Šorīt pamodos ļoti, ļoti agri un sadzirdēju lūk, šo. Protams, pierakstīju 😉
Dvēseles spēks
ļauju, lai dvēsele runā
ļauju, lai dvēsele dzied
neslēpju dvēseli tumsā,
ļauju tai pasaulē iet
dāvinu dvēselei savai
iespēju satikties,
lūkojos dvēseles acīs
ieraugu klusu “paldies”
saku: “Tev reizēm sāpēs!”
dvēsele sirsnīgi smej
ar basajām kājām nātrēs
kurš gan nezin, ka nātres dzeļ?
skauju dvēseli rokās savās
jūtu drosmi, kas dvēselē mīt
tā glāstoši skar manu sirdi
tūlīt aicina: “Nāci man līdz!”
lielu spēku tad sajūtu sevī
lielu prieku tad dodos tai līdz
dvēsele vēlreiz noglāsta sirdi
un nočukst: “Mums izdosies.”
ļauju dvēselei savai runāt
ļauju dvēselei dziesmās diet
caur savas dvēseles spēku
varu droši šai pasaulē iet!
un nātres patiešām var sadzelt
šaubu pinekļi arī var siet
tad apstājos sevī un lūdzos:
“ļauj man un dvēselei iet!”
šaubas nosarkst un nātres vairs nedzeļ
rasas lāsītēs iemirdzas prieks
dzirdu dvēseli savu dziedam:
“Mūs sadzird! Mūs sadzird! Mūs sadzird!”
“Mūs sadzird! Tik turpinām iet!”
ļauju, lai dvēsele runā
ļauju, lai dvēsele dzied
dāvinu dvēselei savai
iespēju satikties
/Dace Pavloviča/
