Gribu piebilst, ka kaut kas dublēsies jau ar esošajiem šī emuāra ierakstiem (lūdzu, neņemiet ļaunā, ka tā), tomēr nolēmu, ka grāmatiņa ir pelnījusi saglabāt savu sākotnējo izskatu. Tāpēc publicēju visu grāmatu vienkopus. Palika žēl tā – dalīt pa gabaliņam, publicējot daļu no grāmatas katru dienu. Lai ir viss vienuviet. Viss, kas tapis no 2011.-2013.gadam ieskaitot. Viss, kas atradis savu vietu Manas grāmatas lappusēs.
Dace Pavloviča
Uzdrīksties dzīvot
2013
Mana tēta Andra Pavloviča (1955-2010) piemiņai
Priekšvārds
Grāmatiņa “Uzdrīksties dzīvot!” tapusi mana tēta Andra Pavloviča (1955-2010) piemiņai. Tās galvenā varone ir Megija, kas raksta savu grāmatu. Tas ir autobiogrāfisks vēstījums. Grāmata tapusi laika periodā no 2011.- 2013.gadam.
Ja nebūtu tēva smagās slimības vairāk kā trīspadsmit gadu garumā, visi ar to saistītie pārdzīvojumi, un, ja nebūtu pašas mokošo muguras sāpju septiņu gadu garumā un tai sekojošās muguras operācijas, kas mani izņēma no aprites uz veselu gadu, diez vai būtu gājusi nebūt ne vieglo pašizziņas ceļu.
Ne visu savu līdzšinējo mūžu esmu bijusi tāda, kāda esmu šobrīd. Diez vai bailīgāku cilvēku par mani kāds no jums jebkad dzīvē būs sastapis. Baidījos no visa. Nebiju pārliecināta ne par ko. Saskāros ar depresiju. Veģetodistoniju. Un vēl daudz ko citu. Laikam jau visu, kas moderns šim laikmetam. Ja kāds man tolaik teiktu, ka darīšu to, ko daru šobrīd, esmu izveidojusi pati savu blogu, sarakstījusi grāmatiņu, meklējusi iespējas to publicēt, es laikam būtu aiz šausmām paģībusi. Drosme, pašpārliecinātība, spēja uzdrīkstēties ir manas jauniegūtās sabiedrotās. Bet līdz tam visam nonākt nebija viegli. Maigi sakot.
Šī iepriekšējā laika posmā uzkrātā dzīves pieredze ir devusi savādāku skatījumu uz lietām un ļāvusi mainīt attieksmi gan pret notikumiem, gan līdzcilvēkiem. Man ir savs redzējums, kāpēc cilvēki vispār saskaras ar depresiju; kāpēc slimo, kāpēc nereti slimošana beidzas ar operācijām. Domāju, ka zinu iemeslus.
Tāpēc arī grāmatas galvenā pamatdoma – kā dzīvot savādāk, dzīvot savu, nevis svešu dzīvi. Grāmata būs noderīga ne tikai cilvēkiem, kas sastapušies ar depresiju, bet arī tad, ja saproti, ka vēlies mainīt savu dzīvi, bet nav ne jausmas, ar ko sākt.
Esmu pārliecināta, ka šī grāmata nonāks īstajās rokās – cilvēkiem, kuriem tā patiesi nepieciešama. No sirds vēlos, lai šī grāmata dotu tik ļoti nepieciešamo atbalstu, sapratni un uzmundrinājumu, kas man savulaik tik ļoti pietrūka. Spētu aiztaupīt ciešanas, smagos pārdzīvojumus un ļautu paskatīties uz situāciju ar citām acīm. Ja ne kā savādāk, tad vismaz apjaust, ka ar šādām un līdzīgām problēmām tādā vai citādā veidā saskaras ļoti daudz cilvēku. Un to, ka arī šķietami bezcerīgās situācijās ir iespējams rast izeju. Ir iespēja mainīties. Ceru, ka izdosies to atspoguļot uz savas personīgās pieredzes pamata.
Varbūt šajā grāmatā paustās atziņas kādam palīdzēs īstenot senlolotu sapni (ļoti ceru, ka tā būs!), varbūt ļaus izrauties no vāveres riteņa un palūkoties uz savu dzīvi no malas. Un saprast, ka to vari mainīt vienīgi tu pats, turklāt sākot ar šo pašu mirkli. Nav tāda brīža nākotnē, kas būtu labāks par šo brīdi – šeit un tagad. Tā ir liela māksla – spēja dzīvot šodienā. Vēl lielāka – uzdrīkstēties dzīvot tā, kā to vēlies tu pats, nevis tā, kā to no tevis sagaida citi cilvēki. Neatliec uz vēlāku laiku neko no tā, kas tev ir svarīgs. Neupurē savus sapņus tādu vai citādu apstākļu dēļ. Neatsakies no tiem. Dzīve ir īsa. Daudz īsāka nekā mums reizēm šķiet. Un tieši tāpēc ir tik ļoti svarīgi dzīvot šajā mirklī. Dzīvot šim mirklim.
Psiholoģiju pašmācības ceļā apgūstu nu jau desmito savas dzīves gadu. Visi grāmatā paustie apgalvojumi gūti tikai un vienīgi personīgās pieredzes rezultātā.
Paldies tev, ka izlasīji priekšvārdu. Ja jūti, ka tev tas varētu būt noderīgi, priecāšos, ja izlasīsi manu grāmatu līdz galam.
Saturs
1. DAĻA 8
1.Vai tu zini, kas tu esi? Vai tu sevi pazīsti? 12
Pasaka par to, kā Sirds Prātam palīdzēja 20
2.Kas ir pareizi un kas ir nepareizi? Un vai tādi jēdzieni vispār eksistē? 25
3.Ieskaties bailēm acīs un palaid tās vaļā uz visiem laikiem 31
5.Atbrīvojies no iedomātās vainas apziņas 45
6.Ļaujies notikumiem un pārstāj būt perfekts 47
8.Vai jūties iekšēji brīvs? Vai dzīvo ar vieglumu? 51
9.Uzdrīksties īstenot savu sapni. Tagad 54
2.Mācies domāt savādāk un atbrīvojies no stereotipiem 67
3.Esi patiess pret sevi un prasi skaidrību 70
5.Cieni sevi un citus, neesi augstprātīgs 74
6.Saglabā cilvēcību. Vienmēr 77
Ievads
Ir otrdienas pēcpusdiena. Pulkstenis rāda seši vakarā. Ārā ir tumšs, pirms pāris dienām pārgājām uz ziemas laiku, pagriežot pulksteni par veselu stundu atpakaļ. Tajā dienā ieguvām veselu stundu. Tātad, patiesībā jau septiņi. Cilvēks tā iekārtots, ka vismaz nedēļu visu rēķinās pēc vecā un jaunā laika. Pat tik niecīgas pārmaiņas prasa laiku, lai pielāgotos.
Megija ļoti gribētu mainīt šo pasauli, padarot to daudz labāku, tomēr (kāds neiedomājams atklājums!) ir jāmainās vien pašai. Ir jāpielāgojas pasaulei, kurā viņa dzīvo. Viņai gribas būt patiesai, sirsnīgai, labestīgai, labai, iejūtīgai… Un pašsaprotami sagaidīt, ka ikviens pret viņu attieksies tāpat. Un te nu vilšanās ir neizbēgama. Cilvēki ir tik dažādi, reizēm pat neaizdomājamies, cik ļoti mūsu iekšējā pasaules izjūta atšķiras no otra cilvēka uztveres. Ir daudz labestīgu, sirsnīgu un sirdsgudru cilvēku, tomēr arī pretstati nav retums. Diemžēl.
Pagājušo sestdien jaunā sieviete izstaigāja bērnības vietas. Īpatnēja un satraucoša sajūta. Māja, kurā viņa kādreiz dzīvoja, ir kļuvusi maza. Stāvais kalns, no kura mazā Megija tik ļoti baidījās viena pati ar ragaviņām braukt lejā, pārvērties par tādu pavisam lēzenu nogāzi un plašais mājas iekšpagalms sarucis mazmazītiņš. Un Megijas lielais nedarbs, mājas pamatos iestādītais krūms (piedošanu visiem, kuriem tas pabojājis nervus) pāraudzis lielāks nekā visas viņas cerības tā stādīšanas brīdī.
Kad Megijai bija kādi astoņi gadi, viņa atklāja, ka skābenās „Bārbeles” konfektes vislabāko garšu buķeti ļauj piedzīvot kopā ar smiltsērkšķu ogām. Bet pēc tām bija jāiet pakaļ palielu gabalu. Turklāt nereti no krūma atskanēja agresīvas suņa rejas un pats suns ne vienmēr bija pieķēdēts (nekad nevarēja skaidri zināt, vai pie ogām vispār varēs tikt). Tieši tāpēc tādu krūmu mazā Megija iestādīja zem savas mājas loga. Mājas pamatos kā reiz atradās arī pietiekoši liela spraudziņa, kur savu ieceri īstenot. No sākuma krūms nīkuļoja, bet Megija cītīgi lēja, tik cītīgi, ka viņas tētis brīnījās, no kurienes pagraba telpā laiku pa laikam saulainos laika apstākļos radušās peļķes. Tagad, pēc lielās, nocirstās saknes spriežot, jaunie dzīvokļa iemītnieki izdarījuši izvēli, vai nu krūms, vai viņu miteklis. Nu ko lai viņiem pārmet. Krūms vienkārši izrādījās necerēti dzīvelīgs. Tāds pats kā pati Megija.
Šobrīd rit Megijas piektā pēcoperācijas nedēļa. Neveiksmīgu apstākļu (vai arī varbūt otrādi) dēļ pirms trijām nedēļām viņa zaudējusi arī darbu un viņai ir pilnīga neziņa par savu nākotni. Visu šo gadu Megija pavadījusi sāpēs, tīri fiziskās ciešanās – manevrējot uz tās smalkās robežas – izturēšu, neizturēšu, izturēšu, neizturēšu. Neskaitāmas dažnedažādas medicīniskās manipulācijas, tablešu kalni ar visām izrietošajām blakusparādībām, paravertebrālās un epidurālās blokādes – procedūras, viena pēc otras sāpīgākas.
Jebkuras sāpes ir nepatīkamas, bet ilgstošas sāpes ir īpaši mokošas. Muguras sāpes Megiju piemeklējušas jau kopš 2005. gada. Sajūta, ka pati sevi nevari noturēt vertikāli, nevari pasēdēt un esi ierobežots kustībās nav no patīkamākajām. Paldies Dievam un ārstējošajam ķirurgam, izskatās, ka operācija būs bijusi veiksmīga. „Man ir cerības, ka pavisam drīz varēšu atsākt gan sēdēt, gan staigāt bez ierobežojumiem. Un bez sāpēm. Bez sāpēm!” Megija cerīgi domāja.
Pirms pieciem gadiem, kad Megija parakstīja ilgtermiņa sadarbības līgumu ar banku par vairāk kā četrdesmit četru tūkstošu eiro aizdevumu, viņa domāja, ka dzīve ies tikai uz augšu. Optimistisku nebeidzamu ekonomisko augšupeju jeb piena upes ar ķīseļa krastiem tobrīd prognozēja ikviens, kuram radās mazākā iespēja paust šo ģeniālo apgalvojumu – tostarp, finanšu analītiķi un pat bankas tam ticēja. Pretējā gadījumā finanšu tirgos nebūtu bijuši tik daudz vilinošu hipotekāro kredītu piedāvājumu – kredīti ar absolūti nekādu bankas pievienoto likmi.
Megijai bija vajadzīga pastāvīga dzīvesvieta. Padsmitiem reižu mainīti īrētie dzīvokļi viņas pašsajūtu ietekmēja samērā nelabvēlīgi, jo īpaši pēc dēla piedzimšanas. Un Megija pieņēma lēmumu kļūt par stabilu bankas klientu līdz savu piecdesmit divu gadu vecumam jeb līdz kredīta termiņa beigām. Tobrīd izskatījās, ka algas apmērs pieaugs ar katru gadu. Dzīves realitāte izrādījās savādāka. Turklāt dzīvoklis tika pārņemts līdz ar nemanāmu pelējuma sēni, kas pamatīgi iedragāja viņas bērna veselību. Droši vien, arī pašas.
Pirms vairāk kā gada nomira Megijas tētis. Viņa tēti ļoti mīlēja, kaut arī pēdējos trīspadsmit gadus (ar pavisam nelieliem pārtraukumiem) viņš pastāvīgi atradās tādā vai citādā slimnīcā. Viņš acīmredzami nepieņēma šo pasauli un pilnīgi noslēdzās sevī, un viņa dzīvesprieku lēnām saēda vienaldzība. Pilnīga vienaldzība pret šo pasauli un saviem tuvajiem. Kaut arī Megijai bija gadiem laika sagatavoties, ka agri vai vēlu viņš aizies no šīs pasaules, tēta nāve sievieti tik un tā satrieca. Vēl pusgadu atpakaļ Megija domāja, ka viņa ir tā, kurai vajadzēja nomirt viņa vietā. Kāpēc? Lai tētis varētu dzīvot. Līdz absurdam. Tobrīd viņa aizmirsa, ka viņai ir dēls.
Jā, Megijai ir dēls, kuru viņa ļoti mīl. Brīžos, kad Megijai radās teju nepārvarama vēlme padoties, atbildības sajūta, par laimi, izrādījās daudz stiprāka. Viņas dēliņš ir tas, kurš palīdzējis viņai noturēties gan emocionāli, gan psiholoģiski un nesabrukt neatgriezeniski. Dēls viņai pagatavoja papīra gredzentiņu ar uzzīmētiem smaidiņiem. Var jau būt, ka tā nav tiesa, tomēr Megijai šķiet, ka mazajam papīra gredzentiņam piemīt dziedniecisks spēks. Kā lai savādāk izskaidro to sajūtu, kas rodas uz to paskatoties? To sajūtu, ka ļoti gribas dzīvot! Megija ir pateicīga viņam par to, ka viņš ir tik daudz viņai palīdzējis – palīdzējis tapt vēl redzīgākai attiecībā uz apkārtējo pasauli.
Cik viņa sevi atceras, viņa vienmēr ir cīnījusies par taisnību un lai viss būtu godīgi. Nostājusies vājāko pusē, lai aizstāvētu. Kāds atgadījums no bērnības. Sētā viss kā jau sētā. Puikas savā starpā nesatiek. Pa virtuves logu Megija pamanīja, ka kāds puika dara pāri viņas mazajam brālītim. Megija kausli noķēra aiz rokas un jautāja, vai viņš gribētu, lai viņam sit? Puika tūdaļ sauca pēc mammas. Tā kā pagalms itin labi pārskatāms no visiem daudzdzīvokļu namu logiem un akustika labāka kā dažā labā koncertzālē, ilgi nebija jāgaida, līdz iesaistījās papildspēki – puikas mamma. Viņa dusmīgi sarāja Megiju. Kauslīgais puika, mammas aizstāvēts, aizgāja lepni paceltu galvu, jo beigās sodu saņēma Megija.
Pirmo milzīgi lielo, nepelnīto pārestību Megija piedzīvoja piecu gadu vecumā. Nu jau būdama pieaugusi, jaunā sieviete nespēj atcerēties, ko tieši tik sliktu viņa bija izdarījusi, lai saņemtu tādu sodu. Bet to, ka divas meitenes sētā – viena turēja, lai nebūtu iespējams pretoties, otra ar varu bāza mazās Megijas mutē ar zemi aplipušus gliemežus, viņa atceras vēl šodien. Megija pat varētu parādīt precīzu pagalma vietu, kur tieši tas notika. Viena no tām meitenēm bija fiziski stiprāka un arī vecāka. Protams, ka mazo Megiju tas iebiedēja. Kas to zin, varbūt tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc meitene reti gāja sētā spēlēties ar citiem bērniem? Un viņas mamma norūpējusies vakarā secināja, ka no rīta uzvilktā kleitiņa nav pat saburzīta. Un nav jau brīnums, Megija nereti iznākusi no mājas durvīm, tālāk arī negāja. No tāluma noraudzījās, ka smejas un spēlējas sētas bērni. Bet pati nepiedalījās.
Nekas dzīvē Megiju nav tā aizvainojis, kā apziņa, ka viņa tikusi sodīta netaisni vai situācija ir bijusi negodīga. Varbūt mutē vardarbīgi bāztie gliemeži arī ir sākums viņas asās taisnības izjūtai un sava veida drošības distancei no apkārtējiem cilvēkiem? Tomēr, neskatoties ne uz ko, Megija joprojām ir gatava cīnīties par taisnību. Cīnīties pret vienaldzību. “Ir svarīgi nebūt vienaldzīgai situācijās, kad vari kādam palīdzēt. Vienaldzība ir šīs pasaules viens no lielākajiem ļaunumiem. Ir svarīgi būt godīgai. Un atklātai. Lai cik sāpīgi reizēm pašai arī par to nebūtu jāmaksā”, Megija domāja. “Tās ir pamatvērtības cilvēku savstarpējās attiecībās.”
