Vajag vai nevajag? Darīt vai nedarīt? Rakstīt vai Nerakstīt? Teju “Hamleta” būt vai nebūt manam šodienas rakstam. Zinu, ka vajag, jo esmu jūtīga. Un jūtu to, ko gribu. Ka vajag 😉
Ir mans tāds kaķis. Kas lasījuši šo vietni intensīvāk, zinās pat vārdu. Mikiņš. Normāls, kārtīgs brīvdomātājs. Ar apņēmības pilnu redzējumu. Ja ko iecerējis, vari likt kādus šķēršļus vien vēlies. Viņš ir radošs. Pārvarēs noteikti. Agrāk vai vēlāk. Parasti agrāk. Un parasti ar metodēm, kuras man nekādi nespēju paredzēt. Kā jau teicu – radošs. Ar unikālām idejām. Ja viņš spētu runāt un mēs abi spētu sadarboties, mēs kopā noteikti būtu nogāzuši jau kalnus. Varbūt par mums pat runātu visa pasaule. Šobrīd aprobežojamies ar nogāztiem podiem. Un darbojas viņš absolūtā vienatnē. Nav orientēts uz sadarbību. Tāds neatkarīgais, neparedzamais, pārsteigumu pilnais tips. Nereti arī mana adrenalīna avots. Un iedvesmas. Kā paveikt nepaveicamo.
Tad nu līgani ķeramies klāt pie šodienas tēmas. Raksts noderēs ikvienam, kam jau ir bērni vai vēl tikai notiek ģimenes plānošana. Visvairāk, ja bērns vēl nav pieaudzis, bet derēs arī tad, ja izveidojis jau savu dzīvi. Savstarpējas sapratnes veicināšanai. Un ļaus saprast, kāpēc dari to, ko dari. Un ko vari darīt pavisam savādāk. Tikpat labi – noderēs tiem, kuriem izveidojušās pavisam ne tuvas attiecības ar saviem vecākiem. Drīz sapratīsiet, kāpēc.
Vecāki – bērni. Tēma, kas savu aktualitāti nezaudēs nekad. Jo no šo attiecību pieredzes, bērns būdams pieaudzis veido attiecības tālāk. Tostarp, arī ar pretējo dzimumu. Un tieši šī vecāks-bērns attiecību pieredze būs atbilde uz jautājumu: “Kāpēc es ļauju vai neļauju sevi mīlēt? Kāpēc es iesaistos ciešanu pilnās attiecībās, cerot, ka izdosies tās mainīt? Un kāpēc – katru reizi, kad saprotu – nekas nesanāks, mīlestības nebūs – lai cik labs vai izcils es būtu un lai cik ļoti es necenstos BŪT LABS – sākas izmisums un varbūt pat panika. Un bezcerība.
Varbūt esi piedzīvojis tādu bezgalīgu iekšēju tukšuma sajūtu? Kur bads emocionālais liekas tāds, ka varētu aprīt visu, kas ceļā un tik un tā būs par maz. Liekā svara problēma ir tikai sekundāra blakne. Neēd jau tāpēc, ka gribētos reāli ēst. Vienkārši mēģina ar ēdienu aizpildīt to, kas trūkst. Emocionālā puse ir ar ‘mīnusu’. Un to iluzori var kompensēt ar ēdienu. It kā. Uz īsu brīdi. Jo pēc brīža gribas ‘ēst’ atkal. Tāda nepiepildāma bada sajūta.
Bet varbūt atkal un atkal iekulies attiecību modelī – kur attiecībām nav nākotnes. Un tu no visas sirds ceri, ka izdosies to mainīt. Tici, ka būs savādāk. Un ja vien tu mainīsies – kļūsi VĒL LABĀKS, pamainīsi sevī VĒL KAUT KO, jo tas noteikti ir tavos spēkos – tad starp jums piedzims skaista, pasakas vērta mīlestība. Un noziedojis šim cēlajam mērķim gadus piecus, sāpīgi attopies, ka tomēr nebūs. Un bezcerība klāt. Tik daudz pūļu tika ieguldīts.. Lai nākotne būtu. Atkal mani nemīl..
