“Esmu bijusi visur. Aiz laimes – septītajās debesīs. Dziļās bēdās – gulējusi peklē, pa kripatai vien uzlasot vieglprātīgi izsaimniekotās spēka molekulas.
Gan Septītajās debesīs. Gan Peklē. Bet visvairāk spēka ieguvu, nonākdama uz Zemes. Un pastāstīšu tev – kāpēc.
Septītajās debesīs jutos ļoti laimīga. Bet tā bija gaistoša sajūta, kas izzuda ātrāk par brīnumsvecītes mazajām zvaigznītēm. Esi redzējis brīnumsvecīti? Mazmazītiņa svecīte ar pavisam izkāmējušu kātiņu. Tādas izskatās septītās debesis. Brīnumu pilna, bet ārkārtīgi gaistoša vieta. Kur nekas nav tā, kā izskatās. Un kā pavisam drīz izrādījās, tas bija pats īsākais ceļš uz pekli..
Peklē neredzēju neko. Pārāk tumšs. Bija tikai ciešanas. Un sāpes. To tur bija tik daudz, ka baidījos pat elpot. Baidījos, ka ieelpošu tās sevī un pēc tam vienmēr nēsāšu līdzi. Ka no manis pāri paliks tikai divas, lielas, apaļas un bailīgas acis. Un pārējo telpu piepildīs ieelpotās sāpes. Kas nes līdzi vilšanos, neticību un milzīgas skumjas. Par to, cik daudz sāpju var izraisīt viens īss ceļojums uz Septītajām debesīm.
Un tad pie manis atnāca gaismiņas. Visās varavīksnes krāsās. Un izgaisa gan bailes, gan sāpes. Tās bija Dvēseles, kas neko nejautājot, bija man līdzās tik ilgi, kamēr atguvu spēkus. Dažas šķita pazīstamas. Dažas redzēju pirmo reizi. Bezgala skaistas…un veda mani prom no tumšās vietas savas gaismas ātrumā. Šo dvēseļu klātbūtne deva tik daudz mīlestības. Esi redzējis okeānu? Tās bija kā bezgalīgas Mīlestības okeāns, kurā plūst tīra, dzidra un nesavtīga mīlestība. Un tā es nonācu uz Zemes. Vietā, kur dzīvo mīlestība..” /../
/fragments no topošās “Kā Zvaigžņu mazulis Zemi satika”/