Jau kopš bērnības meiteni vienmēr ir interesējis, kāpēc notiek tā un ne citādi. Kas izraisa konkrētu situāciju, kāpēc cilvēki rīkojas tik neizprotami (ieskaitot viņu pašu). Bet tā pavisam apzināti viss sākās 1997./1998. gadā – brīdī, kad viņas tēvu piemeklēja ļoti smaga slimība, kas faktiski sagrāva viņas pamatu zem kājām. Tētis, kuram bija vienkārši apskaužama humora izjūta, kas viņas bērnības dienu ballītēs smīdināja viņas draudzenes, ienesa vieglumu viņas dzīvē, sāka lēnām pazust no šīs pasaules. Viņa persona kļuva Megijai pilnīgi sveša, līdz pat brīdim, kad viņa vienkārši baidījās palikt ar tēti divatā. Viņa vairs nejutās droši viņa klātbūtnē. Viņas mīļais cilvēks bija kļuvis par pilnīgu svešinieku. Tā bija viņas pirmā sastapšanās ar depresiju.
2005.gadā depresija piemeklēja arī pašu Megiju. Kopš tā laika sieviete ir aktīvi iesaistījusies neskaitāmos psiholoģijas grupas semināros, apmeklējusi individuālās nodarbības, lasījusi attiecīgo literatūru, apzinājusi domubiedrus, atradusi savus garīgos skolotājus, piedalījusies meditācijas semināros, mēģinājusi izprast sevī notiekošos procesus. Mēģinājusi saprast, kāpēc cilvēks pieņem (ne)apzinātu lēmumu sevi izolēt no šīs pasaules. Ko var darīt, lai tas tā nenotiktu. Un kā vispār izdzīvot un dzīvot šajā pasaulē? Un viņa var droši apgalvot, ka tikai tagad sāk sevi iepazīt. Sevi – tādu, kāda viņa ir, nevis sevi tādu, kādu bija iedomājusies sevi esam. Viss, ko viņa grib pateikt citiem, ir viņas pašas pieredze. Un viņa skaidri zina, ka nav vienīgā, kas ar to saskārusies. Bet sāksim visu no sākuma.
1. DAĻA
Ir 2011. gada 31. oktobris. Rudens. Ārā saule spīd retāk un arī īsāku laika periodu. Koku lapas ir koši dzeltenas, it kā kompensējot saulītes trūkumu. Daba atgādina nogurušu cilvēku, kam pienācis ilgi gaidītais atelpas brīdis. Vējš it kā spēlēdamies gaisā uzjundī veselu lapu birumu, kas pēc tam lēni un slīdoši noguļas uz zemes kā rakstaina, zeltaina sega. Debesis vairs nav zilas, bet gan balti pelēkas. Lielai daļai cilvēku, šķiet, gaidītākais gadalaiks ir pavasaris, kad, daba uzkrājusi spēkus, rada dzīvību ik uz soļa – plaukstošā pumpurā, entuziasma piesātinātā putnēna trallināšanā, dīgstošā, spirgti zaļā asniņā. Tomēr, vai pavasaris ar tādu degsmi un apņēmību spētu šo dzīvīgumu radīt, ja nebūtu atelpas perioda, kas dabā sākas līdz ar rudens iestāšanos? Katram gadalaikam ir sava burvība. Rudens triumfē kā karalis ar silto un košo krāsu paradīzi koku lapotnēs.
Megija ir trīsdesmit divus gadus jauna sieviete. Maza un smalka auguma, ar pelēkām acīm un pusgariem gaišiem matiem. Viņa dzīvo mazpilsētā kopā ar savu astoņus gadus veco dēlu Kristapu. Viņas liktenis noteikti nav pats vieglākais un tomēr viņa zina, ka ir cilvēki, kuriem ir klājies grūtāk. Megijai piemīt apskaužama izdzīvošanas spēja. Visticamāk, viņa šajā dzīvē nepazudīs. Šī sieviete ir uzņēmīga, aktīva, izlēmīga, dara visu gan iespējamo, gan ne tik iespējamo, lai nodrošinātu savu eksistenci. Viņas dzīvē vairākas reizes ir bijuši periodi, kad dzīves apstākļi ir bijuši ļoti smagi. Tomēr jaunā sieviete cer, ka ir tikusi tam pāri. Tikusi tam pāri uz visiem laikiem.
Megija ir šķīrusies. Tā bija viņas izvēle. Kaut sākums bija neiedomājami grūts, jo bērns vēl bija pavisam mazs un viņai ar visu bija jātiek galā vienai pašai. Mazais slimoja vienā slimošanā, nereti tas beidzās ar ārstēšanos slimnīcā. Tas bija ļoti grūti. Psiholoģiski un fiziski. Megija spilgti atceras gadījumu, kad kārtējo reizi dēla slimības dēļ bija jāpaliek slimnīcā. Viņa jutās pārmocīta, fiziski un emocionāli pilnīgi iztukšota un uz tādas kā vājprāta robežas. Bija kādi pusčetri naktī. Lai varētu izpilināt sistēmu, mazajam rociņā māsiņas mēģināja iedabūt katetru, caur kuru šķidrumu ievadīt. Megija turēja dēlu rokās, lai viņa kliegšanu apturētu un mazo nomierinātu, tomēr pārvērtēja savas iespējas. Kā pa miglu viņa dzirdēja: „Tikai ne jūs, mammīt…” un pēc tam attapās guloša uz kušetes. Viņa bija paģībusi. Paldies Dievam, tas ir aiz muguras. Dēls ir palicis lielāks. Vairs tik ļoti neslimo.
Megija ir iejūtīga un sirsnīga. No sava tēta mantojusi humora izjūtu un vēlmi ar visiem sadzīvot pa labam. No mammas – cīnītājas garu, nepadoties nekad un mērķtiecīgi panākt iecerēto, izdzīvot jebkādos apstākļos. Megija vienmēr ir centusies izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Viņai ir viens liels trūkums – viņa ir apņēmīgi spītīga un divi mazāki – cīnīties taisnības vārdā līdz pēdējam (un tad vēl kādus divdesmit metrus aiz pēdējā) un izteiktas perfekcionistes iezīmes. Pēdējie divi gan visvairāk traucē viņai pašai.
Šobrīd Megija ir pievienojusies tam lielajam cilvēku pūlim, kuram viss jāsāk no sākuma. Absolūti viss. Sākot no veselības atgūšanas līdz pat darba meklējumiem. Ņemot vērā sāpīgo un nepatīkamo pieredzi, viņa jūt, ka radikāli jāmaina darba joma. Viņa vairs nav spējīga strādāt darbu, kur viņas pasaules uztvere ļoti atšķiras no korporācijas kultūras. Pat ar apziņu, ka bizness ir bizness (kur lielākajā daļā gadījumu par konkrētā cilvēka likteni uzņēmumam nospļauties, galvenais – peļņa), tik un tā nevar. Jo šajā biznesā iesaistīti simtiem un tūkstošiem ļaužu likteņu. Kā par nelaimi, tostarp, arī viņējais.
Viņa grib dzīvot harmonijā ar sevi. Grib būt laimīga. Vēlas redzēt laimīgu savu dēlu. Grib būt vesela. Viņa grib būt mīlēta, mīlēt pati … dzīvot vidē, kur Labestības diena ir nevis reizi gadā, bet katru dienu. Pat ja tas notiek tikai viņas sirdī. Viņa grib to sajust.
Megija ir dzimusi 1979. gada Lieldienu dienā. Mēdz teikt, ka Lieldienās dzimušiem piemītot kaut kas īpašs. Megija savas īpašās spējas gan līdz šim sevī nav atklājusi. Viņa vienmēr jutusi sevī vēlmi padarīt šo pasauli labāku, labestīgāku, bez agresijas. Darīt lielas lietas šajā dzīvē. Bet nekas no tā līdz šim nav sanācis. Megija zina, ka viņas pasaules redzējums atšķiras no citiem cilvēkiem, viņa to sajutusi neskaitāmas reizes. Unikāla pielāgošanās spēja ir viena no pašām vērtīgākajām īpašībām, kas cilvēkam dota. Tā ir izdzīvošanas atslēga jebkurā vidē. Un Megija to izmanto, cik vien spēj. Kuram gan negribas izdzīvot un iederēties vidē, kurā viņš atrodas?
Megijas vissāpīgākā atziņa, ka nav lielāka soģa par sevi pašu. Viņa skaidri apzinās, ka var pati sevi sodīt tā, kā ļaunākajā murgā iedomu tēls nespētu izdomāt. Ar pārlieku prasīgumu, sevis nenovērtēšanu, sevis vainošanu pie visām pasaules nelaimēm, ļoti augstu paškritiku un tik augsti uzstādītu latiņu, ka vien apzinās par tās esamību, bet saskatīt jau sen kā vairs nespēj.
Protams, ir dzirdēts par latvieša dabu un ēdienu – latvietim nav nekā labāka par citu latvieti ēdienreizē. „Tomēr”, Megija mēdza pie sevis atkārtot, „būsim godīgi, kuram tā pa īstam rūp mūsu dzīve, ja ne mums pašiem? Katram pašam par sevi?”
Tāpat Megija bija pieredzējusi, ka vienīgā joma, par kuru cilvēkam nereti galīgi negribas uzņemties atbildību, ir sava dzīve. “Jo tad es pats būšu atbildīgs par savu dzīvi. No manis pieņemtā lēmuma būs atkarīgs mans tālākais liktenis. Nebūs ko vainot”, Megija skumji domāja. Un nezināmais biedē vai raisa zināmu nedrošību ikvienā no mums. Īpaši ar kredītu un bezdarbnieka vīzu kabatā kā Megijai.
Ir nožēlojami, ka vairāk laika tiek izšķiests, domājot par to, ko teiks citi nevis izdarot savu izvēli. „Tu nezini, ko par tevi domā, piemēram, tavs kaimiņš vai paziņa. Iespējams viņš vispār par tevi nedomā. Tomēr tu iedomājies, ka viņš to dara. Faktiski, visa dzīve ir pakārtota tam, ko par tavu rīcību, tavuprāt, teiks vai padomās kaimiņi, paziņas, draugi. Cilvēkam ir tieksme pārspīlēt savu nozīmīgumu”, Megija prātoja. „Man tai skaitā. Tas pats attiecas uz darbu, draugiem. Tas, ko mēs domājam, ko viņi domā par mums, ir tikai mūsu priekšstats. Tā nav īstenība. Ir svarīgi apzināties, ka pat vienu un to pašu ainavu katrs no mums redz savādāk. Citam krāsu gamma izteiktāka un redzes leņķis plašāks, citam dažas krāsas vispār neeksistē. Katram no mums ir sava mīļākā vai mīļākās dziesmas. Mūzika, kura uzlādē. Mūzika, kura nomierina. Filma, kas saraudina. Situācija, kas sasmīdina. Mēs visi esam tik ļoti atšķirīgi. Viens un tas pats notikums var izraisīt pilnīgi pretējas reakcijas. Viens smiesies, otrs apvainosies, trešais vispār nesapratīs, par ko ir runa. Tad no kurienes šī pārliecība, ka mēs zinām, ko par mums domā apkārtējie?”
Šodienas ieraksts Megijas dienasgrāmatā atskan kā skaļi neuzdots, tomēr atbildi alkstošs jautājums:
„Vai esat saskārušies ar vārdu „depresija”? Caur tuvinieku, paziņu vai varbūt savu pieredzi? Nevis depresīvu noskaņojumu jeb nomāktību, kas pēc neilga brīža atkal ieiet pozitīvā gultnē, bet pastāvīgu nomāktību, kas turpinās dienām, mēnešiem un varbūt pat gadiem ilgi. Un vai zināt, kas patiesībā ir depresija? Tā piemeklē labos un pareizos cilvēkus. Sliktajiem iet secen. Kāpēc tā? Jo sliktie atļauj sev vienkārši būt, bet labajam nemitīgi kādam (pirmkārt, pašam sev) ir kaut kas jāpierāda vai jāsasniedz. Un visskumjākais ir fakts, ka mēs paši sevi iedzenam depresijā. Ar ko? Ar visu iepriekšminēto. Ar labu un pareizu dzīves modeli.
Protams, ka tas nenotiek uzreiz. Pamazām, neatlaidīgi un mērķtiecīgi depresija sākas kā nomāktība un beidzas ar pilnīgu pašizolāciju no apkārtējās pasaules. “Tas ir sava veida sods sev pašam, par to, ka nespēju izdarīt to, ko no sevis sagaidu. Par to, ka pasaule mani nesaprot. Par to, ka cilvēki ir ļauni, jo izmanto manu labestību. Es zinu, par ko runāju. Esmu to piedzīvojusi. Gan depresijas sākumu, gan kulmināciju, gan izraušanos”, Megija domāja. “Bet patiesībā tas ir sods sev pašam par to, ka es sevi vispār nepazīstu, nezinu savas vēlmes un vajadzības. Tāpēc arī neko nespēju izdarīt, lai tās piepildītu. Un man vairs nekas nesagādā prieku šajā dzīvē”.
“Man tas saviem spēkiem nebūtu izdevies. Jo depresijai ir stadija, kad pats sev vairs patiesi nevari palīdzēt. Ne tāpēc, ka negribi. Bet tāpēc, ka tiešām nevari. Vienkārši nespēj. Tā ir tā depresijas pakāpe, kad pašam no savas ēnas bail un bail, ka sev nodarīsi pāri, piemēram, izleksi pa logu vai paskriesi zem mašīnas. Protams, tie ir galēji un ļoti smagi stāvokļi un tomēr – par labu vēršami. Vislabāk, ar profesionāli līdzās. Bet tikpat svarīgs ir arī tuvinieku, draugu atbalsts. Te nu jāpiebilst, ka tas prasa milzu pūles. Tajā laikā vairs nemaz arī negribas ne ar vienu komunicēt. Ir tik grūti, ka vairs nevajag neko”.
Tie, kas ir saskārušies ar vārdu depresija, nereti ir labi pazīstami arī ar veģetatīvo distoniju. Tiem laimīgajiem (!!!), kuriem šis vārdu salikums neko neizsaka, paskaidrošu sīkāk. Iedomājieties, ka jūs ieejat lielveikalā un jūs pēkšņi pārņem neizskaidrojama panikas lēkme, līdz pat līmenim, ka nav ar ko elpot, liekas, ka sirds apstāsies un jūs tūlīt uz vietas arī nomirsiet. Tā ir viena no veģetatīvās distonijas izpausmēm. Pēkšņas sāpes it kā sirds apvidū, auksti sviedri, reibonis, nespēja ieelpot, spējš vājums, grūtības runāt, pastāvīga trauksme, bailes nomirt utt., tie visi ir veģetatīvās distonijas līdzsabiedrotie. “Katra mana muguras sāpju lēkme tika pavadīta ar kādu no līdzsabiedrotajiem. Protams, ka bija bail nomirt. Bet ļaunākais, ka visas šīs sajūtas tikai pastiprināja jau tā neizturamo sāpju līmeni. Un pats ļaunākais, ka es tās nespēju kontrolēt. Cilvēkam, kas pieradis visu kontrolēt, tas ir ļoti liels pārbaudījums”, Megija domāja.
Megija klusībā bija apjautusi, ka reiz dzīvē, kad būs daudz laika, viņa ķersies pie grāmatas rakstīšanas, cerībā, ka tā nonāks to cilvēku rokās, kam tā ir patiesi vajadzīga un kas viņu sapratīs. Viņa uzrakstīs par savu pieredzi. Varbūt kādam šī grāmata aiztaupīs to, ko savulaik neaiztaupīja viņai. Viņa ticēja, ka viss notiek īstajā laikā un īstajā vietā. Un viņu nepameta sajūta, ka īstais laiks ir pienācis.
Megija nolēma uzrakstīt. Vai es tiešām varu to izdarīt? Vai manas zināšanas ir pietiekamas? Vai grāmata vispār kādam būs vajadzīga? Viņai galvā šaudījās pretrunīgas domas. Pārlasījusi savu pēdējo ierakstu dienasgrāmatā, viņa pieņēma lēmumu šoreiz sevi nekritizēt. Viņa pilnīgi noteikti nezin, vai grāmatai būs lasītāji. Viņa pat nezin, vai kāds jebkad to izdos. Katrā ziņā viens lasītājs būs pilnīgi noteikti, jo Megija savu grāmatu izlasīs. Ja nevienam citam, tad grāmata būs viņai pašai. Grāmata, kas tapusi viņas tēta piemiņai. Un viņa sāka rakstīt.
***
„Ar ko gan lai sāku?”, Megija prātoja. Ir pilnīgi skaidrs, ka jāsāk ar pašiem vienkāršākajiem, tomēr – kā dzīve rāda – vienlaikus arī grūtākajiem jautājumiem. Un šis it kā ļoti vienkāršais jautājums skan šādi: „Vai tu zini, kas tu esi?”
***
1.Vai tu zini, kas tu esi? Vai tu sevi pazīsti?
Šis nav retorisks jautājums, uz kuru atbildes nav. Šis ir konkrēts jautājums tev un man. Es šeit nedomāju tavu un savu sociālo lomu aprakstu – esmu sava vīra sieva, bērnu māte, pārdevēja, meita, dēls, uzņēmējs, skolotājs un tā joprojām. Es domāju – vai tu zini, kas tu esi? Ja tev nebūtu visu šo lomu (māte, tēvs, meita utt.), kas tu esi kā cilvēks?
| Jā | Nē | |
| Vai pazīsti to cilvēku, kuru katru dienu redzi spoguļattēlā? | ||
| Vai zini viņa vēlmes? | ||
| Vai esi uzdrošinājies tās īstenot? | ||
| Vai esi viņā ieklausījies? | ||
| Vai cieni šo cilvēku? | ||
| Vai izturies pret viņu ar mīlestību? | ||
| Vai pieņem viņu tādu, kāds viņš ir? | ||
| Vai izturies saudzīgi pret viņu? | ||
| Vai aizstāvi viņu vājuma brīžos? | ||
| Vai esi pret viņu līdzjūtīgs? | ||
| Vai palīdzi viņam atveseļoties un uzmundrini grūtos brīžos? | ||
| Vai sniedz palīdzīgu roku, kad viņam tā nepieciešama..? | ||
Elementāri jautājumi, uz kuriem droši vien būs daudz apstiprinošu atbilžu, ja runa būs par cilvēku, ar kuru kopā dzīvojam vai labāko draugu. Vai pat par svešu cilvēku, kuram vajadzīga tūlītēja palīdzība. Bet kā ar sevi pašu? Vai sajūti sevi, zini, kas tev vajadzīgs un rīkojies tā, lai to īstenotu?