Kas ir tas, kas mudina uz šādu rīcību? Kāpēc jau saknē neapcērtam neperspektīvas attiecības un naivums ir spēcīgāks par vēlmi redzēt realitāti? Un ko iesākt ar to stindzinoši dedzinošo tukšuma sajūtu? Tiem brīžiem, kad tev ir vienalga, kādu uzmanību piesaisti. Ka tik vispār uzmanību. Pat labāk , ja negatīvu. Tāda būs spēcīgāka un tātad, arī vairāk pabaros. Un kādu brīdi nebūs jāpiedzīvo tā iekšējā tukšuma sajūta. Sajūta, ka esi nekas. Tukšs. Tik tukšs, ka bail, ka vēl kāds pamanīs tavu tukšumu. Un bēgs no tevis, atpakaļ neskatoties. Tādus kā tu, taču nemaz mīlēt nevar. Tikai tie, kas mīl, pagaidām vēl nezina, cik tukšs tu esi.. un pagaidām nezina, ka tevi nevar mīlēt.
Katram bērnam ir tētis un mamma. Un no tā, ko spēs iedot vecāki, arī veidojas attiecīgā bērna attiecību pieredzes bagāža. Ja tur būs ielikta pietiekami liela mīlestības pieredze, būdams pieaudzis, viņš spēs tikt galā ar dažnedažādām situācijām. Ja tur būs kā būs – nespēs. Un nespēs arī saprast, kāpēc dara tā, kā dara. Nespēs saprast savu rīcības modeli. Arī būdams pieaudzis, pats sevi nesapratīs. Kāpēc dara tā, kā dara. Un kāpēc pastāvīgi sakuļas ar noteikta tipa cilvēkiem. Tādi, kas varmācīgi, nežēlīgi izturas un pats vienmēr ir gatavs visu pieciest, jo to taču noteikti var vērst par labu.. Mainīt. Vai gluži otrādi, uzņemas varmākas lomu pats. Un spīdzinās katru, ar ko nonāks saskarsmē. Aukstasinīgi un nežēlīgi vienaldzīgi. Kamēr atrastais upuris sabruks pilnībā. Un tad vietā meklēsi jaunu. Un līdz sabrukumam novedīsi arī to.
Viss sākas bērnībā. Brīdī, kad ir pilnīga atkarība no vecākiem. No viņu lēmumiem, no viņu attieksmes. Beznosacījumu mīlestība ir visas pieredzes avots. Neskatoties uz to, ko bērns dara – rīkojas labi, slikti, smejas, kliedz, dusmojas, ir aizvainots – jebkādās emocionālās izpausmes – ja viņš sajutīs, ka mamma un tētis viņu mīl tik un tā un pieņem jebkādas viņa emocijas, tas ir stabils pamats viņa nākotnei. Tā ir mammas un tēta iespēja izaudzināt laimīgu bērnu. Jo vide ir mīlestības piepildītāka un bērnam labvēlīgāka, jo lielāka drošības sajūta bērnā attīstās. Un būdams pieaudzis, tā būs pieredze, ko viņš nodos tālāk saviem bērniem. Viss taču iet pa ķēdīti.
Ja bērns patstāvīgi nevar apmierināt vecāku gaidas attiecībā uz sevi – ne pietiekami labi mācās, kaut kādās jomās nav pietiekami labs un saņem par to sodu – piemēram, vecāku vienaldzību vai citāda veida atgrūšanu, ar laiku bērns sapratīs: mani nevar mīlēt tādu, kāds esmu. Un sāks veidoties tukšuma pieredze. Un pieaugot visu to, ko saņēmis bērnības pieredzē, neapzināti nodos tālāk. Jau saviem bērniem.. Audzinot vēl vienu cietēju paaudzi.
Skarbi pateicu. Piedodiet. Galvenā doma – to var mainīt. Un tikai tad, ja sāc apzināt savu uzvedības modeli. Un izņemt no tā ārā to, kas nav vērtīgs. Vienaldzību aizstājot ar mīlestību. Atgrūšanu ar pieņemšanu. Un apzinoties savu nozīmīgo lomu sava bērna dzīvē. Cik daudz patiesībā vari savam bērnam iedot. Lai būdams pieaudzis, viņš izvēlētos būt laimīgs.
