Pāris mierpilnu rakstu pārejas posmam tapuši. Nav kur steigties. Un kā vienmēr – dažas vērtīgas atziņas. Varbūt ne tikai man vienai.
Nelielas pārmaiņas arī vietnes nosaukumā. Vieta, kur smelties spēku. Kāpēc tāds nosaukums? Jo dzīvē notiek visādi un var gadīties, ka spēka pietrūkst. Ikvienam. Esmu dzīvs piemērs. Gadījās uz teju sešiem mēnešiem.
Var jau grozīt galvu un sacīt: “ko nevar celt, to nevar nest”. Nekā nebija! Gadās, ka pacelt var un kādu brīdi var pat panest un.. tad neviļus spogulim garāmejot attopies, ka no paša tikai kauli un āda palikuši. Pagriežoties profilā esi kļuvis teju nemanāms. Jūties arī tā, it kā būtu neredzams. Un sāc saprast: nu nepietiks manis vēl diviem pavasariem.. Tādā brīdī nekas cits neatliek, kā pilnībā apstāties. Un sevi sastellēt no jauna. Bet kamēr iekšējie un ārējie remontdarbi, lai nepazaudētu sev svarīgo (sevi!), nācās apturēt sapņu vietnes darbību. Renesanses vārdā.
Kā nu gadījās, kā ne – sanāca man ar pusaudžiem runāt. Par tik nozīmīgu tēmu kā: spēju būt komandā un ne-vienaldzību vienam pret otru.
Tak reizēm neko citu nemaz nevajag! Kā tikai cilvēku (vienalga, svešs vai pazīstams; labāk, protams, otrais), kas pienāks klāt un pateiks: “Klau, man nav vienalga, kas ar Tevi notiek! Esmu Tev līdzās!” Un pat tad, ja bezgala spurains, tik un tā būsi blakus. Un tik un tā mīlēsi. Ar visām pārejošajām pusaugu adatiņām. Un no kurienes gan pusaudzis ņems sajūtu par spēju nebūt vienaldzīgam, ja ne no sev tuvajiem cilvēkiem.
Jā. Vajag sajūtu, ka neesi viens. Ka šajā milzīgajā, steidzīgajā un plašajā pasaulē ir kāds, kuram tu esi svarīgs. Kuram NAV vienalga, kas ar Tevi notiek.
***
Lai top vieta, kur smelties spēku. Vieta, kur – ne par ko neiespringstot, vari atpūsties. Gan no ikdienas pienākumiem, gan vienkārši atvilkt elpu, gan arī ieskatīties – meklējot atbildes uz pavisam dvēseliskiem jautājumiem. Un saudzīgi paņemt sev to, kas Tev visvairāk vajadzīgs. 😉