“Es zinu, ko nozīmē notrulināt savas vajadzības līdz tādam līmenim, ka tās pat vairs neapzīsti. Līdz pat slieksnim, kad vairs nejūti, kad gribas ēst, dzert, gulēt, apģērbties, sakopt sevi. Tā ir depresijas viena no smagākajām pakāpēm. Vai arī dzīvot pastāvīgās bailēs, ka nejauši kāds var uzzināt, ka tu patiesībā esi daudz vājāks, sliktāks, ļaunāks un ne tik visu varošs. Šajā brīdī arī sākas vairums problēmu – mēģinot izlikties par to, kas nemaz neesi, tu neapzināti sāc dzīvot tā, kā to sagaida citi, nevis vēlētos tu pats. Kāda gan vairs tur līdzjūtība pret sevi, kāda ieklausīšanās sevī, kāda vēlmju apzināšana, kāda cieņa pret sevi..”, Megija domāja.
Atsevišķa tēma, bet gribu to pieminēt, jo tas ļoti sasaucas ar savu vēlmju noliegšanu, lai izdabātu citiem cilvēkiem. Dzīves realitāte – sabiedrībai ir svarīgs statuss, ko ieņemam. Diezgan bieži var novērot, ka cilvēka uzvedība sāk atšķirties, tiklīdz ir informācija, piemēram, par otra cilvēka ieņemamo amatu. Un tieši tādā veidā arī turpinās mākslīgi izraisīts lielo cilvēku kults. Un atsevišķi lielie cilvēki no tā barojas, tā ir viņu eksistence, lai par viņiem runātu, viņus apbrīnotu, kaut vai nosodītu, vienalga kā, ka tik uzmanības lokā. Viņi nepārdzīvotu, ja tiem atņemtu šos iedomātos varas grožus. Šo pārākumu. Nav lielu vai mazu cilvēku, bet ir priekšstatu radīti lielie un stereotipu noteikti mazie cilvēki. Piedzimstam un nomirstam visi vienādi.
Palūkojoties dziļāk – kas tad veido sabiedrību, ja ne ikviens no mums? Un turklāt – kāpēc mēs domājam par to, kas svarīgs sabiedrībai, bet nevis mums pašiem? Kā mēs zinām, kas svarīgs sabiedrībai? Vai ne uz priekšstatu bāzes? Bet kā ir īstenībā? Vai kāds vispār zina, kā ir īstenībā?
Nemaini savu attieksmi pret otru tāpēc vien, ka kāds savā karjerā ir virzījies augstāk. Un neskaud otru par to, ka viņš ticis tālāk nekā tu. Jā, varbūt apstākļi bijuši veiksmīgāki. Vai vēl kāds cits faktors. Bagāti vecāki vai ietekmīgi paziņas, piemēram. Patiesībā tu nezini, varbūt tev savā ziņā ir daudz labāki dzīves apstākļi. Tie visi ir pieņēmumi, priekšstati, ko tu domā par otru cilvēku. Un tas ļoti var atšķirties no realitātes, jo tu nezini, kā tam cilvēkam ir īstenībā. Varbūt, ka tev ir vērtība – patiesi draugi. Tu vari būt drošs, ka neatkarīgi no tava statusa – strādājošs vai bezdarbnieks, viņu attieksme pret tevi nemainīsies.
Tas, kas patiešām ir svarīgi – cienīt otru cilvēku tāpat vien, ne jau statusa dēļ. Elementāra cieņa pret līdzcilvēkiem. Bez lišķības. Bez iztapības. Krietni jāpapūlas, lai atcerētos, kad pēdējo reizi dzīvē kaut ko tādu pieredzēji, vai ne? Bet, lai cienītu otru, pirmām kārtām jāiemācās cienīt pašam sevi. Lai sevi pa īstam cienītu, sev nedrīkst darīt pāri. Nedarīt pāri nozīmē sevi pazīt.
Tātad, iedomājies pirmo, kas ienāk prātā, kad tev uzdotu jautājumu par to, vai sevi pazīsti. Kad pati sev pirmo reizi uzdevu šo jautājumu, es apjuku. Nu, kas tas vispār par muļķīgu tekstu?
Tomēr tas ir pats pirmais solis uz sevis iepazīšanu. Šis jautājums, jeb precīzāk, tā atbilde vai atbildes ir pats sākums, lai nākotnē tu darītu to, kas patīk tev pašam, darītu lietas, kas interesē tevi (un nevis kaut kādi piespiedu un tā vajag pasākumi). Tas ir grūtāk nekā pirmajā brīdī liekas un tai pat laikā ļoti vērtīgi, ja domā par savu dzīvi ilgtermiņā. Tieši tu izdarīsi pats savas izvēles un baudīsi tās augļus vai arī cietīsi no to rezultāta, ja tavā vietā lēmumus būs pieņēmis kāds cits.
Tas būtu tiešām fantastiski, ja es būtu ieklausījusies sevī agrāk un pēc vidusskolas beigšanas tiešām būtu turpinājusi studēt humanitārās zinātnes – jomu, kas man padevās vislabāk. Pilnīgi pretēju, citiem vārdiem, eksaktu jomu izvēlējos tikai tāpēc, lai pierādītu, ka es varu izdarīt un apgūt arī to, kas man tik labi nepadodas. Pierādīju arī. Bet vai bija tā vērts?
Varbūt arī kādam no jums ir gadījies pieņemt lēmumu, kas ievērojami ietekmē lielu laika posmu (izjūtu ziņā, iespējams, visu atlikušo dzīvi) jūsu turpmākajā dzīvē? Un neesat sajuties īsti laimīgs. Vai tas nav pietiekams arguments, lai sev uzdotu jautājumu – vai es zinu, kas es esmu, vai es sevi pazīstu? Varbūt tev bija kādi sapņi bērnībā, par ko vēlies kļūt un kā vēlējies dzīvot, kad būsi pieaudzis? Varbūt kādas citas sajūtas, kas ik pa laikam uznāk un tad atkal aiziet nebūtībā, par to, ka īsti nesaproti pats sevi un labprāt kaut ko darītu, lai sevi iepazītu. Un sākt arī reāli kaut ko darīt lietas labā, lai apstākļi mainītos?
Sākt tagad, šajā brīdī. Neviens no mums saules mūžu nedzīvos. Tas nu ir fakts. Tad kāpēc nesākt dzīvot tā, kā vēlies tu, nevis gaidīt mistisko brīdi ‘x’ nākotnē, kurš pilnīgi iespējams var arī nepienākt? Jo tikai tu pats vari izmainīt savu dzīvi. Sākt darīt kaut ko savādāk. Mainīt šī brīža situāciju. Mācīties. Pilnveidoties. Manā gadījumā, tiekties uz to, ko vēlos visvairāk – dzīvi harmonijā un saskaņā ar sevi. Nevis gaidīt, ka mainīsies apkārtējie un viss reiz notiks pats no sevis. Tā dzīvē nenotiek. Pašam ir jāsper vismaz pirmais solis, ja vēlies dzīvot savādāk.
Ja jūti, ka pats uz priekšu netiec, sāc ar to, ka meklē savu skolotāju, cilvēku, kuram uzticies un ar kuru kopā vari rast atbildes uz šiem jautājumiem. Kurš var tev palīdzēt sevis izzināšanas ceļā. Palīdzēt atrast atbildes jautājumiem par to, kas patiesībā esi un ko patiesībā vēlies darīt. Jo tas nebūt nav viegli. Jo īpaši, ja gadiem par to neesi pat neesi iedomājies.
Kāpēc ir svarīgi sevi iepazīt un apzināt savas vēlmes un rīkoties saskaņā ar tām? Jo ar tādu cilvēku vairs nevar manipulēt. Viņam nevarēs iestāstīt, ka, piemēram, šopings atrisina visas viņa problēmas, Vai konkrēta lieta padarīs viņu laimīgu. Viņus vairs nevar pakļaut patērētāju filozofijai. Laikmetā, kurā dzīvojam, liela daļa balstās uz manipulāciju un arī baiļu iedvešanu. Kamēr sevi nepazīsti, ar tevi manipulē. Kamēr baidies, ar tevi manipulē. Tas ir viens liels bizness – nelaimīgu cilvēku padarīšana par laimīgiem ar tādu vai citu mantu iegādi, piemēram. Bet tā ir tikai viena šķautne no visa, ko cilvēkam spēj nodarīt manipulēšanas process. Tā dzimst ..depresija. Un tas savukārt atkal palīdz zāļu ražotnēm medikamentu noietu veicināt. Apburtais loks.
****
“Kamēr neuzrakstīšu par savu pieredzi, par to, kāpēc nonācu līdz šim jautājumam: vai Tu zini, kas esi?, kādam no malas varētu būt grūti saprast, kāpēc ir tik ļoti svarīgi zināt atbildi uz šo it kā vienkāršo jautājumu”, Megija prātoja. “Man ir jāizstāsta par savu pieredzi. Varbūt kādam no šīs grāmatas lasītājiem tas ļoti noderēs.”
****
Mani uz šo lēmumu – saprast, kas īsti esmu un ko dzīvē patiesībā vēlos – pamudināja (drīzāk gan piespieda) tēta saslimšana ar depresiju. Sākumā meklēju cilvēkus, kas varētu man palīdzēt. Ar pirmo piegājienu savu cilvēku man atrast neizdevās. Jā, bija tikšanās, bija sarunas, bet tā īsti nekas nelīdzēja. Atceros savas tā laika sajūtas, mani nepārtraukti vajāja apziņa, ka lēnām jūku prātā. Un paralizējošas bailes no tā, ka es patiešām sajukšu prātā. Tētim konstatēja maniakālo depresiju. Šīs slimības iespaidā uzvedās un runāja pilnīgi savādāk (es nespēju saprast viņa teikto), reizēm kļuva ļoti agresīvs un es sāku no viņa baidīties. Es nespēju noticēt, ka tas viss notiek manā ģimenē. Mans stiprais, lielais tētis.
Manī sākās visdažādākās bailes – bailes iet gulēt (jo bija sajūta, ka pa nakti var nomirt), bailes, ka apstāsies sirds, ģīboņu un panikas lēkmes, bailes iet cilvēkos, tīri fiziski tas izpaudās kā prātam neaptverams sasprindzinājums divdesmit četru stundu garumā. Griezos arī pie mediķiem, viņu izrakstītās zāles izraisīja veselu virkni blakusparādību. Joprojām baidījos, bet visas sajūtas tādas kā notrulinātas (jutos kā piedzērusies) un joprojām tā stindzinošā sajūta, ka jebkurā brīdi varu sajukt prātā un nomirt. Pa retam iedomājos, ka ar to noteikti var tikt galā. Kaut kur noteikti ir izeja. Kaut ko noteikti vēl var darīt, lai to visu mainītu.
Man bija līdzās pāris cilvēki, kas mani uzmundrināja un neļāva zaudēt pamatu zem kājām pilnībā. Jo tādā brīdi palikt vienam – tas ir vāks. Tu pats no sevis tik ļoti baidies, ka tev izmisīgi gribas, lai līdzās būtu cilvēks, kas tevi uzklausītu, saprastu un atbalstītu diennakts garumā bez pārtraukuma. Tagad, skatoties uz šo situāciju ar vairāk kā piecpadsmit gadu starplaiku, saprotu, ka nomirt es tiešām nevarēju, bet nu tās izjūtas.. bija tieši tādas – dziļi biedējošas un paralizējošas.
Es nekādi nespēju saprast, kāpēc tēti piemeklējusi šī drausmīgā slimība un kāpēc neviens ārsts viņam nevar palīdzēt. Es vēl ļoti, ļoti ilgi pēc tam domāju, ka ārsti vienkārši negrib palīdzēt. Un ka mans tētis ir pilnīgi vesels. Rīt es pamodīšos un viņam atkal viss būs kārtībā. Zāļu iespaidā tētim sākās neatgriezeniski bojājumi smadzeņu darbībā. Jā, tāda nu ir to spēcīgo medikamentu blakusparādība. Ja arī brīžam viņš tika mājās no slimnīcas, tad pēc neilga brīža vai vairākiem mēnešiem tur atgriezās, lai turpinātu ārstēties.
Mani ļoti biedēja doma, ka tas viss notiks arī ar mani. Tā arī aizsākās mani pirmie pašizziņas mēģinājumi. Par to, kas es esmu. Par to, ko mainīt savā dzīvē, lai tā izvērstos savādāka. Kā būt veselam, jo īpaši – garīgi veselam. Kā nesaslimt. Ko es varu darīt, lai izmainītu savu attieksmi pret sevi, dzīvi, līdzcilvēkiem. Galvenokārt, pret sevi.
Laika periods no 1998.gada līdz 2005.gadam bija neiedomājami smags. Ar savu pirmo un līdz šim brīdim vienīgo garīgo skolotāju sastapos 2005.gadā decembrī. Tas bija brīdis, kad mani pašu bija piemeklējusi depresija… Tolaik biju tādā stāvoklī, ka mani vairs nebiedēja nāve, nekas neinteresēja, nekas neiepriecināja, neizraisīja nekādas emocijas. Man bija vienalga. Tobrīd manam dēlam bija palikuši divi gadi. Biju paspējusi arī apprecēties. Un jutos nelaimīga. Mani vajāja tās pašas bailes no sajukšanas prātā, ja nebūtu to, es diez vai būtu meklējusi palīdzību. Jo viss pārējais tiešām bija vienalga. Vislabprātāk man tolaik patika gulēt. Nebūtu bērna, droši vien to būtu darījusi no rīta līdz vakaram. Starp citu, viena no depresijas iezīmēm ir šī vēlme gulēt. Esi izgulējis nakti? Ar to nepietiek, no rīta gribas gulēt atkal un gulēt visu dienu? Iespējams, ka tā ir depresijas iezīme. Riebīgs stāvoklis. Un pāri visam apātija. Nekam nav spēka. Neko nevajag.
Pirms vēlmes gulēt man bija periods, kad visu laiku gribējās raudāt. Tā stadija ir traka, bet ne tik traka, kā tas brīdis, kad gribas gulēt visu laiku. Un kad it nekas vairs neizraisa interesi. Sevi ir jāpiespiež iziet ārā. Iziet cilvēkos. Iziet uz veikalu. Tas ir milzīgs izaicinājums.
Paralēli visam iepriekšminētajām man sāka sāpēt mugura. Nevis vienkārši sāpēt, bet drausmīgi un neciešami sāpēt. Tas bija pirmais nopietnais tīri ķermeniskais brīdinājums man pašai, ka tā kā līdz šim, dzīvot vairs nevaru. 2005. gada decembrī sāku psihoterapiju. Tobrīd man likās, ka ilgāk kā pāris mēnešus jau tas neprasīs, nu maksimums – pusgadu. Šobrīd ir 2012. gada maijs. Es joprojām turpinu savu pašizziņas procesu un joprojām pie tā paša skolotāja, ko sastapu 2005. gadā. Redzu milzīgu progresu. Kāda biju toreiz un kāda – tagad. Un esmu sapratusi, ka patiesībā darbs ar sevi – tas ir darbs mūža garumā. Pilnveides process ir bezgalīgs.
Atgriežoties pie 2005. gada notikumiem, sākotnēji paralēli psihoterapijai man nozīmēja antidepresantus. Biju jau tikusi līdz tai stadijai, kad tikai psiholoģiskā palīdzība nenes augļus un to ir jākombinē ar medikamentiem. Antidepresantus dzēru apmēram pusgadu. Kopā ar individuālo terapiju, man tie palīdzēja. Apmēram pēc mēneša sāku sajust prieku (biju aizmirsusi, kā tas ir, kad jūties priecīgs), radās interese kaut ko darīt (arī to biju aizmirsusi – kā tas ir, kad ir par kaut ko interese). Lēnām sāka atgriezties ticība, ka viss nokārtosies. Ka es prātā nesajukšu. Ka ar mani viss būs kārtībā. Atgriezās arī ticība, ka varēšu atbrīvoties no visām tām paralizējošajām šausmām, sākot ar bailēm palikt vienai mājās līdz pat bailēm, ka apstāsies sirdsdarbība.
Un tam visam līdzi nāca atziņa, ka vēlos šķirt savu laulību. Tiesa gan, šo lēmumu pieņemt nebija viegli. Nebija ne dūšas, ne drosmes to izdarīt. Biju laulājusies baznīcā. Man likās, ka mani piemeklēs nežēlīgas Dieva dusmas, jo baznīcas laulību taču cilvēks nevar šķirt. Kārtējais stereotips, kas tur mūs īsā pavadā. Laulība ir stāsts par mīlestību. Bez mīlestības dzīvot kopā, ja tas robežojas ar sevis spīdzināšanu, tas ir grēks pašam pret sevi. Dievs sapratīs. Lai nu kurš, bet viņš vislabāk zina, kas notiek mūsu sirdī.