Vecāki, mīliet no sirds savus bērnus! Lai ko arī viņi nedarītu vai kā neuzvestos.. Jūsu mīlestība būs viņa pamats. Pamats dzīves garumā. Nespīdziniet savus bērnus ar vienaldzību. Vai atgrūšanu. Bērnam nevajag neko citu kā jūsu uzmanību un.. mīlestību. Pavadiet laiku kopā. Neatpērcieties ar dāvanām. Dāviniet mirkļus, sajūtas.. Tas ir tas, kas paliks atmiņā. Un kas baros. Baros jūsu bērnu arī tad, kad viņš būs pieaudzis. Un varbūt nebūs tajā labākajā, vieglākajā dzīves periodā – bet pats spēs tikt ar to galā, jo būsiet viņam iedevuši pieredzi. Par stabilitāti. Drošību. Ticot viņa spēkam tikt galā ar jebkuru situāciju.
Un netiesājiet.. savus vecākus. Par to, ko neiedeva. Nebija ko iedot. Un tāpēc arī nespēja. To apburto loku kādam ir jāpārtrauc. Nu nav jēgas gaidīt no sirmas māmuļas vai tēta, ka nu tagad tiem būtu jāmainās. Netērējiet laiku pāraudzināšanai. Tas ir bezjēdzīgi. Vecāki neiedeva, jo pašiem bija bads. Un gluži vienkārši – nebija ko iedot!
Šo uzmanību labāk veltiet saviem bērniem. Dodiet to, ko nesaņēmāt. Mīlestību.. Un pieņemšanu. Ļaujot savam bērnam uzkrāt arī savu pieredzi. Lai kļūdās. Lai mācās no savām kļūdām. Nu nevajag tos spilvenus izmest kilometru uz priekšu. Lai tik bērnam mīkstāka piezemēšanās.. Nevajag mīkstāku. Vajag, lai uzkrāj savu pieredzi. Lai saskaras ar realitāti. Lai saprot, ka katrai rīcībai ir sekas. Lai saprot, kā tikt galā ar dažnedažādajām situācijām. Un dot bērnam apziņu: “es tevi tik un tā mīlu. Neatkarīgi no tā, kā rīkojies un ko dari”. Dot beznosacījumu mīlestību neatkarīgi ne no kā. Tieši tāpēc jau tā ir beznosacījumu mīlestība. Bez nosacījumiem…
Visai loģisks jautājums šajā mirklī varētu būt šis: “Kur lai es ņemu spēju dot mīlestību, ja pašam tā savulaik pietrūkusi?” Jautājums vietā. Un ir arī atbilde. Atceries sevi tajā vecumā. Atceries to sajūtu, ko tik ļoti vēlējies saņemt no saviem vecākiem un nesaņēmi.. Lūk, tev arī atbilde. Tieši to dod savam bērnam. TO sajūtu, ko TOREIZ gribēji saņemt tu pats.
Tas nav ne vienas stundas, ne dienas un pat ne mēneša jautājums. Izmainīt situāciju. Mainīt savu uzvedības modeli. Un pārtraukt destruktīvo ķēdi. Dot savam bērnam cita veida pieredzi. Apzināti dot. Jo neapzināti jau devi līdz šim. Un diezgan ticami – devi to, ko saņēmi vai nesaņēmi pats. Bet ir vērts sākt ar šo pašu mirkli. Jo ātrāk sāksi, jo vairāk paspēsi.
Visgrūtākais ir atpazīt. Saprast, kurā brīdī neapzināti mēģini savā bērnā izraisīt vainas sajūtu un manipulēt. Jo tieši tāpat ar tevi savulaik manipulēja tavi vecāki. Neapzināti. Saprast, kāpēc pēkšņi sodi savu bērnu ar vienaldzību. Arī tevi kaut kad tā sodīja. Un tā tālāk. Un viss tas, kas tev savulaik ļoti sāpēja, tagad tieši tāpat sāp arī tavam bērnam. Ja 1:1 izmanto tās pašas destruktīvās metodes, kā savulaik audzināja tevi. Atceries savas sāpes bērna vecumā? Nenodari to savam bērnam. Tas ir tavos spēkos to mainīt. Noteikti ir!
