Visas aktuālās jubilejas nosvinētas. Atkal atpakaļ ikdienā 😉
Vakar solīju, ka cipari jeb sausā statistika kādu laiku šajā sapņu vietnē nebūs. Nebūs arī! Ne jau skaitliskie rādītāji ir galvenais.. Tas tikai tādai kopbildei un priekšstatam. Galvenais, ka te ienākat! Un, ja reiz tīši vai netīši nokļuvuši, atnākat ciemos vēlreiz.. Tad man laime pilnībā 😉 un ja vēl kaut kas no visa šī noder.. Labāk nemaz nevar būt! 😉
Vienbalsīgi 😀 nolēmu, ka šovakar jāparunā par šo – kāpēc mums šķiet, ka zāle zaļāka tur, kur mūsu nav? 🙂
Par to, kāpēc labi ir tur, kur mēs diemžēl neesam 😀 Šo ne pārāk patīkamo sajūtu pavada tādi jautājumi kā: „Kāpēc man nav tā kā ..(kaimiņam, kolēģim, draudzenei utt.)”, „kas nu tam nekait.. ja man tā būtu, tad es arī..”, „tas nu gan dzīvo cepuri kuldams, vispār nekādu problēmu..” (ar tam sekojošu grūtsirdīgu nopūtu).
Jebkas, kas izraisa mūsos baltu vai arī nebaltu 😀 skaudību. Par kaut ko tādu, ko mēs ļoti vēlētos, bet – mums naaaaav! Bet otram redzam, ka ir. Tātad, otram reāli ir paveicies. Mums nē.. 😀
Kāpēc tas tā ir? Kāpēc rodas šī vēlme apskaust? Kāpēc liekas, ka otram zāle zaļāka? Ir dažas spontānas idejas, padalīšos 😀
Pirmkārt, viss, kur paši klātienē nepiedalāmies un neizbaudām uz savas ādas– dod lielu vaļu iztēlei. Varam uzburt jebkādas ilūzijas par idilliskiem otra cilvēka dzīves apstākļiem, kuri būs visai tālu no realitātes. Mums no malas skatoties liekas, ka ir tā. Bet, kā ir patiesībā, to mēs nezinām. Jo skatāmies uz konkrēto situāciju ar savu redzējumu. Tātad, redzam tikai un vienīgi to, ko vēlamies redzēt. 😀
Otrkārt, redzam jau tikai acij redzamo daļu. Ja redzētu arī nesaredzamo, kas to zina, vai tiešām ilgotos būt kāda cita vietā ar pilnīgi tieši to pašu, kas otram 😀 Un vai tā zāle tik zaļa arī šķistu 🙂 Bet varbūt arī tajā brīdī jau atkal spētu ieraudzīt kādu, kuram iet labāk nekā mums – tādā kā apburtā lokā. (un turpināt tiekties pēc nākamā bumbiera 😉 Un tad atkal – nākamā. Un – nākamā 😉 )
Treškārt, jo salīdzinām. Savu dzīvi ar kāda cita. Tas ir cilvēcīgi, pat ļoti. Tikai .. nesalīdzināmi 😀
Ceturtkārt, ārēji šķietami apskaužama dzīve, bet iekšēji.. Neko nezinām par otra cilvēka dzīves pieredzi un viņam uzliktajiem pārbaudījumiem, kam izgājis cauri vai vēl tikai gatavojas iziet. Dzīves pārbaudījumi ir pilnīgi visiem. Katram savādāki. Bet ir.
Piektkārt, parasti jau salīdzinām mantiskas ‘vērtības’. To, kas ir visvisvisgaistošākais šajā pasaulē – te ir, te vairs ..nav. Liela māja ne vienmēr nozīmē laimīgu dzīvi. Liela mašīna ne vienmēr nozīmē – “esmu mīlēts” sajūtu. Finansiāla bagātība nenozīmē, ka cilvēkam vispār nav nekādu problēmu. Viņam nav izdzīvošanas problēma, jā. Bet pārējās..?
Tā rezultātā – virspusēji raugoties uz to, kas ir otram, var rasties zaudētāja sajūta. Un izklausās tas apmēram šādi: “Paskat, es neko neesmu sasniedzis..”, “Man gan nekur neveicas..”. Un citas līdzīga rakstura neiedvesmojošas atziņas. Labi palīdz grimt, bet itin nemaz nepalīdz piecelties.
Ko var darīt tādā brīdī?
Var ļauties melanholijai un apcerīgumam. Un turpināt sevi gremdēt. Jā, tiešām nekā neiet un viss galīgi garām. Un varam ciest par to, kā mums neveicas.
Bet var arī neļauties melanholijai un apcerīgumam 🙂 Padomāt par to visu citādā aspektā. Katram sava dzīves pieredze un savs dzīves ceļš, kas ejams. Mums ir mūsējais. Ejam tāpēc, lai kaut ko apgūtu un iemācītos. Un paskatīties uz to, kas mums ir. Paņemt baltu lapu (jā, tas laikam ir mans iecienītākais veids problēmu risināšanai, kā kaut kas – tā balta lapa.. 😀 ) un uzrakstīt to, kas mums ir. Kas ir dots. Saraksts palēnām kļūs aizvien garāks un garāks. Un tad vienā brīdi paliek tā kā neērti pašam savā priekšā.. 😀
Un gluži neviļus nāk apgaismība, ka zāle zaļa tepat – te, zem paša kājām – tieši tur, kur šobrīd stāvam! Un nekur nav labāk, jo… katram savs labums 😉 Un kad tā paskatās, var piedzīvot arī prieku! Prieku par savu dzīvi. Un prieku par otra cilvēka dzīvi arīdzan 😉
Sirsnīgu vakaru vēlot,
Dace