Tēta slimība turpināja progresēt. Viņam viņa iedomātajā pasaulē noteikti bija vieglāk dzīvot, nekā mums, tuviniekiem, to visu redzēt no malas. Es nesapratu gandrīz neko no viņa teiktā. Viņam bija uzradušies miljoni, kurus man vajadzēja noguldīt savā kontā pirms sliktie paspētu to atņemt.. Viņš lūdza pierakstīt adreses, kur nauda meklējama. Es arī viņa klātbūtnē rakstīju, pārcilvēcīgiem spēkiem mēģinot apvaldīt asaras. Sīkumos neizplūdīšu. Tas bija .. smagi. Ne tolaik, ne arī tagad mani nav iespējams sasmīdināt ar anekdotēm par trakajiem¸ kas guļ slimnīcās. Man tas šausmīgi sāp.
Pēdējo reizi es satiku savu tēti ap 2010. gada Jāņiem. Palātā tikko bija atnestas pusdienas. Devu tētim ēst. Glaudot viņa pieri, teicu, ka viņam viss būs labi. Acu skatienā redzēju tādu kā trulu tukšumu, to, cik ļoti viņam tas viss ir apnicis. Viņš pārsvarā visu laiku gulēja. Skatījos viņa acīs un līdz dvēseliskām sāpēm izjutu to, cik ļoti, ļoti mīlu savu tēti. Cik ļoti gribētos palīdzēt. Bet neko, itin neko nespēju izdarīt. 2010. gada 8. jūlijā saņēmu ziņu, ka tētis ir miris. Viss. Viņam tas ir beidzies. Šī vājprātīgā cīņa ar slimību padsmit gadu garumā.
Man vajadzēja vēl apmēram pāris gadu pēc viņa nāves, lai kaut nedaudz spētu samierināties, ka tēta vairs nav. Lai gan ar prātu saprotu, ka viņš tāds, kā viņu pazinu pirms viņa slimības, nebija vismaz gadus desmit. Biju piedzīvojusi tēta agresijas lēkmi un brīdi, ka man kopā ar dēlu ir jāmūk ārā no mājām, lai mums nenodarītu pāri. Zinu, ka to nedarīja viņš. Tā bija slimība, kas provocēja šos agresijas izvirdumus. Lai Dievs dod, ka šādu pārbaudījumu jāpiedzīvo pēc iespējas mazāk cilvēkiem. Vislabāk, nevienam.
Varbūt kādam no jums rodas jautājums, kāpēc es šo visu rakstu sadaļā: Vai tu zini, kas tu esi? Vai tu sevi pazīsti? Atbilde ir vienkārša. Ja tavas atbildes uz šīs nodaļas sākumā uzdotajiem jautājumiem ir apstiprinošas, ļoti iespējams, ka depresija tevi nepiemeklēs. Ja nē ir vairāk nekā jā, ir vērts padomāt, kāpēc tā.
Atbildes uz jautājumiem: vai tu sevi pazīsti, vai zini, kas tu esi? sniedz iespēju saprast, ko tu patiesībā vēlies darīt un kā dzīvot turpmāk. Tas ir pirmais solis, lai izmainītu savu līdzšinējo dzīvi. Izmainītu savu attieksmi pret sevi. Saprastu, ka sevi mīlēt nozīmē sevi saprast. Sevi saprast nozīmē rīkoties saskaņā ar sevi, apzināties to, kas tev patiešām vajadzīgs un to, kā vēlies dzīvot tu pats, nevis apkārtējie no tevis sagaida. Nenoliegt savas vajadzības. Un itin neko neatstāt uz vēlāku laiku.
Pēc manas pieredzes, depresiju piedzīvo tie cilvēki, kas noliedz sevi, savas vajadzības un dzīvo ne savu dzīvi. Rīkojas tādu vai citādu stereotipu vadīti. Grib izdabāt citiem, patikt visiem. Vai arī skrien kā vāveres ritenī un pēc tam jūtas iztukšoti, izmantoti un nevajadzīgi. Vai arī ir uzlikuši sev pārāk augstu latiņu, un to vien dara, kā cenšas atbilst paša uzstādītājām prasībām. Un kādā brīdī vienkārši sadeg.
Pasaka par depresiju
Reiz sensenos laikos dzīvoja Depresija. Viņa bija ļoti neglīta un nomācoša. Nemazgātiem matiem, mūžīgi nošņurkusi, apātiska un vienaldzīga pret apkārtējiem cilvēkiem un notikumiem. Ar viņu bija grūti komunicēt. Patiesībā ļaudis no tās apzināti vairījās. Tās klātbūtne izraisīja neizsakāmu smagumu un neizprotamas skumjas un grūtsirdību.
Tā nu Depresija klīda pa pasauli. Visi no viņas bēga. Ja kāds nepaspēja aizbēgt un ieskatījās Depresijai acīs, cilvēks pats kļuva nomākts un depresīvs. Līdz ar to Depresija sēja arvien lielākas un lielākas bailes cilvēku vidū.
Vienā brīdī vairs nebija nevienas ģimenes, kur nebūtu kāds Depresijas skarts cilvēks. Neviens no viņiem nezināja, kā depresiju ārstēt.
Kādā ciemā dzīvoja kāda maza meitenīte. Viņa bija zinātkāra un apķērīga, kaut arī vēl ļoti jauna. Arī viņas māmiņu biju piemeklējusi depresija. Meitenīte nolēma uzmeklēt Depresiju un lūgt pēc padoma, kā rīkoties, lai māmiņa un arī citi cilvēki atkal būtu veseli.
Viņa klīda un nomaldījās. Sastapa aizvien vairāk depresīvus cilvēkus, kuri bija ieslīguši depresijā. Uz meitenītes jautājumiem, kā atrast Depresiju, tie neatbildēja, vien blāvi skatījās vienā punktā.
Meitenīte nepadevās. Pagāja vairākas dienas. Tad vairāki mēneši. Meitene joprojām meklēja Depresiju. Kādā saulainā dienā viņa pamanīja vecu māmuļu, kas sēdēja pavisam salīkusi un izskatījās ļoti nelaimīga. Meitenīte vecmāmuļu uzrunāja: „Mīļo vecmāmiņ, kā varu Tev palīdzēt?”, viņa jautāja. Kad vecmāmuļa pacēla galvu, meitenīte ieraudzīja ļoti neglītu un nomācošu seju. Vecmāmuļa bija pavisam netīra, apātiska un vienās skrandās.
Ne vārda neteikdama, meitenīte vecmāmuļu aizveda uz savām mājām. Meitenītes māmiņa jau bija smagi slima un ne par ko vairs neinteresējās. Meitenīte pati kā nu mācēja – palīdzēja vecmāmuļai izmazgāt matus, nomazgāt seju, ieģērba tīrās drēbes, paēdināja. Neglītā vecmāmuļa lēnām pārtapa pavisam glītā un jaukā vecmāmiņā.
Meitenīte vecmāmuļai jautāja, vai viņa gadījumā nezin, kā uzmeklēt Depresiju. Izstāstīja, ka viņas māmiņa ir ļoti slima. Un daudzi cilvēki visā pasaulē cieš no šīs it kā neārstējamās kaites. Večiņa pasmaidīja, atklājot skatam vēl vienu mutē palikušo zobu, un teica:
„Meitiņ, paldies Tev, ka Tu no manis nebēgi. Paldies, ka par mani parūpējies. Nekad mūžā nebiju piedzīvojusi, ka kāds man pievērstu uzmanību. Visi tikai novērsās riebumā, bet tie kas uzlūkoja – tūlīt pat palika tādi paši kā es. Jā, es esmu tā Depresija, ko Tu tik ilgi meklē. Es varu izdziedināt gan Tavu māmiņu, gan visus pārējos cilvēkus. Pasaki viņiem, lai nebēg no manis. Pasaki, ka es varu viņiem palīdzēt. Pasaki, ka esmu atnākusi, lai palīdzētu viņiem atrast savu īsto dzīves ceļu, lai viņi sekotu savai sirdij, nevis prātam. Tad no depresijas vairs nebūs ne vēsts. Un pats galvenais – pasaki, lai viņi iemīl sevi tādu, kādi ir. Katrs no viņiem ir unikāls un īpašs. Es neesmu bīstama. Esmu labestīga. Manī nav ne vēsts no posta un ļaunuma. Posts un ļaunums ir pašā cilvēkā, es tikai to atspoguļoju. Un visnejaukākais cilvēkā ir tas, kas liedz ticību saviem sapņiem, veicina neticību sev, liek dzīvot svešu dzīvi. Dzīvi pēc pieņēmumiem, stereotipisku dzīvi.”
Vecmāmuļa pasmaidīja un apklusa. Brīdi padomājusi, viņa piebilda: „Zinu, ka daudzi cilvēki netic, ka no depresijas tik viegli var atbrīvoties. Viņiem liekas, ka šī smagā kaite būs uz mūžu. Itin nekas no tā nav taisnība. Tas ir vieglāk par vieglu. Ja viņi veltītu savai depresija kaut mirkli mīļas uzmanības, ar sirsnību un iejūtību to uzrunātu, viņi saprastu, ka ne jau depresija ir tā, kas viņus nomoka. Viņus nomoka viņu pašu vājums. Nespēja uzņemties atbildību par savu dzīvi. Nespēja rīkoties. Ir jāsper pirmais solis. Vienalga kurā virzienā. Jāļauj sev sapņot. Un jātic, ka sapņi piepildīsies. Viss pārējais notiks pats no sevis.”
Meitenīti pateicās Depresijai par padomu un iegāja māmiņas istabā. Tikko māmiņa uzlūkoja savu meitiņu, viņa kļuva vesela. Vecmāmuļa ,meitenītei nezinot, bija dāvājusi tai spēju – izdziedināt visus sasirgušos tikai ar skatienu. Meitenītes mamma saprata, ka grib dzīvot savādāk un uzdrīkstējās mainīt savu dzīvi.
Tā nu meitenīte apmeklēja visus sasirgušos un tos dziedināja. Un tie sāka dzīvot paši savu dzīvi. Nekad vairs nedarīja sev pāri.
Vai šī pasaka nesniedz lielāko daļu atbilžu uz jautājumu – kas tad īsti slēpjas zem vārda ‘depresija’. Nenoliedzami, depresija ir šī gadsimta viena no smagākajām kaitēm – bet vai vienmēr tik dziļa un briesmīga kā mums šķiet? Vai drīzāk norāda uz to, ko nepieciešams dzīvē mainīt un ka dzīvot pa vecam vairs nav iespējams? Un vienā daļā gadījumu – pilnīgi reāli var iztikt bez zālēm. Antidepresanti nav vienīgais risinājums. It īpaši depresijas sākumposmā. Pasakā minēts: „Pasaki, ka esmu atnākusi, lai palīdzētu viņiem atrast savu īsto dzīves ceļu, lai viņi sekotu savai sirdij, nevis prātam.” Cilvēkam ir gan sirds, gan prāts. Sirds ir tā, kas ved mūs pa pareizo ceļu. Prāts ir racionāls, prātīgs un nereti mūs aizved galīgi šķērsā virzienā. Nepārprotiet, nekādā gadījumā neaicinu jūs atteikties domāt (tikko cilvēks pārstāj domāt, analizēt, tā sākas cilvēka degradācija). Man nav bijis tāda brīža, kad es nedomātu. Tomēr būtu labi, ja prāts un sirds sadarbotos, nevis prāts ņemtu virsroku.
Man pašai ļoti patīk pasakas. Gan lasīt, gan rakstīt. Tajās vienmēr var atrast ko pamācošu. Tiem, kas domā līdzīgi, piedāvāju vēl vienu savu pasaku.
Pasaka par to, kā Sirds Prātam palīdzēja
Sensenos laikos kādā ļoti, ļoti augsta klinšaina kalna virsotnē, kur nemanīja nevienas citas dzīvas dvēselītes, mitinājās kāds vīrs, vārdā Prāts. Viņš bija ļoti prātīgs, daudz zināja, daudz prātoja, spēja rast izskaidrojumu ikvienai dabas parādībai, zināja pareizās atbildes uz visiem jautājumiem. Dzīvoja vientulībā, jo bija nolēmis, kā tā dzīvot ir saprātīgi. Viņa mājoklis bija ļoti sarežģīts un, no malas skatoties, galīgi nepārskatāms, tomēr viņš savā alu labirintā orientējās precīzi. Prāts vienmēr zināja, ja pēc padoma iegriezies kāds cieminieks.
Prāts savu mitekli bija izplānojis nevainojami un pie durvīm piestiprinājis lielu tērauda riņķi. Tā skaņa bija labi dzirdama, lai kurā alas nostūrī viņš arī neatrastos. Gan alu iekšpuse, gan ārpuse un arī pats kalns bija pelēkā krāsā. Pēc Prāta domām, pelēkā krāsā bija vislabākā, jo nenovērsa uzmanību no paša galvenā – spējas prātīgi padomāt.
Kalna ielejas iemītnieki pie viņa iegriezās ļoti bieži, jo bija vajadzīgas visvisādas gudras atbildes uz ļoti sarežģītiem jautājumiem. Jautājumi bija dažnedažādi. Piemēram, kuru sievu labāk precēt, kurš darbs nesīs vislielākos augļus, kādu arodu izvēlēties, kā nopelnīt vairāk naudas, kur un kā dzīvot, ar kādiem cilvēkiem labāk sarunāties un no kādiem izvairīties, kāda ir pareiza rīcība konkrētās situācijās, kā jāuzvedas sabiedrībā, ko drīkst un ko nedrīkst darīt vienā vai otrā situācijā un tā tālāk un tā joprojām.
Padomu lūdzējus viņš savā mājā gan nelaida, bet bija iekārtojis klinšainu galdu un krēslus pie sava nama durvīm. Prāts zināja, ka pārāk tuvu sev pielaist ļaudis nebija prātīga doma. Viņš tomēr bija vientuļnieks. Un daudz gudrāks par jebkuru no viņiem. Tātad, arī pārāks. Kāpēc gan tos laist savā mājā?
Prāta sniegtās atbildes bija ļoti saprātīgas un ļoti loģiskas. Nebija ne mazāko šaubu, ka tās ir ļoti pareizas. Tāpēc ciema ļaudis Prātu turēja lielā cieņā. Turklāt tā dzīvot bija diktam vienkārši, tik vien kā jāaiziet pie Prāta pēc padoma un visas atbildes rokā. Kā uz paplātes.
Šī paša kalna apkaimē, košiem ziediem un zaļas zāles ieskautajā kalnu ielejā savu saimniecību uzturēja un aprūpēja kāda sieva, vārdā Sirds. Viņa nekad neko daudz neprātoja, nemeklēja izskaidrojumus, dzīvoja tikai un vienīgi pēc sajūtām.
Sirds bija iekopusi krāšņu dārzu, ar dažnedažādiem interesantiem un ļoti smaržīgiem ziediem un neparastiem kokiem. Viņas sētā varēja manīt visas varavīksnes krāsas. Te dzeltenīgi zeltainais trejlapu ziediņš, te purpurkrāsas peonija, te mazā neaizmirstulīte. Tālāk – lielais un varenais ozols, tam blakus – trauslā liepa. Mājas otrā pusē – raibum raibais bērza stumbrs, kas nemitīgi vicina savas mazās bērza lapiņas te uz vienu, te otru pusi, it kā sūtīdams laba vēlējumus uz visām debess pusēm ikvienam – vai tas būtu kaimiņš, vai svešinieks. Sirds sētā bija vēl daudz dažādu koku, kuru nosaukumus nezināja pat pati Sirds. To lapotnes mirdzēja- no tik tikko jaušama zaļa līdz pat piesātināti tumši, tumši sudraboti zaļajam tonim.
Pie Sirds ciemiņi nenāca, kaut viņa ar lielu prieku būtu uzņēmusi ikvienu no tiem. Bet apkārtējie ielejas ļaudis, tostarp arī Prāts, uzskatīja viņu par samērā vientiesīgu un naivu sieviņu. Cieminieki šad un tad ar Sirdi mazliet patērzēja, gan vairāk aiz žēlsirdības – par to, ka Sirds ir tāda vientiesīte. Pati Sirds gan par sevi tā nedomāja un kalna virsotnē dzīvojošo Prātu uzskatīja par iedomības un pārgudrības iemiesojumu, kam maza nojēga par reālo dzīvi. Pēc Sirds domām, Prāts dzīvoja sevis radītā iedomu pasaulē, kam ar realitāti maz sakara. It kā ļoti pareizi un tomēr kaut kas tajā visā šķita nedabisks, neīsts, nepatiess un samākslots.
Sirds noskatījās, kā ciema ļaudis straumēm vien griezās pie Prāta pēc padomiem. Un Prāts lepni ar tiem dalījās pa labi un pa kreisi, nevienu neatraidīdams un stundām ilgi skaidrodams ļaudīm vajadzīgās atbildes. Sirdij reizēm likās, ka daži padomi, ko viņa sadzirdēja no ciema ļaudīm, ir pavisam aplami. Bet tā kā viņu uzskatīja par vientiesi, viņa pat nemēģināja ļaudīm ko sacīt. Kā nu ir, tā lai paliek. Viņai bija krāšņi iekopts dārzs, ziedi un koki. Ja kādreiz sagribējās parunāt, kur vēl labāku sarunu biedru par lielo ozolu vai labestīgo bērzu atrast, turklāt gan viens, gan otrs – tepat sētā – rokas stiepiena attālumā.
