Spirdzinošs sveiciens šajā atsvaidzinošajā trešdienā!
Līst.. Nu, labi. Smidzina. Mans laiks. Varu tikt lasīta vairāk 😉 Šodien runāšu par veģetodistoniju. Nē, nē. Vēl never ciet. Būs labi. Nebūs depresīvi. Varbūt izdosies tevi sapurināt. Uz ko ļoti ceru.
Patiesībā jau šeit teju katrs ieraksts dzimis, pateicoties manai svētīgajai (manai un veģetodistonijas) satikšanās klātienē reizei. Šo liktenīgo satikšanos piedzīvoju pirms 15 gadiem.
Tā bija patiesi neaizmirstama satikšanās visa šī vārda visās iespējamajās nokrāsās. Toreiz gan nesatiku tikai veģetodistoniju vien, ieradās arī depresija. Abas. Jauka un mīlīga pasēdēšana mums sanāca. Ir man arī par šo grāmata sarakstīta. Ja nu kādu interesē. Ar humoru un vieglumu tapusi.
Nolēmu vēlreiz noaktualizēt šo jautājumu.
Veģetodistonija. Nelaime (mokas mūža garumā) vai svētība (pārmaiņu rosinātāja)? Un vai vērts meklēt tās cēloņus?
Un te arī atbildes:
- viennozīmīgi – pārmaiņu rosinātāja
- jā, noteikti ir vērts apzināt tās cēloņus.
No veģetodistonijas apciemojuma pasargāts nav neviens. Tomēr vislabprātāk tā apciemo tos, kas sev ilgstoši darījuši pāri. Ar fizisku vai psiholoģisku pārpūli. Ilgstošu negatīvo stresu. Visu citu liekot svarīgāku par sevi pašu. Nesaudzīgi izturoties pret sevi. Aizmirstot par sevi un savām vajadzībām. Savus sapņus, ieskaitot.
Gan jau esi lasījis, kā tieši veģetodistonija izpaužas. Ja nu gadījumā ne – ieskicēšu. Pats nepatīkamākais ir panikas lēkmes, trauksme 24h diennaktī, sāpes sirds apvidū un mežonīgas bailes nomirt. Jā, tikai sajūtas. Bet nu – grandiozas un biedējošas, īpaši – ja ar ko tādu nekad dzīvē iepriekš neesi saskāries, ne par to dzirdējis (kā tas bija manā gadījumā). Papildus tam rodas sajūta, ka sajuksi prātā. Un viss – ļoti, ļoti intensīvās bailēs. Ir grūti iziet no mājas. Jo panikas lēkmēm tendence uznākt publiskā vietā. Īpaši, lielveikalos. Arī sēžot lidaparātā. Un tad tā sajūta ir tāda – ja nekavējoties nedosies uz izeju – gals .. klātu. Nevari paelpot, ja elpo – viss duras. Naktī mosties augšā ar sajūtu, ka tūlīt nosmaksi. Bez jebkādas fiziskas slodzes sirds sāk joņot un apstādināt nemaz nav tik vienkārši. Un vēl vesela kaudze tamlīdzīgu izjūtu.
Lai cik grūti un biedējoši arī būtu veģetodistonijas izraisītie “jaukumi” – tā ļoti labi motivē pārmaiņām. Un neļauj vairs atlikt to, ko atliki iepriekš. Savu dzīvi.
Cēloņus noteikti vērts iepazīt un uzzināt. Lai zinātu, kas ir tā joma, kas ilgāk gaidīt vairs nevar. Un kur nekavējoties kardinālas izmaiņas dzīvē nepieciešamas.
Tomēr pats pirmais neatliekamais lēmums – pārstāt pašam darīt sev pāri. Apzināties un … pārstāt! Un sev tik ļoti vajadzīgās pārmaiņas arī īstenot. Varbūt tā būs esošā darba maiņa pret ko citu, esošo attiecību pārskatīšana, jebkas cits, kas tik ļoti tevi iekšēji “izdedzinājis”.
Bet – pats galvenais – pārskatīt attiecības pašam ar sevi. Kas ir tas, kā pats pret sevi izturies. Kas ir tie vārdi, kurus sev ikdienā saki. Domas, ar kurām ikdienā sevi baro. Parasti šādos brīžos kļūstam ļoti neželīgi pret sevi. Kad jau tā ir bezgala grūti, mēdzam sevi pilnībā “norakt”. Un tas ir ļoti postoši. Parokam paši to bedri sev vēl dziļāku… Nemaz to neapzinoties.