Saprotu, ka šis raksts var izraisīt arī pretreakciju. Lūdzu, nedusmojieties. Netiesājiet. Tas nebūs produktīvi.
Ja par kaut ko uzrāva dusmu, tātad, tur ir paslēpusies daļa patiesības. Un tāpēc arī dusmas. Cilvēks nereaģē uz to, ko nespēja atpazīt kā savu. Emocijas rodas tikai tad, ja tas ir.. pazīstami.
Un nobeigumā – vēl viena būtiska nianse. Pieņemšana. Savas pieredzes pieņemšana. Un apzināšanās. Tu nevari vairs mainīt savu bērnības pieredzi. Tas nav tavos spēkos. Tas ir beidzies. Pagājis. Viss. Atlaid to. Palūdz piedošanu bērnam sevi, par to, kam tev kā bērnam bija jāiziet cauri. Izraudi. Palaid sāpi no sevis ārā. Un netiesā. Netiesā savus vecākus. Ja viņi būtu spējuši, viņi noteikti būtu iedevuši cita veida pieredzi. Ne to. Kas ar mīnusu dzīves garumā. Vari tikai iztēloties, kāda bērnības pieredze tikusi viņiem pašiem. Jo viss taču iet pa diedziņu..
Var jau būt, ka līdz sirds dziļumiem atzīt sev un arī pieņemt: “es nekur un nekad vairs nesaņemšu to beznosacījumu mīlestību, kuru vēlējos saņemt no saviem vecākiem”, ir bezgala grūti. Un it kā ir vieglāk ar strausa efektu – galva smiltīs – turpināt dzīvot tālāk pēc ierastā izdzīvošanas modeļa. Tak nekustināsi sāpīgo, tad arī nesāpēs. Sapņo vien… Neapzināti tas grauj tavu dzīves kvalitāti.. Arī tad, ja to it kā nejūti. Tu neesi brīvs. Ne no aizvainojuma. Ne no beznosacījuma mīlestības deficīta. Un tieši tāpēc arī iesaisties attiecībās (neapzināti, protams!) ar cilvēkiem, kuri pret tevi izturas slikti un vienaldzīgi. Cerot, ka varbūt šoreiz izdosies mainīt sāpīgo bērnības pieredzi. Beidzot izdosies! Tas vienaldzīgais, varbūt pat pret tev nežēlīgais cilvēks – noteikti mainīsies. Ja vien tu kļūsi labāks, darīsi to un to, noteikti mainīsies… Un tad viņš tevi mīlēs. Patiesi mīlēs.
Nu nebūs tā. Milzīga ilūzija. Kurai jau tagad skaidri redzams fināls. Tu tikai gūsi apstiprinājumu, ka nevar tevi mīlēt, lai cik labs tu arī nebūtu. Bet nepamanīsi – ka tev nemaz nevajag, lai tevi mīlētu. Kāpēc tērēt savu laiku cilvēkam, kuram tu esi vienaldzīgs? Kā tu domā spēt piespiest sevi mīlēt? Mīlestība vai nu ir. Vai arī nav. Un mākslīgi to neradīsi. Un kamēr tu tik spītīgi turies pie cilvēkiem, kas tevi nemīl, tu nepamani tos, kas tevi patiesi mīl. Vienkārši paej garām. Jo aklums neļauj saredzēt.. Ir taču jācīnās, lai tevi varētu mīlēt..
Viss. Gari. Zinu. Tā vajadzēja. Varbūt varēsi ko paņemt no šī visa. Būs liels prieks, ja varēsi. Tātad, bija vērts rakstīt.
P.s. Tēmai būs arī turpinājums. Ja sajutīšu, ka tādu vajag. 😉