Kā nu gadījās, kā nu ne – kādā dienā viņi abi – gan Prāts, gan Sirds nejauši satikās. Līdz tam dzīvojuši katrs savu dzīvi, abi nevarēja īsti saprast, vai tiem vispār kas apspriežams. Neba jau gluži tā, ka viens otrā ienaidnieku saskatīja, bet arī draugu nu pavisam ne.
Tā kā Sirds bija pavisam vienkārša sieviņa, viņa sarunu uzsāka pirmā: „Sveiks, Prāt! Kaimiņos dzīvojam jau sen gadus, bet ne reizes pat neesam apsveicinājušies. Ne reizes pie manis ciemos neesi atnācis.” Uz ko Prāts saprātīgi atbildēja: „Esmu ļoti aizņemts, pie manis pēc padoma nāk viss ciems. Izņemot tevi. Vai tiešām tu zini visas atbildes, ka tevi nekas neinteresē. Kāpēc tu pie manis ne reizes neesi nākusi?”
Sirds mirkli paklusēja un tad klusi teica: „Ciema ļaudis ar nepacietību griežas pie tevis pēc padoma, bet, kad tie pārnāk no tevis mājās – viņi izskatās nelaimīgi. Es negribu tāda izskatīties, tāpēc arī neeju pie tevis ciemos. Gribu būt laimīga.” Prāts izskatījās pavisam apstulbis. Kāds bija iedrošinājies viņu, saprātīgāko no visām saprātīgākajām būtnēm visā pasaulē, nosaukt par nelaimi nesošu. Tā Sirds taču vispār no dzīves neko nesaprot. Viņš taču palīdz cilvēkiem rast atbildes. Tā nu Prāts apcirtās uz otru pusi un devās uz savām mājām. Sirds noraustīja plecus un devās savās dienas gaitās, pavisam drīz aizmirsdama sarunu ar šo vīru.
Prāts atgriezās kalna virsotnē. Cieminieki joprojām griezās pēc padoma. Viss it kā pa vecam. Tomēr Sirds pateiktie vārdi Prātam nedeva mieru. Viņš taču darīja labu. Kā tas ir – cilvēki nelaimīgi atgriežas mājās? Tad kāpēc visi, izņemot vien to Sirdi, gāja pie viņa pēc padoma? Ja tiešām pēc viņa padomiem paliek nelaimīgi, tad kāpēc nāk? Kāpēc ļaudis grib būt nelaimīgi? Prāta prātu šī doma nodarbināja arvien vairāk. Viņš gadiem ilgi meklēja jautājumu uz šo atbildi. Pat pāris reizes cilvēkiem bija pajautājis, vai viņi jūtas nelaimīgi par viņa doto atbildi uz viņu jautājumiem. Uz ko ļaudis visi kā viens atbildēja noliedzoši, sacīdami: „Mums beidzot ir pilnīga skaidrība”.
Kādu dienu Prāta neziņas mērs bija pilns. Kā viņš var nezināt atbildi uz kādu jautājumu? Kas tas vispār par absurdu, ka viņš – Prāts būdams- nevar atbildi izprātot. Viņš nolēma uzmeklēt Sirdi un atrada to strauta tuvumā veļu mazgājam. Prāts, kaut bija dusmīgs uz Sirdi, jo tā bija izsitusi viņu no līdzsvara, tomēr pavisam saprātīgi jautāja: „Klau, Sirds, vairākus gadus atpakaļ tu man teici, ka cilvēki, kas nākuši pie manis pēc padoma, pēc tam nelaimīgi izskatoties. Es viņiem prasīju, vai tā ir. Viņi teica, kā nebūt ne. Ka viņiem viss ir skaidrs. Kāpēc tu domā, ka viņi ir nelaimīgi pēc mana apmeklējuma?”
Sirds paskatījās uz Prātu un vaļsirdīgi atzinās: „Var jau būt, ka nav nelaimīgi. Nezinu. Viņi vienkārši neizskatās laimīgi. Un pēc Tavas apciemošanas – jo īpaši. Tas arī viss”. Un turpināja mazgāt veļu. Prāts aizdomājās. Diez ko saprātīgi Sirds atbilde neskanēja, tomēr kaut kas tajā visā viņu uzrunāja. Viņš to nespēja izskaidrot, tomēr likās, kas Sirds saka patiesību. Ja pavisam atklāti, viņš no šīs padomu došanas bija pavisam noguris un sen jau kā nejutās gandarīts par savu spēju dot padomus cilvēkiem. Darīja to pienākuma, bet ne prieka pēc.
Prāts apsēdās turpat blakus Sirdij un vēroja to. Sirds vieglu sirdi mazgāja veļu, ne par ko nedomādama. It kā nekas īpašs un tomēr Prātu šis skats apbūra – Sirds vienkārši mazgāja veļu.. Samērcē apģērbu, saziepē, kārtīgi izskalo – ņem nākamo. Un tā vienu pēc otras. Pēc vairākām stundām Sirds darbu bija pabeigusi. Viņa pamanīja, ka Prāts joprojām viņā lūkojas. Sirds sajuta, ka Prāts galīgi negrib palikt viens ar savām prātīgajām domām, tāpēc uzaicināja viņu padzert tēju.
Prāts gaidīja, ka Sirds uzdos tam kādu jautājumu, bet jautājumi neizskanēja. Viņi vienkārši kopā dzēra tēju. Prāts sajutās kā no laivas izmests, tomēr neparasti labi. Viņš nespēja izskaidrot, kas tās par sajūtām, jo tās galīgi nebija prātam aptveramas. Tomēr sajūtas bija labas. Viņš vēroja krāšņo un dzīvespriecīgo dārzu, ko Sirds bija tā izkopusi. Viss bija tik īsts, tik patiess un tik skaists! Tik ļoti, ļoti dzīvs.
Pēkšņi Sirds viņam vairs nešķita vientiesīga, bet daudz lielāka un gudrāka par viņu. Sirds tikai nevienam neuztiepa savas zināšanas. Sirds vienkārši rīkojās saskaņā ar savu sirdi. Prāts aizkustināts viņā raudzījās. Cik Sirds bija skaista! Kā gan viņš visus šos gadus to nebija pamanījis? Kādā pasaulē viņš vispār iepriekš tika dzīvojis? Kādus gan padomus pa labi un kreisi dāļājis. KO viņš vispār no dzīves zināja? Un notika tas, kam bija jānotiek – Prāts Sirdī iemīlējās. Iemīlēja viņas vienkāršumu, viņas patiesumu, viņas tā saukto vientiesību, kas nebūt nebija nekāda vientiesība, bet gan dziļa un patiesa sirds gudrība. Viņš saprata, ka negrib vairs dzīvot viens sava kalna virsotnē. Ka viņš grib dzīvot kopā ar Sirdi, būt tās tuvumā, mācīties viņas sirds gudrību. Sirds nebija ne lepna, ne uzpūtīga. Tā labprāt uzņēma Prātu savā mājā.
Ielejas ļaudis staigāja pavisam apjukuši. Vai Prāts galīgi bez prāta palicis. Kur nu pie Sirds dzīvot iet? Tā taču pavisam muļķa un nekā nesaprot. Kur nu lai padoma atron? Prāts vairs nav pieejams, vai nu tiešām pie Sirds būs jāgriežas? Neviens no ciema ļaudīm negribēja dumjš izskatīties. Tā nu atkal pagāja ilgs laiks. Ļaudis staigāja pavisam apjukuši kā pamatu zem kājām zaudējuši.
Kādu rītu viens no cieminiekiem tomēr neizturēja un aizgāja uz Sirds māju – māju, kur mitinājās gan Prāts, gan pati Sirds. Tā kā Prāts padomus vairs nedāļāja, cieminieks griezās pie Sirds, tai vaicādams: „Paklau, Sirds, ko tu Prātam esi nodarījusi, ka viņš vairs mums nevienu padomu nedod?” Sirds atbildēja, ka nevienu brīdi nav liegusi Prātam padomus dāļāt. Cieminieks griezās pie Prāta: „Prāt, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu mums vairs nepalīdzi? Kā lai tagad dzīvojam? Kur lai rodam atbildes? Mēs vairs nezinām ko iesākt. Viss ciems ir galīgi apjucis. Lūdzu, palīdzi ar padomu – ko darīt tālāk? Kā mums gūt apskaidrību, kā dzīvot saskaņā ar sevi, kas mums jādara, lai mēs būtu tikpat laimīgi, kāds tagad izskaties tu?”
Prāts pasmaidīja un palūkojas uz Sirdi. Un teica cieminiekam sekojošus vārdus: „Ne jau es jūs varu darīt laimīgus, bet viņa. Tā ir Sirds, kas zina atbildes uz visiem jautājumiem. Lai cik naivi tās arī neskanētu, lai cik vientiesīgas tās arī neliktos – tur ir atrodamas visas atbildes. Gan tavā, gan cieminieku sirdīs – tur arī meklējiet visas atbildes uz jebkuru jautājumu. Ieklausieties savās sirdīs.”
Cieminieks šo vēsti pavēstīja pārējiem ciema ļaudīm. Galu galā, to bija teicis Prāts. Un Prātu klausīja visi. Ja viņš teica, ka sirdī ir atbildes, tad tas tā arī ir. Ļaudis aizdomājās. Pirmoreiz mūžā Prāts bija devis vērtīgu, patiešām vērtīgu padomu: „Sadzirdiet savas sirdis.”
Viegli tas nebija, brīžam prāts ņēma virsroku, tomēr ciema ļaudis maz pamazītēm iemācījās sekot savai sirds balsij. Drīz vien ciemā nemanīja nevienu nelaimīgu seju. Sirds, it kā nedarīdama neko, tomēr bija paveikusi ļoti daudz, tā bija darījusi viņus laimīgus.
Un kas to būtu domājis, drīz vien arī cieminieku sētas mirdzēja visās varavīksnes krāsās, tie iekopa savus dārzus tieši tāpat, kā to bija izdarījusi Sirds. Krāšņus, krāsainus un dzīvības piesātinātus. Dzīvesprieka pilnus.
Sadzirdi savu sirdi. Tas nav nemaz tik vienkārši, vai ne?
***
Kas būs nākamā nodaļa viņas grāmatā? Jāpadomā. „Jā”, Megijas prātā iešāvās kāda doma, „šis būs īstais turpinājums manai grāmatai. Par to, kas ir un kas nav pareizi. Ja vien šādi jēdzieni tanī izpratnē, kā mēdzam tos lietot, vispār eksistē”.
***
2. Kas ir pareizi un kas ir nepareizi? Un vai tādi jēdzieni vispār eksistē?
Pareizi tas nozīmē rīkoties labi, nepareizi nozīmē rīkoties slikti. Pareiza rīcība ir cildināma, nepareiza nosodāma un nepieļaujama. Cilvēks, kas rīkojas pareizi, vienmēr sniegs otram palīdzīgu roku, būs iejūtīgs, sirsnīgs, devīgs, nekad neatteiks, nedusmosies, būs mierīgs un līdzsvarots, savaldīgs un labestīgs utt. Cilvēks, kas rīkojas nepareizi, domās tikai par sevi, būs liels egoists, savas vajadzības uzstādīs augstāk par citu vajadzībām, atļausies dusmoties, atļausies atteikt, būs impulsīvs, nesavaldīgs utt. Bet vai tā tiešām ir? Kas vispār ir pareizi un nepareizi? Kas to nosaka? Vai arī tas nav mūsu priekšstats, turklāt katram pilnīgi savs? Un vai tādi jēdzieni vispār eksistē tanī izpratnē, kādā mēdzam tos lietot?
Situācija Nr. 1. Ja es, piemēram, tev atteikšu tikai tāpēc, ka jūtos nogurusi, vai es būšu rīkojusies slikti? Vai tas būs nepareizi?
Situācija Nr. 2. Ja tu, bezgala labestīgs esot, ar visiem sadzīvosi pa labam pat tad, ja tev darīs pāri, vai tu rīkojies labi? Vai tas ir pareizi?
Abos gadījumos atbilde ir noliedzoša. Pirmajā situācijā tu izdarīsi sev pāri, pēc tam jutīsies slikti, ka tomēr uzņēmies to, kas tev šobrīd nav pa spēkam. Beigu beigās neapzināti sāksi vainot otru cilvēku, kas tev šo palīdzību lūdzis. Varbūt pat sastrīdēsies. Tā vietā, lai vienkārši pateiktu nē, šobrīd nevaru. Nu nedomā, ka tas otrs ir tik bezpalīdzīgs, ka bez tevis galā netiks. Otrajā piemērā gribas apgalvot, ka ļoti iespējams saplūdīsi ar ikvienu sev tuvumā esošu cilvēku. Savu robežu tev nebūs. Pirmkārt, lielākajai daļai cilvēku tāpat būs skaidrs, ka tevi var apcelt, jo tu esi labs un neatļausies atteikt un kaut ko aizrādīt, vai, nedod Dievs, skaļi oponēt. Otrkārt, varu apsolīt, ka no scenārija ar visiem pa labam (pilnībā noliedzot savas vajadzības), vienīgais cietējs būsi tu pats. Ir pilnīgi reāli, ka tevi labākajā gadījumā pārstās uztvert kā personību vai arī sliktākajā gadījumā izmantos pie sīkākās izdevības un vienkārši pārstās cienīt.
Nav pareizu un nepareizu uzvedības modeļu. Priekšstati par to, kas ir pareizs jeb labs un nepareizs jeb slikts mūsos tiek ieaudzināts līdz ar piedzimšanas brīdi. Ģimene ir tā, kas nosaka pareizā un nepareizā jēdzienus. No vienas puses cilvēkam līdz ar to attīstās sava vērtību skala, no otras, cilvēkam ir tendence reizēm it kā iestrēgt savā bērnības pieredzē un viņš vairs nespēj adekvāti reaģēt un uztvert situāciju, būdams pieaudzis. Lai būtu vienkāršāk un saprotamāk, ko es ar to domāju, paskaidrošu sīkāk.
Piemēram, kad esi mazs, vecāki ir jāklausa. Tas ir paša drošības labad. Tas ir pareizi. Bet, vai tas ir jāturpina pieaugušā vecumā, kad jau izveidojusies pašam sava dzīve, sava ģimene? Un lēmumi tomēr būtu jāpieņem vien pašam? Protams, apspriežoties ar ģimenes locekļiem. Tā būtu elementāra cieņas izrādīšana cilvēkam, ar kuru esi kopā. Jo īpaši, ja lēmums ir ļoti svarīgs.
Būtu loģiski, ka mamma vai tētis ir nozīmīgi cilvēki bērna dzīvē arī tad, kad bērns vairs nav bērns, bet ir pieaudzis cilvēks. Un noteikti ir situācijas, kad vecākos tiešām der ieklausīties. Visticamāk, lai ko arī viņi neteiktu, viņi tev vēl labu. Dalās savā dzīves pieredzē. Tomēr gala lēmums ir jāpieņem pašam. Turklāt tas automātiski izslēgs iespēju vainot kādu tavās likstās, jo izvēli būsi izdarījis tu pats. Un tas jau ir apsveicami.
Kad es biju maza, es zināju- ja es klausīšu un darīšu to, ko teiks mani vecāki, es būšu laba meitene. Un es neriskēju darīt neko, kas varētu nepatikt maniem vecākiem. Vairāk par visu pasaulē es gribēju viņiem patikt.
Tikpat labi es zināju, ka mans brālis (kā man toreiz likās, viņš nebija tik labs kā es, godīgi sakot, es ļoti ilgi tā uzskatīju), sastrādās kaudzi palaidnību un tas būs slikti. Viņa iecienītākais triks, bija rāpšanās par apkures caurulēm. To es vēroju ar šausmām. Viņš ik pa laikam mēdza tur karāties, iekāries aizkaru stangās un apkures caurulēs pie pašiem griestiem. Un piedevām vēl ar smaidu, kā mēdz teikt, līdz ausīm. Es neko tādu neriskēju darīt. Pirmkārt, tas nebija droši (bija pilnīgi reālas iespējas novelties lejā), otrkārt, manuprāt, par to pilnīgi reāli varēja dabūt rājienu. Citiem vārdiem, es biju tā, kas rīkojās pareizi. Nelielai atkāpei piebildīšu, mana ne tik pozitīvā atziņa – es tā arī nezinu, kā tas ir karāties aizkaru stangās un starot pa visu ģīmīti. Varbūt, ka tas tiešām bija forši.
Kad kļuvu lielāka, apziņa par to, kas ir labi un kas slikti, tikai nostiprinājās. Nedarīju neko, kas ir nepareizs. Brālis turpināja nepareizības uz urrā. Es uz viņu skatījos it kā no augšas. Jutos pārāka. Pagāja vēl kāds laiks. Brālis ļoti patika apkārtējiem… (Diez kāpēc? 🙂 ) Es savukārt kļuvu aizvien noslēgtāka, jo biju tik pareiza, ka jebkura nepareiza doma vien manī izraisīja vainas apziņu. Es biju ielikusi sevi pareizā krātiņā, kur nepareizajam nebija vietas.