Ļoti svarīgi šos jautājumus sev uzdot:
- Kas ir tas, ko vēlos savā dzīvē un kurp eju? (apzināt virzienu savai dzīvei)
- Kāpēc katru dienu jūtos tā. kā jūtos..? (apzināt iemeslus, lai vari tos mainīt)
- Ko varu darīt tūlīt, lai sniegtu sev tik ļoti nepieciešamo atbalstu? (apzināt esošās iespējas, ko vari darīt nekavējoties)
Nekad nav tā, ka neko iesākt nevari. Un ka pilnīgi nekādas pārmaiņas nav iespējamas. Kamēr dzīvojam šajā disbalansā, iespējas vienkārši neredzam. (bet tas nenozīmē, ka iespēju nav!)
Un ja ļoti ilgstoši darīts sev pāri, sākam dzīvot ar upura sajūtu = nākamais loģiskais solis, pārstājam meklēt risinājumus.
Nepadodies. To visu VAR vērst par labu. Soli pa solim.
BET BURVJU NŪJIŅAS NAV!
Savulaik izmisīgi meklēju to pati. Ka kāds no malas vienkārši izglābs. Un pašai nekas nebūs jādara. Nekas savā dzīvē nebūs jāmaina. Nebūs pašai tā atbildība par sevi jāuzņemas. Tā nenotiek. Neviens no malas nevar palīdzēt, ja pats sev nepalīdzēsi. Un nesāksi ar sevi sadarboties. Iekšēji.
Kamēr turpināsi pats no sevis bēgt un bēgt no tā, ko jūti, labāk nepaliks. Būs tikai grūtāk. Un šo skrējienu vari apstādināt tikai tu pats. Arī šī “pašradītā” būra durvis neviens cits tavā vietā neatvērs. Citi var būt līdzās un atbalsīt. Bet lēmumu par savu dzīvi un to, ko ar to dari, pieņem tikai tu.
Un ir kritiski svarīgi tikt laukā no tās “upura” sajūtas. Un saprast: es varu to mainīt. VARU. Un MAINĪŠU. Kamēr dzīvojam ar upura sajūtu, ir ļoti grūti uzņemties atbildību. Gribas, lai žēlo. Gribas, lai citi izdara. Gribas vainot citus. Bet tas galīgi neved risinājumu virzienā. Vari iestrēgt vēl dziļāk.
Veģetodistonija ļoti motivē pārmaiņām. Jo pa vecam tiešām vairs nevari. Un nevari vairs aizbēgt no sevis un savām sajūtām. Tā motivē pārskatīt. Izrevidēt. Atteikties no tā, kas neved nekur. Un izvēlēties sev citu ceļu. Sevi atkal sirdī sadzirdēt. Un izvēlēties dzīvot SAVU ne SVEŠU dzīvi.
Un vērts paturēt prātā, ka seku likvidēšana ar medikamentiem cēloni neatrisinās. Tik un tā tas viss paliks tevī. Un mainīt sevi varam katrs pats. No malas neviens mūsu attieksmi pret sevi ietekmēt nevar.
Ja jūti, ka saviem spēkiem galā netiksi – meklē palīdzību! Terapija būs neatsverama. Kas palīdz atšketināt un visu “pa plauktiņiem” salikt. Lielākoties, cēloņi veģetodistonijai (arīdzan -depresijai) meklējami bērnībā. sāpīgi pārdzīvojumi, kas dziļi nospiesti zemapziņā. Tiklīdz sāc apzināties, tiem zūd vara par tevi. Kļūsti brīvs. Un bailes izzūd. Lēnām. Pamazītēm.
Un pienāk brīdis, kad spogulī skatoties redzi sevi. Tagadnes sevi. Pārliecinātu. Ticot saviem spēkiem Un dodoties savu sapņu virzienā. Un zini, ka tieši pateicoties tai pieredzei (bezgala grūtajai), esi kļuvis par to cilvēku, kas esi šobrīd. Atradis savu ceļu atpakaļ pie sevis. Dzīvojot saskaņā ar sevi. Un vairs nedarot pats sev pāri.
Ticu, ka būs vērtīgi.
Ar sirsnību,
Dace Pavloviča
