne – neiztērē sevi bezjēdzīgās ciešanās.

Kaut kad jau minēju – ko sevī uzkrāsi, no tā sevi pabarosi. Nebaro sevi ar .. ciešanām..

Ne tev no tā kāds labums, ne tam otram. Ja vēl spēj savu sāpi no malas ieraudzīt un atpazīt – ka pārdzīvo tāpēc, ka pašam līdzīga situācija – un lūkot, ko vari vērst par labu, tad vēl kaut kāda jēga tam visam..  Bet ja ciet un itin neko nevari mainīt – nu ļoti izdari sev pāri. Un uzturi sevī cietēju dzīvu.

Cilvēks, kas uzņēmies upura lomu – iespējas saredz krietni mazāk, vairāk redz problēmas, bet ne.. risinājumus.  Un rodas tā sajūta, ka visi to vien dara, kā dara pāri – ir ļoti spēcīga. Un reizēm cilvēks pats nemaz nejūt, ka tikai pats to var mainīt. Un pielikt punktu savām ciešanām.

Kā pielikt punktu?

Galvenokārt, ar attieksmes maiņu – gan pret sevi, gan līdzcilvēkiem. Un piedošanu, tostarp – piedošanu sev, ka līdz šim pārāk maz esi sevi palīdzējis. Cietis – jā, bet ne palīdzējis. Un apzināti pavērot situācijas, kas tevī izraisa ciešanas/ vēlmi būt upurim. Un mainīt savu reakciju, vairs neiet pa iestaigātu taciņu. Skatīties no iespēju, nevis bezizejas pozīcijām. Un mainīt to, ko vari mainīt. Lēnām atteikties no upura lomas. Uzņemties atbildību par savu dzīvi pašam. Pat ja tiešām citi vainīgi, ka tā dzīvē tā iegrozījusies – pateikt stingru ‘nē’ bezgalīgajai ciešanu jūrai un meklēt iespējas, ko vari mainīt. Kaut  ko mainīt vienmēr var.

Otrs – robežu jautājums. Cik daudz otram ļauj savā teritorijā ienākt un vai proti pateikt nē, nejuzdamies par to vainīgs- tas arī tikai un vienīgi Tevis paša atbildība. Ja pieļausi, nevari vainot otru. Jo pats atļāvi sev darīt pāri..

Ko vēl svarīgi paturēt prātā? Ka cilvēki līdzās, ja jutīs tevī to cietēju/upuri – gluži neapzināti tieši tā arī pret tevi izturēsies. Kā pret cietēju un .. upuri. Un neapzināti tās tavas ciešanas tikai pavairos. Un no tā apburtā apļa laukā izkāpt vari tikai tu. No malas neviens neizcels. Cilvēki tikai atspoguļo to, kas tevī. Un to, kas tevī, no malas neviens mainīt nevar…

Vispār jau tēma- gara un plaša. Vēlējos to galveno akcentu uzlikt – ja tevī visulaiku ir ciešanu sajūta, vai sajūta, ka tev visi dara pāri – tad skaidrs, ka esi nokļuvis cietēja/upura lomās.

Un diezgan ticami- tu to nedari tāpēc – aiz neko darīt, bet iegūtās pieredzes rezultātā. Bet nav jēgas sevi turpināt sodīt par bērnībā iegūtu pieredzi. Tas jau tāpat ir grūti, kāpēc lai to padarītu vēl neizturamāku.

Piedot un vairot sapratni – to gan. Sapratni sevī. Un mīļumu. Pašam pret sevi. Un sapratni pret .. vecākiem. Un piedošanu. Sapratni ikvienam, kas pats juties tik bezpalīdzīgs un neaizsargāts, ka nav spējis tev savādāku pieredzi piedāvāt. Kā vien to, kas .. ciešanu pilna.

Piedošanas palūgšana sev, mīļa un saudzīga izturēšanās pašam pret sevi –  tā nebūt nav egoistiska patmīlība, bet veselīgas attiecības pašam ar sevi. Tā vari atgūt iekšējo brīvības sajūtu sevī. Un apjaust – nu neesi piedzimis, lai visu mūžu ciestu… esi piedzimis, lai mīlētu.

Kā ierasts –  viss pašas pieredzes ietvaros. Varbūt kādam noder 😉

Ar sapratni un sirsnību,

Dace