Lieki piebilst, ka tad, kad pirmoreiz atļāvu sev izdarīt patiešām kaut ko nepareizu, pavīdēja tādā kā brīvības sajūta un piedzīvoju spontānu prieku. Tam nav jābūt kaut kam ļoti ekstremālam. Piemēram, neatbildēt uz telefona zvanu, ja negribas runāt. Ieiet vannā tad, kad gribas, nevis tad, kad būs apdarīti visi mājas darbi. Un vispār, vienkārši atpūsties, ja jūties noguris. Pēc atpūtas arī mājas darbi ātri vien izdarāmi. Turklāt citā garastāvoklī.
Starp citu, muguras sāpes man tieši šo ir iemācījušas. Likušas man bremzēt brīžos, kad biju ieslēgusi ātrvilciena režīmu. Ilgstošā gulēšana uz gultas gan pirms, gan pēc muguras operācijas bija pamatīgs pārbaudījums. Mani sāka pārņemt sajūta, ka esmu aizmirsta. Laiks it kā apstājies. Sajūta tāda, ka citi dzīvo, bet es esmu nolikta kaut kur maliņā. Piemirsta. Un tā dienu pēc dienas. Bija brīži, ka frāze tas viss reiz beigsies un būsi atkal vesela arī vairs īsti nepalīdzēja.
Tomēr tā bija arī iespēja pārvērtēt prioritātes. Saprast to, kas patiesībā ir un kas nav svarīgi manā dzīvē. Ko es varu darīt savādāk, lai šādu situāciju savu iespēju robežās vairs nepieļautu? Un guvu apstiprinājumu tam, ka šādu ceļu vairs iet nevēlos. Ja tas noved līdz gultas režīmam, tātad tas pilnīgi noteikti nav mans ceļš.
Atgriežoties pie pareizā un nepareizā jēdzieniem, vai bija pareizi par katru cenu izturēt dzīves ritmu, kādu biju izvēlējusies? Ar šī brīža saprātu varu teikt, ka pilnīgi noteikti – nē, tas nebija tā vērts. Pirms tam likās, ja sākšu kaut ko darīt savādāk -piemēram, pamēģināšu citu darba sfēru un aiziešu prom no esošā darba – apkārtējie nesapratīs, nosodīs un kritizēs.
Tik tagad saprotu, cik tas viss patiesībā ir mazsvarīgi. Lai nosoda, nesaprot un kritizē! Darbu zaudēju tik un tā, kuram gan vajadzīgs darbnespējīgs darbinieks. Tas ir tāds sīkums – tas, ko par tevi domā citi. Jo tā ir tikai un vienīgi mana dzīve. Vai tavējā. Un nevienam nav daļas, kā tu to dzīvo, tu pats vari izdarīt izvēles un tad arī piedzīvot savas izvēles sekas. Nekur nav teikts, ka būs sliktāk. Tas ir tikai galvā. Un tās ir bailes no nezināmā. Tas arī viss.
Neesmu droša, vai šī ir īstā vieta kur iestarpināt savu domu vecāku-bērnu attiecībām (jo īpaši par mammas un meitas attiecībām), tomēr rakstīšu. Kā jau minēju, agrāk biju ļoti pareiza meitene. Arī tad, kad pieaugu, turpināju tāda būt. Rakstīšu kodolīgi – ir brīdis, kad vecākam savs bērns ir jāatlaiž. Ir jāapzinās, ka bērns ir izaudzis un nav jēgas kontrolēt viņa dzīvi (mammas vārdiem gan tas skanētu: darīt visu, kas, viņasprāt, darīs laimīgu viņas bērnu).
Katram no mums mamma vienmēr ir un būs svarīgs cilvēks, galu galā tā ir mamma, tomēr nebūs riktīgi, ja pieaugušā vecumā mamma tevi groza kā vien labpatīk. Lai arī viņa vēl labu¸ realitātē sanāk tāda kā manipulēšana – ja rīkosies pareizi, būsi labs, ja rīkosies slikti – tevi sodīs. Saprotams, tas viss iespējams tikai tad, ja pats ļaujies būt par marioneti konkrētajā situācijā un pats neapzināti iesaisties šajās spēlītēs.
Piemēram, katrai mammai ir sava pieredze, kā izaudzināt bērnus, tomēr vislabāk savu bērnu pratīsi izaudzināt tu pats. Vari uzklausīt padomus, bet neļauj kļūt savam bērnam par savas mammas bērnu. Tu pati esi mamma vai tētis, tu arī veido pats savu ģimenes modeli, audzināšanas principus un visu pārējo, kas saistīts ar bērnu audzināšanu. Protams, palīdzi saviem vecākiem, ja tu to vari. Ne par to ir stāsts.
Bet, ja tanī brīdī palīdzība ir vajadzīga tev pašam vai tavam bērnam vai tavai ģimenei, izvērtē prioritātes. Neviens cits mūsu dzīvi nedzīvos, kā tikai un vienīgi mēs paši. Tas, ko reāli vari darīt pats – novilkt robežas, cik tālu tu pieļauj noteiktās situācijās darīt sev pāri vai iejaukties savā dzīvē. Tā ir tikai un vienīgi tava atbildība. Ne jau vecāku. Ne jau mammas. Jo mamma no sirds tic, ka tas, ko viņa dara ar tavu dzīvi, ir pats labākais, kas tev vajadzīgs.
Tomēr neviens cits, izņemot tevi, nevar zināt, kas priekš tevis ir labākais variants. Pieņem savu mammu, kāda viņa ir un necenties viņu mainīt. Jo tas nav iespējams. Vienkārši pieņem viņu tādu, kāda viņa ir. Starp citu, manuprāt, viss iepriekšminētais tieši tāpat attiecas arī uz dēla – mātes attiecībām.
Tas, ko mēs saucam par nepareizu jeb sliktu rīcību, tajā visā ir ļoti daudz spēka un enerģijas. Pieņemsim, ka tu esi dusmīgs. Ļoti dusmīgs. Bet šīs dusmas apspied, jo dusmoties ir slikti un nepareizi. Tev vajag lielu spēku, lai šīs dusmas apspiestu, bet tu saņemies un to izdari. Kas notiek tālāk? Tīri fiziski, var sākt sāpēt galva, pasliktināsies pašsajūta, vienā brīdī var pārņemt tāds kā nespēks, jūties bezspēcīgs. Tātad dusmas apslāpēt tev izdevās. Bet vai pareiza rīcība? Attiecībā uz sevi, noteikti nē!
Tavas apspiestās dusmas izlauzīsies uz āru tik un tā, bet visticamāk jau ne tajā virzienā, kas tās izsaucis vai vēl sliktāk ar vairāku dienu nobīdi. Dusmas ir spēka avots, dusmoties vajag un dusmas izlādēt arī vajag. Neapspied savas dusmas. Tas nozīmē vien to, ka kāds ir pārkāpis tavas robežas un tu pret to protestē. Un tas ir labi. Jo tu cieni sevi kā cilvēku un neļauj sev kāpt uz galvas. Dusmoties ir ļoti cilvēcīgi. Tikai ar piebildi, visu ar mēru. Nevienam nav tiesību sist otram cilvēkam dusmu uzplūdā vai fiziski izdarīt pāri. Vari kliegt, vari raudāt, bet sist nē. Un kliegt uz to cilvēku, kas dusmas izsaucis, nevis vakarā uz savu bērnu vai vīru, piemēram.
Situācija izveidojusies tāda, ka uz dusmu cēloni izlādēties nevari vai saproti, ka nav jēgas to darīt? Tādā gadījumā ievirzi savu dusmu enerģiju kaut kādā noderīgā nodarbē, kaut vai ņem putekļu sūcēju un tīri māju. Vai ej skriet. Vai izvēlies jebkuru citu fizisku aktivitāti. Pēc kāda brīža noteikti jutīsies labāk. Nomierināsies. Un varu garantēt, ka tas ir pats labākais veids, kā izlādēties. Ievirzīt dusmu enerģiju lietderīgā virzienā.
Gribu vēl piebilst, ka manis pieminētie pareizā un nepareizā jēdzieni nav saistīti ar amorālu uzvedību. Ir vispārpieņemtas lietas, kuras ir jāievēro kaut vai tāpēc, ka izrādi elementāru cieņu līdzcilvēkam. Katram no mums ir sava vērtību sistēma, saskaņā ar kuru dzīvojam. Un labi, ka tāda ir. Jo pretējā gadījumā, mēs bez acu pamirkšķināšanas spētu viens otru nogalināt, apzagt utjp. (daži gan to spēj, bet šo grāmatu viņi diez vai lasīs) Tie pareizā un nepareizā jēdzieni, par kuriem es rakstu – tas vairāk ir stereotipu uzlikts, bērnības ieaudzināts un apkārtējās sabiedrības kultivēts slogs, kurš ir jāievēro. Jo tā ir pareizi. Kāpēc pareizi, sen jau kā neviens vairs pateikt nevar.
Intereses pēc vari paņemt papīra lapu un uzrakstīt, ko tu uzskati par nepareizu jeb sliktu rīcību.
| Nepareiza rīcība |
Vai tiešām tevis uzrakstītais ir nepareiza rīcība? Jeb tas ir kaut kāds stereotips par to, kā rīkoties ir pareizi? Ja tā, pamēģini rīkoties nepareizi.
Starp citu, tieši ar mazumiņu ir vērts sākt. Izdarīt kaut ko pretēji tam, kā esi rīkojies vienmēr. Ja tev liekas, ka dzīve apstāsies brīdī, kad nerīkosies kā vienmēr, neceri. Bet tas, ka pašsajūta uzlabosies, gan ir ļoti iespējams. Ar nosacījumu, ka tajā laikā sev nepārmetīsi, ka rīkojies slikti. Kopš kura laika palīdzība pašam sev ir slikta rīcība…?
***
Megija palūkojās pa logu. Viņai bija mazliet žēl, ka nav savulaik pamēģinājusi to, ko uzskatīja par ‘sliktu’ rīcību. Viņas kā bērna pasaules uztveri lielā mērā veidoja arī viņas vecmāmiņa jeb tēta mamma, kur viņa pavadīja lielāko daļu savas bērnības. Vecmāmiņa savulaik bija piedzīvojusi kara šausmas. Nav brīnums, ka pie katra pērkona dārda un zibens trieciena viņas abas slēpās zem segas. Megija saprata vien to, ka tas ir bīstami. Vecmāmiņai visticamāk tas viss atgādināja bumbu sprādzienus. „Viņa bija bailīga un ļoti stipra vienlaicīgi. Viņa arī audzināja mani pareizi. Lai es varētu izdzīvot. Labāk ir pakļauties nekā pretoties. Tā pat var glābt dzīvību un šobrīd es saprotu arī viņas uzvedību”, Megija nodomāja. Tā ir vecmāmiņas pieredze, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē un tas ievērojami ietekmē katra cilvēka uzvedības modeli. Bet katrs to var mainīt, ja vien grib. Arī Megija zina, ka to var mainīt. Vien jāsāk ar mazumiņu.
„Nākamo nodaļu rakstīšu par bailēm”, Megija nolēma. „Rakstīšu par tām paralizējošajām bailēm, kas pamatīgi izkropļo cilvēka dzīvi. Es mēģināšu atspoguļot to bezjēdzību un savu cīņu ar tām. Un parādīšu, ka tās ir iespējams uzveikt. Un dzīves kvalitāte ievērojami uzlabosies. Tāpat kā pašsajūta. Jā, es rakstīšu par bailēm, kas mani un iespējams, arī tevi, visvairāk spīdzinājušas tavā dzīvē. Likušas tev rīkoties tā, kā tu nemaz nebūtu patiesībā gribējis.”
***
3. Ieskaties bailēm acīs un palaid tās vaļā uz visiem laikiem
Manā dzīvē ir bijis periods, kad naktis kļūst par visbīstamāko dienas daļu (tas pats jau iepriekšminētais 1998. – 2005.gadu periods). Tādā nozīmē, ka ir bail iet gulēt. Vienkārši bail, ka no rīta vairs nepamodīsies. Vai arī būs murgi. Ja būtu piefiksējusi visus savējos, varētu ekranizēt Hičkoka cienīgu šausmu filmu un, iespējams, cerēt uz Oskara nomināciju.
Visspecifiskākā ir sajūta, kad it kā esi pamodies, bet nevari pakustināt ne rokas, ne kājas. Sajūta kā paralīzē. Ilustrēšu piemēru – sajūta ir tāda it kā ķermenis būtu notirpis. Gribas pakustināt rokas, bet tās neklausa. Gribas ieslēgt gaismu un pašam pat liekas, ka esi aizsniedzis slēdzi, bet gaisma neiedegas. Tad nākamais izmisīgais solis – skaidri atceries, ka blakus gultai ir telefons. Tu it kā to paņem, mēģini zvanīt, bet telefona ekrāns pat neizgaismojas. Ir tikai tumsa. Pašam sajūta, ka esi pilnībā pamodies un ar skaidru galvu, bet ķermenis neklausa. Patiesībā tas ilgst sekundes, bet sajūta tāda, it kā turpinātos veselu mūžību. Un papildus tam visam arī sajūta, ka tā arī nepamodīsies. Tas izraisa lielas bailes.
Cik esmu runājusi par tām, šīs izjūtas nav dzīvībai bīstamas, bet ķermeniskās izpausmes ir biedējošas. Man palīdzēja tāda elementāra lieta kā elpošana. Mierīga un neforsēta. Un tēvreize. Un iztēle, ka Dievs mani apņem ar savām plaukstām un ar mani nekas slikts nenotiks. Starp citu, tieši šī iztēles aina man palīdzēja pārvarēt bailes no magnētiskās rezonanses izmeklējumiem, kas bija neatņemama muguras problēmu diagnostikas sastāvdaļa – tur cilvēku ieliek tādā kā šaurā caurulē un apmērām pusstundu ir nekustīgi jāguļ, fonā ir dažādi trokšņi – gan nervoza klabināšana, gan žēlīga īdēšana, gan vēl visādas trauksmainas un nepatīkamas skaņas.
Protams, ka medicīnas darbinieks rokā iedod trauksmes pogu ar pavadošo tekstu, „ja nu galīgi nevari izturēt, spied un mēs šo procesu pārtrauksim”. Bet es labi apzinājos, ka izmeklējumu vajag vien pašai un, ja nospiedīšu, visam tam procesam vajadzēs iet cauri no sākuma un tas nu galīgi nevilināja. Bailes tā arī pārvarēju iedomājoties sevi lielās Dieva rokās, kuras mani pasargās, tēvreizi un elpošanu. Tā kā esmu ļoti jūtīga, no manis tas tiešām prasīja pārcilvēcisku spēkus.
Protams, ka bailes ir atšķirīgas, ir tādas, kuras gluži labi palīdz mums glābt savu dzīvību. Es vairāk domāju tās destruktīvās, it kā bez pamata bailes, kas ievērojami grauj mūsu dzīves kvalitāti. Kādā grāmatā lasīju viedu frāzi, ja mēs atcerētos savas piedzimšanas mokas, nekas mūs vairs nespētu biedēt, pat ne nāve.
Veģetoterapijā ir tāds praktisks vingrinājums piedzimšana. Caur šo vingrinājumu samērā precīzi var restaurēt tā brīža (savas piedzimšanas) sajūtas, lai cik neticami tas arī šķistu. Ķermenī ir ierakstīta visa informācija par procesu un pats ķermenis ir gudrāks nekā mums šķiet. Te nu gan jāpiebilst, ka tam vajadzīga liela drosme un noteikti cilvēks līdzās, kas šo procesu uzrauga. Vienatnē kaut ko tādu pasākt ir bīstami, gluži vienkārši var sabīties no notiekošā un bailes iegūs divkāršu spēku. Piedzimšanas vingrinājums dod daudz atbilžu. Par to, kāpēc tava reakcija noteiktā situācija ir tāda, kāda tā ir.
Savu piedzimšanas vingrinājumu piedzīvoju kādā no psiholoģijas semināriem. Semināru apmeklējošie cilvēki apkārt izveido tādu kā alu, caur kuru ir jāizlien. Ala ir pašaura un vajag daudz piepūles un apņēmību, lai tiktu tai cauri (lasiet: lai piedzimtu). Atceros, ka vienā brīdi man kļuva pa grūtu un es vienkārši apstājos pusceļā. Citiem vārdiem, piedzimt negribēju.
Pirms vingrinājuma nav iespējams paredzēt savu reakciju. Man pašai likās, nu kas tur liels. Zināmā mērā pat jancīgi. Tomēr tanī visā strādā ķermenis un zemapziņa, tu vienkārši dari to, ko jūti. Ar saprātu un loģisko domāšanu tam nav nekāda sakara. Šis vingrinājums var parādīt atbildi uz jautājumu, kāpēc tevī mīt neizskaidrojamas bailes no kaut kādām noteiktām lietām. Un daudz ko citu. Bet, kā jau minēju, bez profesionāļa līdzās, kas šo procesu uzrauga, nebūtu gudri to darīt. Jo nav iespējams paredzēt tavu reakciju.
Pēdējo septiņu gadu laikā esmu apmeklējusi dažādus psiholoģijas seminārus, gan tādus, kas ilgst vairākas dienas pēc kārtas, gan tādus, kas notiek regulāri reizi mēnesī. Ļoti interesanti un vērtīgi pašai priekš sevis. Tā ir kā satikšanās ar sevi, atkal un atkal atklājot jaunus resursus un neapzinātas lietas sevī. Pastāvīgs pilnveides process.
Pirms sāku savu pašizziņas procesu ar individuālās un grupu terapijas palīdzību, manī bija ļoti daudz šo bezpamata baiļu. Tās bija spilgtas, nekontrolējamas un biedējošas. Tās reāli traucēja man dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Piemēram, bez jau pieminētajām nakts šausmām, nevarēju palikt mājās viena. Vienkārši nevarēju un viss. Stum kaut dīvānu priekšā istabai un lien zem segas ar aizturētu elpu.
No kā tieši baidījos, tobrīd nevarēju pateikt. Bet bailes bija tādas, ka likās – asinsrite apstājas un esmu kā sastingusi. Man katastrofāli vajadzēja, lai nepārtraukti blakus ir kāds cilvēks. Vienalga kas, ka tik neesmu viena. Tagad zinu atbildi, kāpēc tā rīkojos. Tā bija apņēmīga bēgšana pašai no sevis, bailes no sevis, bailes no tā, ka esmu savādāka nekā citi cilvēki. Bailes pagaisa tikai tad, kad pieņēmu sevi tādu, kāda esmu, sāku ieklausīties sevī un galvenais –ieklausīties savā ķermenī.
Ir vērts ieklausīties savā ķermenī. Tas daudz ko pasaka mums priekšā. Jo īpaši sāpes liecina par to, ka tu kaut ko dari nepareizi. Attiecībā uz sevi. Patiesībā jebkura saslimšana ir kā stopzīme un signāls, ka ir jāapstājas un jāizvērtē, ko darīt savādāk vai kas ir jāmaina (sākot ar attieksmes maiņu, savādāku skatījumu uz lietām līdz pat radikālām pārmaiņām – šķiršanās, darba maiņa, dzīves vietas maiņa utt.).
Es to neizdarīju savlaicīgi, savlaicīgi neuztvēru muguras sāpju iemeslu. Turpināju iet sevis izvēlēto ceļu un tā arī aizgāju līdz muguras operācijai. Nu nebija vērts izturēt. Kaut man būtu pieticis saprāts un drosme mainīt savā dzīve kaut ko jau tobrīd, pie pirmajiem ķermeņa signāliem, ka kaut kas nav kārtībā.
Visi brīdinājuma signāli ir uzklausīšanas vērti. Tu taču uzklausītu savu labāko draudzeni, ja viņai klātos grūti. Ar sevi būtu jārīkojas tieši tāpat. Protams, pēc kara visi gudri. Tomēr,varbūt mana pieredze kādam ir noderīga tieši šajā brīdī. Kāds varbūt noliegs manis rakstīto, bet kādam varbūt tieši šobrīd ir līdzīga situācija.
Ieklausies savā ķermenī. Ne vienmēr ir jālieto, piemēram, pretsāpju zāles, kas it kā nobloķē sāpju sajūtu, bet pati problēma neatrisinās. Viena liela daļa slimību iet roku rokā ar psiholoģiskām problēmām. Ārstējot slimību, cīnamies ar sekām, bet cēlonis paliek tik un tā. Un pēc kāda laika atkal liks par sevi manīt. Es nerakstītu šo apgalvojumu, ja pati nebūtu gājusi tam cauri.
Ieskatīties bailēm acīs nozīmē baiļu brīdī nevis bēgt, bet apstāties. Ļaut sev tās piedzīvot, jo tikai tā iespējams no viņām atbrīvoties. Pastāvīgs noliegums tikai palielina baiļu intensitāti. Aprunājies ar savām bailēm. Jā, tu nepārlasījies. Lai cik jocīgi tas neskanētu, tieši tā arī pajautā. Ko viņas no tevis grib? Kāds ir baiļu mērķis? Kāpēc vienas un tās pašas bailes atgriežas atkal un atkal?
Galu galā, kāpēc brīdī, kad mājās esi viena, tev pat krēslu gribas aizstumt savai istabai priekšā, lai pie tevis neviens netiktu klāt? Vai nav tā, ka bēdz pats no sevis…? Vai nav tā, ka bailes atgādina par tavām vajadzībām un liek tev beidzot padomāt par sevi..? Nevis nemitīgi rauties prom, glābjot visu apkārtējo pasauli. Palīdzot līdzcilvēkiem gan tad, kad viņi to prasa. Gan tad, kad tu vienkārši domā, ka viņiem ir vajadzīga tava palīdzība. Un vienā brīdī attopoties, ka patiesībā ļauj sevi izmantot ikvienam, kam ir kāda vajadzība. Vai nu kļūstot par emocionālu miskasti cita cilvēka emocionāliem izvirdumiem, vai arī vienkārši tekalējot no vienas vietas uz otru. Palīdzot visai pasaulei. Izņemot sevi pašu. Bet vai apzinies, ka tā pa īstam nemaz neko nevari iedot vai palīdzēt citam, ja pats par sevi nedomā? Un vai esi pajautājis, vai palīdzība vienmēr ir tik nepieciešama, kā tev šķiet? Un galu galā, kas notiks, ja pateiksi nē ?
Bailes atteikt
Tā ir atsevišķa baiļu kategorija. Un tomēr, tikai tā vari panākt, lai tevi sāktu cienīt. Un novilkt reizi par visām reizēm robežas attiecībās ar līdzcilvēkiem. Protams, tā var šķist slikta rīcība. Turklāt jārēķinās, ja vienmēr esi bijis ļoti atsaucīgs un vienā brīdī atteiksi, tev sākumā var arī nenoticēt. Var sekot pretreakcija, bet tikpat labi tās var arī nemaz nebūt.
Uz galvas kāpj tiem, kas to ļauj. Izmanto tos, kas paši to pieļauj. Nevienam patiesībā nav tāda vara – noteikt, kā tev kā pieaugušam cilvēkam būtu jārīkojas tādā vai citādā situācijā. Iespējams, bailes atteikt nāk no bērnībā iegūtās pieredzes rezultātā. Ka tikai izdabājot vari izdzīvot. Ka labi cilvēki tā nedara (kārtējais stereotips, turklāt ‘labā’ un ‘ļaunā’ jēdzieni vispār ir tik ļoti, ļoti relatīvi). Jā, izdzīvot bērnībā, bet ne jau pieauguša cilvēka vecumā.
Iespējams, tādā veidā tu iegūsti apziņu, ka bez tevis – nu nekā. Bet, nedod Dievs, gadīsies, piemēram, saslimt. Realitāte var tevi šokēt. Bez tevis itin mierīgi var iztikt, kaut savulaik domāji, ka tevi neviens nespēs aizvietot. Vai arī – ka neviens nespēs izdarīt tik labi, kā tu. Varbūt tik labi nespēs, bet izdarīs tik un tā. Neizbēgami seko vilšanās un arī dusmas, ka neesi novērtēts. Bet arī par to pats vien esi atbildīgs. Neviens tev nelūdza kļūt par paklāju unizšauties par visiem divsimts procentiem, tu pats pieņēmi lēmumu par tādu kļūt. Nav jābrīnās, ka vienā brīdi attopies ar milzīgu iekšējā tukšuma apziņu. Un jūties izdedzis.Nenovērtēts. Labā ziņa ir tā, ka tikai tu pats arī vari mainīt situāciju. Citi to nedarīs, citiem tas nemaz nav izdevīgi:) Mācies atteikt. Tas ir ļoti svarīgi pašam priekš sevis – pateikt nē tā vietā, lai teiktu jā. Tās ir tavas robežas. Robežas, kuras tev neļaus sadegt.
***
“Uzrakstīšu par visiem tiem baiļu paveidiem, ar kuriem esmu saskārusies es pati. Mēģināšu atspoguļot, cik tās ir bezjēdzīgas un cik ļoti nodara pāri mums pašiem”. Un Megija turpināja.
***
Bailes, ka visiem neizpatiksi
Jāatceras vien simtsreižu dzirdētā versija – visiem izpatikt nav iespējams un tas navvajadzīgs. Man patīk teiciens par to, ka neesmu nekāds pieclatnieks, lai visiem patiktu. Protams, ikvienam ir nepieciešama sajūta, ka apkārtējie tevi pieņem un ka tava klātbūtne viņiem ir patīkama. Tā it kā ir vieglāk. Līdz brīdim, kad neapzināti vai varbūt jau apzināti ļauj ar sevi manipulēt, lai citiem patiktu. Tā nav patiesa patika. Tā ir izmantošana. Tīrākā izmantošana. Un skumjākais – tā iespaidā sāc darīt lietas, kas labākajā gadījumā tevi vienkārši kaitina, sliktākajā – pilnībā sadedzina. Un līdzi visam, sāpīga atziņa, ka cilvēks, kuram no sirds esi gribējis palīdzēt, sāk uzskatīt tavu palīdzību par pienākumu. Viņš automātiski sagaida, ka palīdzēsi vienmēr. Un pats absurdākais šajā attiecībās, ka tevi sāk pārņemt vainas sajūta, ka neesi pietiekami labs, ja neturpināsi sniegt palīdzību. Ka tad tu vairs cilvēkiem nepatiksi. Tev tiešām vajadzīga tāda patikšana? Priekš kam? Kāds gudrs cilvēks man reiz teica apmēram šādus vārds: „Vai tiešām Tu pati nezini, kas tu esi un ko tu vari, ka klausies, ko citi par tevi runā?”
Bailes tik atraidītam
Manuprāt, šīs bailes visbiežāk gadās piedzīvot attiecībās starp sievieti un vīrieti. Atraidījums automātiski asociējas ar tevis noliegumu. Es netieku pieņemta tāda, kāda esmu. Neesmupietiekami labs vai laba. Bet vai tiešām tā ir? Vai vienkārši atsijājas cilvēki, ar kuriem saskarsme konkrēti tev kā personībai nav vajadzīga? Vai nu zem tā slēpjas tā pati jau pieminētā izmantošana, vai cita savtīga interese no otra cilvēka puses. Ne jau tāpēc, ka viņš būtu slikts, vienkārši ar tevi ir viegli manipulēt. Un tas ir ērti. Un esiet sveicinātas – destruktīvās jeb postošas attiecības par tēmu – upuris-tirāns-glābējs.
Paskaidrošu, ko ar to domāju. Piemēram, man dara pāri, tātad es esmu upuris. Tas, kurš mani nepieņem vai dara pāri, tas ir tirāns. Parasti šādā attiecību modelī uzrodas arī vēl trešais – glābējs, kurš mēģinās panākt, lai mani pieņem, un nostāsies manā pusē, apliecinot, ka tirāns tiešām ir ļauns. Visas šīs lomas ir postošas, tām nav jēgas, šādās attiecībās ir viena vienīga manipulācija. Viens iežēlina un cieš, otrs ir ļaunais pāridarītājs, trešais mēģina glābt cietēju un sodīt pāridarītāju. Var būt arī scenārijs, kad eksistē tikai upuris un tirāns. Šis arī ļoti izplatīts neveselīgo attiecību veids. Upurim vienmēr būs vajadzīgs tirāns, savādāk viņam nav dēļ kā ciest un viņš savu lomu zaudēs. Šādi cilvēki neapzināti var izraisīt situācijas, kur viņiem tiek izdarīts pāri un tā rezultātā viņi var ciest un pārēji no malas redz, cik viņiem klājas grūti un ka viņus vajag žēlot. Faktiski tā rezultātā cilvēks kļūst gandrīz vai par svēto mocekļa izskatā.
Esmu spēlējusi upura lomu, zinu, ko runāju, esmu tā rīkojusies un man brīžiem ir licies, ka tikai caur šīm ciešanām es varu kļūt par cienījamu cilvēku. Citi redz, cik man ir grūti, kā man dara pāri un mani žēlo. Jutos tāda kā pārāka par citiem cilvēkiem, jo man bija ciešanu pilna dzīve. Toties pareiza un godājama. Pilnīgs sviests patiesībā.
Nokļūšana šajā lomu spēlē ir neapzināta. Vien apjaušot, ka esi viens no šo lomu spēlētājiem, vari no šī apburtā loka izstāties. Un tas patiesībā ir vieglāk, nekā sākotnēji liekas. Uzdod sev jautājumu, vai tas ko dari, ir tas, ko vēlies darīt. Ja tava rīcība tomēr ir kaut kādu baiļu vai vainas sajūtas uzspiesta, diezgan ticamki, ka esi iekļuvis upuris-glābējs-tirāns attiecību modelī.
Ja rīcība ir baiļu uzspiesta, tad ar tevi ir viegli manipulēt. Piemēram, izraisot tevī vainas apziņu, var viegli panākt, ka tu prasīto izdarīsi. Manuprāt, tas arī ir tipiskākais veids, kā tiek veikta manipulācija – izraisot vainas apziņu. To mēdz darīt mammas ar saviem bērniem, neatkarīgi no bērnu vecuma. Tā rīkojas ģimenē, ja jūt, ka tādējādi var panākt sev vēlamo. Un tā joprojām. Arī darba vietās.
Otrs tipiskākais manipulācijas veids – uzturot tevī baiļu sajūtu. Šo diezgan izplatīti izmanto masu mediji. Dienu pēc dienas ar laikrakstu, televīzijas un citu plašsaziņas līdzekļu palīdzību sējot negācijas, šaušalīgu notikumu atspoguļošanu, negatīvas nākotnes prognozes. Tev tikai jāieslēdz ziņu raidījums. Pārējo izdarīs mediji.
Izstāties no šīm postošajām attiecībām nozīmē pārstāt spēlēt konkrēto lomu. Neļaut sev darīt pāri, aizstāvēt savu viedokli, darīt to, kas vajadzīgs tev pašam nevis to, ko piespiež darīt citi. Tu vari palīdzēt otram, ja no dari to no sirds. Ļoti labi. Tam ir jēga. Bet, ja baiļu vai vainas apziņas mudināts, tad tavam darbam ir nulles vērtība. Visticamāk, pēc tam jutīsies slikti.
Bailes no vientulības
Diezgan tuvas tām, par ko rakstīju iepriekš. Tev ir tik ļoti bail palikt vienam, ka esi gatavs jebkādām attiecībām. Ļoti iespējams, jebkādas arī dabūsi. Ir skumji un tomēr dzīves realitāte, ka gudra un izglītota sieviete veido attiecības ar vīrieti, kas viņu pat tā īsti neciena, nemaz nerunājot par pārējo.
Viņš var atļauties izturēties pret sievieti nicinoši, kā kaut ko zemāku, turklāt pastāvīgi kritizējot vienu vai otru (patiesībā: jebkuru) viņas rīcību un pats par sevi saprotams, arī viņas izskatu. Sievietes pašapziņa sāk šķobīties (viņa ir kopta, skaista un ļoti sievišķīga, jā, pēc bērna piedzimšanas ne tik ļoti slaida kā iepriekš), līdz viņas vīrietis jau ir pamanījies viņu iedzīt tādos kompleksos, ka viņai bail no sava neglītā spoguļattēla. Šī sieviete zem savas sirds ir iznēsājusi viņu abu mazuli un vīrietis itin mierīgi atļaujas kritizēt viņas augumu. Nemaz nerunājot par to, ka pašam līdz skaistuma etalonam ļoti tāls ceļš ejams, ja vien vispār sasniedzams. Vai nav absurdi?
Ja tas ir tavs gadījums, padomā, vai tev tiešām vajadzīgs blakus tāds cilvēks? Kas ir tas, ko viņš spēs iedot savam bērnam, jo īpaši, dēlam? Vai ne to pašu savu uzskatu par sievietēm un attieksmi? Vai vide, kurā dzīvos bērns, būs miera un mīlestības piesātināta? Vai viņš tiešām ir tā vērts, lai tu pilnībā noliegtu pati sevi un ļautu viņam sevi sagraut? Tu ceri, ka viņš kaut kad mainīsies, vai ne..? Šādās un līdzīgās situācijās ne viena vien sieviete cer, ka tas notiks.
Man pašai nav pozitīvo piemēru. Man šķiet, tas ir strupceļš, gaidīt, ka cilvēks mainīsies. Var jau būt, ka es kļūdos. Visi gadījumi nav vienādi. Un tomēr. Vai šāda veida attiecības neizraisa lielāku vientulības sajūtu, nekā tas būtu, ja tu tiešām dzīvotu viena (šajā piemērā, ar savu mazuli)? Jūs it kā esat kopā, bet patiesībā jūs šķir bezdibenis un viņam šķiet, ka jāmainās ir tikai tev un viņam pašam nav jādara nekas. Tā ir vissāpīgākā vientulība, kādu vien varu iedomāties.
Citiem vārdiem, ja baidies no vientulības un tāpēc dzīvo šādās attiecībās, patiesībā tas ir pašapmāns. Vari pārstāt baidīties, jo tu jau tāpat esi ļoti, ļoti vientuļa. Līdzīgi ir attiecībās ar alkoholiķiem. Sieviete sevi nolemj visu dzīvi kā līdzatkarīgā pavadīt, glābjot savu vīrieti no alkohola. Labi, ja viņš pats to no sirds vēlas – tikt vaļā no šīs atkarības. Bet ja nu ne? Tad tas ir ceļš uz nekurieni un ciešanas visa mūža garumā. Vai arī tik ilgi, kamēr sapratīsi, ka vēlies citādu dzīvi un izdarīsi savu izvēli.
Tikai nepārprotiet, tā nav propaganda – dzīvojiet vienas un nejutīsiet vientulību. Tā nu galīgi nav taisnība. Attiecības spēj iedot to, ko nekur citur nesaņemsi. Un tomēr, tām ir jābūt produktīvām, uz mīlestību un abpusēju cieņu balstītām. Starp citu, tieši tas pats attiecas arī uz vīriešiem, kuri ļauj sevi izmantot, cerot tādējādi noturēt esošās attiecības. Var gadīties, ka tieši tajā brīdi, kad pateiksi savai lolotai sievietei nē, attiecības pārtrūks. Tādā gadījumā, cik šīs attiecības vispār ir īstas un patiesas? Un vai tev to vajag tikai tāpēc, lai nebūtu viens..?
Vai zini to, ka beznosacījumu mīlestība eksistē tikai starp vecākiem un viņu bērniem? Jebkurās citās attiecībās kaut ko tādu būtu muļķīgi gaidīt. Attiecībās ir apmaiņa – došanas un ņemšanas process. Ja neesi gatavs neko ziedot un ieguldīt attiecību dēļ, tad labāk tās vienkārši neveido. Ja tikai tu ieguldīsi, pielāgosies, piemērosies otram partnerim, pirmkārt, sevi pazaudēsi, otrkārt, viņš tevi pārstās cienīt. Ja tu neko nesaņem pretī, tad priekš kam tev to vajag? Tikai tāpēc, lai it kā nebūtu viens?
Bailes būt dusmīgam
Arī man tuva baiļu kategorija. Dusmoties ir slikti. Kas to teicis? Tāds vienkārši ir mans priekšstats un, iespējams, arī tavējais. Labie cilvēki nedusmojas. Pārfrāzēšu, labie cilvēki ļauj sev darīt pāri, labprāt dara to paši un cik vien iespējams, noliedz savas vajadzības. Rezultāts – turpat, kur iepriekš. Nav robežu, esi tā saplūdis ar apkārtējiem, izdabājot, ka sevi pazaudē. Un vairs arī neatpazīsti, kas ir tavs un kas uz tevi patiesībā nemaz neattiecas, attiecīgi, par ko mierīgi vari nesaspringt.
Dusmas atgādina par to, ka kāds ir pārkāpis tavas robežas. Ļauties tām patiesībā reizēm ir pat svētīgi. Un tanī virzienā, kas tās izsaucis. Protams, bez cita cilvēka fiziskas iespaidošanas. Dusmas atbrīvo enerģiju. Un enerģiju pēc tam vari ievirzīt tur, kur tev tā visvairāk nepieciešama. Kaut vai iztīrot māju. Slāpējot dusmas, tās it kā ieņem snaudošu pozīciju, bet sekas ir pilnīga bezspēcības sajūta. Pievienosies arī galvassāpes. Un dusmas kaut kādā brīdī tik un tā izlauzīsies uz āru. Sliktākajā gadījumā visu izgāzīsi uz savu bērnu. Bet tam, kurš būtu pelnījis, viss aizies secen.
Bailes no slimībām
Reti riebīgs baiļu virziens. Varu teikt, ka visas, no kurām baidījos, tā vai citādi pati vai caur savu bērnu arī esmu piedzīvojusi. Esmu lasījusi, ka medicīnas studenti izslimo lielāko daļu medicīnas enciklopēdijā aprakstīto slimību. Es ‘izslimoju’ visas, par kurām iedomājos. Ja ne dziļi, tad simptomi bija tieši tādi, kā aprakstīts. Starp citu, uz mani tīri labi iedarbojas arī visas zāļu blakusparādības. Ir tikai viens priekšnosacījums, lai tās nostrādātu, ir jāizlasa zāļu lietošanas instrukcijas sadaļa „blakusparādības”. Tad, kad ar šo sadaļu iepazīstos, man ne prātā neienāk, ka zāļu ražotājs tikai un vienīgi ierobežo savu atbildību. Un viena liela daļa uz mani vispār neattiecas. Ir viens praktisks risinājums – nelasīt tās. Nopietni. Vienkārši nelasīt. Un viss.
Sevis attaisnošanai gan jāpiebilst, ka bailes no slimībām manī radušās, pateicoties kāda sava darba devēja attieksmei. Bija manā dzīvē periods, kad bērns ļoti slimoja, es attiecīgi kādā brīdī arī saņēmu brīdinājumu, ja tas tā turpināsies, es tikšu atlaista. Turklāt arī pajautāja, vai esmu pārliecināta, ka tiešām bērns katru reizi ir bijis slims? Un uzdeva vēl vienu neizprotamu jautājumu, kāpēc viņa bērni tik bieži neslimo? (kā lai es to zinu?). Protams, ka visa tā pratināšana un no tās izrietošā taisnošanās bija pazemojoša. Loģiski, ka katra nākamā reize, kad mans bērns iedzīvojās paaugstinātā temperatūra, manī izraisīja šausmas un bezspēcību. Turklāt, skumjākais, ka es savā ziņā savu bērnu vainoju par to, ka jau atkal. Un kā vārdā…? Starp citu, atmiņā iespiedies kādas filmas fragments ar atziņu – ja tēvs, kuram ir slims bērns, paliek pie viņa mājās, viņš ir ļoti mīlošs un apbrīnojams tētis. Bet, ja to dara māte, viņa ir bezatbildīga un nolaidīga pret savu darbu.
Bailes kļūdīties
Man kā ilggadējai perfekcionistei (Megijai pašai liekas, ka jau no dzimšanas brīža – aut.piez.), šīs bailes ir bijušas visizaicinošākās. Un te nelīdz vispārzināmais teiciens, nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Kļūdas norāda uz nepilnībām. Un tās galīgi nepiestāv cilvēkam, kurš pats sev uzlicis latiņu – esmu pilnības iemiesojums. Nu, es, piemēram. Citi varēja, man tas nebija ļauts. Es pati sev to neatļāvu.
Jā, ir profesijas, kurās kļūdas tiešām dārgi maksā, īpaši medicīnā. Arī mana iepriekšējā darbības joma diez vai būtu kļūdas pacietusi. Un tomēr. Ir robežas. Nav reāli sagaidīt, ka nekļūdīsies nekur, ka zināsi atbildes uz visiem jautājumiem, ka darbs būs galā, vēl pirms saņemti norādījumi tā izpildei. Es spēju paredzēt vairākus soļus uz priekšu jomā, kur strādāju. Jautājums vien, ko tas no manis prasīja un vai tas vienmēr bija nepieciešams.
Patiesībā, šīs bailes kļūdīties tiešām ir spējīgas novest tik tālu, ka vairs sev neuzticies. Līdz pat sīkumam, ka neuzticies sev, ka izslēdzi gludekli, aizslēdzi mašīnu. Un pie katras izdevības, kārtīga paššaustīšanas deva. Diez vai man vairs īpaši jāuzsver, kur tas aizved. Esiet sveicinātas – depresija un, visticamāk, arī veģetatīvā distonija.
Bailes tikt atlaistam no darba
Tā noteikti ir šī laika galvenā aktualitāte. Un tomēr, ja esi apslimis, paliec mājās un izveseļojies. Padomā par sevi. Cieni sevi. Galu galā, izturies pret sevi ar mīļumu. Tā ir vismaz puse no atveseļošanas procesa. Starp citu, vai zini, ka fakts, ka darbā ierodies slims, var izraisīt vainas izjūtu tavos kolēģos un arī klientos? Nerunājot tīri praktiski, ka vari aplaist ar vīrusu arī pārējos un patiesībā rīkojies bezatbildīgi ne tikai pret sevi, bet arī pret saviem līdzcilvēkiem.
Nesen pieredzēju situāciju kādā veikalā, kur pārdevēja acīmredzami bija nopietni saaukstējusies, acis asaro, dzirde aizlikta, šķauda. Viņa bija vienīgā, kas strādāja, pārējās četras kases bija brīvas. Rinda gara. Cilvēki nervozi. Dažs labs atļāvās pacelt balsi, ka viņa par lēnu strādā. Cits izteica pretenzijas, ka produkta cena neatbilst čekā redzamajam, kaut pats nebija pietiekami vērīgs, preci iegādājoties. Protams, ka pārdevēja saņēmās. Viņa apzinās, ka viņai palikšana mājās var maksāt darba vietu.
Un tomēr? Kurš būs tas, kas sāks pārraut šo apburto loku? Ja esi slims, veseļojies. Kad būsi vesels, strādāsi. Jā, risks tikt atlaistam pastāv. Bet kā jūs domājat, vai tie, kuri atlaiž, nav pakļauti riskam nonākt līdzīgā situācijā? Vai kāds vispār ir pasargāts no saslimšanas? Nejūties vainīgs par to, ka esi saslimis. Tā vietā palīdzi sev atveseļoties ar saudzību un sirsnību pret sevi. Iedomājies, ka sasirgušais ir pats tuvākais cilvēks tev uz visas plašās pasaules. Un tā arī pret viņu izturies. Patiesībā – vai tad tā nav..?
Uzraksti, no kā visvairāk baidies.
| Manī mīt bailes no: |
Tagad padomā, vai šīs bailes apdraud tavu dzīvību, vai tas – no kā baidies – ir dzīvībai bīstams. Ja nav, visticamāk tās ir bailes, kas traucē tev normāli dzīvot un tu mierīgi no tām vari atbrīvoties.
***
Megija pārlaida acis sarakstītajam. Viņa pat neapjauta, ka viņā eksistējušas (un reizi pa reizei vēl joprojām izlec pa kādam baiļu bērnelim) tik daudz dažādu baiļu paveidu. Ja ir tik daudz baiļu, tad laika dzīvot vairs neatliek. Pietiek laiks tikai tam, lai baidītos. Viņa pasmaidīja. Pietiks laiks tikai tam, lai baidītos – tas tik muļķīgi skan!
Bet tūlīt pat viņa aprāvās. Viņa atcerējās, ka ne jau speciāli sevi spīdzinājusi ar lērumu bailēm. Cilvēks to nedara apzināti. Apzināti var ieskatīties bailēm acīs, tās atpazīt un ļaut sev tās piedzīvot, bet pašas bailes rodas neapzināti. Turklāt tas prasa lielu drosmi – nevis bēgt, bet tieši otrādi – apstāties un sastapties ar savām bailēm. Tikai tā tu vari no tām atbrīvoties. Un tas noteikti prasīs gan laiku, gan pacietību. Bailes izraisa ļoti lielu stresu. Un tieši par to būs arī nākamā nodaļa Megijas grāmatā.
***
4.Baiļu izraisītais stress
Kurš gan nezina, kas ir stress? Situācijas, kas to izraisa, ir ļoti daudz un dažādas. Un, kā zināms, ir divu veidu stress – pozitīvais un negatīvais.
Pozitīvais ir vajadzīgais un savā ziņā pats svētīgs, jo tas mūs mobilizē, izkustina no vietas, lai mēs vispār varētu kaut ko izdarīt. Pozitīvajā stresā ir daudz enerģijas, tas pilda celmlauža funkciju un itin viegli ļauj tikt galā ar sadzīves ķibelēm.
Negatīvais sagrauž mūs no iekšienes, veiksmīgi sadarbojoties ar mūsu priekšstatiem par to, kā ir jārīkojas tādā vai citā situācijā. Par to, kas ir pareizi un nepareizi. Tas izraisa bailes. Un otrādi, bailes izraisa stresu.
Ilustrēšu konkrētu piemēru – stress, kuru izraisa divas lielas bailes: bailes nokavēt un bailes tikt atlaistam no darba. Piemērs varbūt būs nedaudz pārspīlēts, tomēr tādā veidā vislabāk varu attēlot to, ar cik mazsvarīgām lietām mēdzam sevi iedzīt milzīgā stresā. Dalīšos ar pašas pieredzēto.
Tātad, tu no rīta celies, dodies uz darbu, vakarā pārnāc mājās, pagatavo vakariņas, palīdzi bērnam izmācīties, dodies gulēt. Pārāk vienkārši un galīgi neizklausās stresaini?
Labi, pārfrāzēšu. No rīta modinātājs zvana jau trešo reizi, tu kārtējo reizi to apklusini, lai vēl kaut nedaudz varētu palikt siltajā gultā, jo tā nu ir sanācis, ka tavs darbs (manā gadījumā -darbs finanšu jomā) nav tavs sapņu darbs. Arī apziņa, ka būs vien jābrauc ar sajūsmu vai bez tās, nav diez ko iedvesmojoša.
Tu piecelies pašā pēdējā brīdī. Steigā paēstas brokastis (ja vispār paēstas), bērns, pusaizmidzis apģērbts vai apģērbies pats, izejot no mājas, atceras, ka nav paņēmis savu darba burtnīcu. Jūs dodieties atpakaļ uz mājām. Tu savukārt pie mašīnas attopies, ka mašīnas atslēgas palikušas dzīvoklī. Turklāt, lai kā arī gribētu, nespēj restaurēt atmiņu par to, vai tiešām izslēdzi gludekli.
Tad nu apņēmīgi šķērso piecus stāvus līdz savam dzīvoklim. Pārbaudi gludekli, paņem atslēgas. Jā, aizslēdz ārdurvis. Abi ar bērnu dodieties lejā. Piedarbini mašīnu. Tā kā ir sācies vēsais laiks, kas mijas ar salnām, konstatē, ka, lai kā arī gribētu, caur apsalušo mašīnas stiklu ceļu saskatīt nespēj. Ar lielām grūtībām atrodi (ja paveicas, protams), kur pēdējo reizi noliki to plastmasas gabalu, ar kuru var nokasīt apledojumu. Starp citu (kaut tas nav saprātīgi) der arī bankas norēķinu karte, ar tās maliņām arī var atkasīt jebkādu aizsalušu stiklu. Tiesa gan, nav garantijas kartiņa strādās veikalā. Bet tu skaidri saproti, ka tas šinī konkrētajā brīdī nav ļoti svarīgi. Mērkaķa ātrumā esi apstrādājusi savu mašīnu līdz tādai stikla caurredzamības pakāpei, lai spētu saskatīt un apjaust, kurā vietā atrodies un šī sajūta tevi nepamestu arī braukšanas laikā.
Dodies ceļā. Vispirms skola. Jā, jā, jau sāk veikties – tev ir kur nolikt mašīnu. Tā, bērns ir ievests klasē. Tempā atpakaļ uz mašīnu. Secini, ka tiksi prom tikai atpakaļgaitā. Tajā sekundes simtdaļā atceries visus tos stabiņus, ko instruktora klātbūtnē sabrauci, kad mācījies braukt atpakaļgaitā. Par laimi, stabiņu nav. Par nelaimi, ir daudz ļoti tuvu esošu mašīnu. Jo īpaši, mašīnu spoguļi. Nekas, es to varu, tu sevi iedvesmo (atceries visu, ko savulaik esi apguvusi par pozitīvu domāšanu un pašiedvesmas spēku).
Protams, gliemeža ātrumā, ar vairākkārtēju galvas izbāšanu pa mašīnas logu, tu esi pārvarējis šo kārtējo šķēršļu zonu. Tas paceļ tavu pašapziņu. Visi spoguļi palikuši savās vietās.
Jau redzi savas darba vietas ēku. Tava redze ir laba, arī priekšnieka mašīnu itin labi vari saskatīt. Tava redze ir tik laba, ka skaidri redzi arī pulksteni. Un to visu saliekot kopā, no sirds apsveicu, esi nokavējis.
Tu uzskrien bez elpas uz savu darba vietu. Nē, droši vien, to var nosaukt kā strauju pacelšanos starp pirmo un trešo stāvu. Esi pārspējis lifta ātrumu, bet tev tas nez kāpēc neglaimo. Ieslīdi telpā ar izspīlētu smaidu. (tu nezini, kurš izdomāja, ka tieši priekšnieka kabinetam ir jāatrodas pirmajam visā lielajā telpā. Tu labprāt ar šo gudrās domas īpašnieku kādreiz tiktos klātienē).
Parunāt nevari, pagaidām nav elpas. Bet tu zini, ka arī nevajadzēs. Sākumā vajadzēs klausīties. Un pa to laiku jau elpu atgūsi. Lai atvainotos.
Esi iegājis savā kabinetā, mētelis joprojām mugurā, slēdz datoru un no sirds ceri, ka tas ieslēgsies ātrāk nekā citus rītus. Tu labi zini, ka brīdis un attiecīgi pulksteņa laiks, kurā ieslēdzas dators tiek fiksēts sistēmā. Tas ir neapstrīdams pierādījums tam, cikos esi ieradies darbā šorīt. Brīnumi nenotiek. Tas ieslēdzas tieši tik pat lēni, cik citus rītus. Tavs kavējums ir piefiksēts arī elektroniski.
Nākamais posms ir darba diena līdz pusdienas laikam. Ja paveicas, tā ir mierīga. Ja nepaveicas, ļoti saspringta. Pienāk gaidītais pusdienas laiks. Ja rīts ir bijis mierīgs, gandrīz varu garantēt, ka tieši pusdienas laiks ir brīdis, kad tavs telefons zvanīs visvairāk. Kolēģi, kāds klients, noteikti arī mamma piezvanīs. Citiem vārdiem, pusdienas laikā no darba neatslēgsies.
Ja pusdienosi darba vietā, tad ar kartupeli mutē ceļosi uz savu kabinetu, lai izpildītu darba pienākumus, kas kā neatliekami ienākuši prātā tavam priekšniekam. Principā, Mērfijs parūpēsies, lai tik viegli tev tas nenāktos.
Starp citu, droši vien tieši pusdienas laikā biji ieplānojis aizvest bērnu pie zobārsta, jo viņa darbalaiks beidzas četros. Tavējais, labākajā gadījumā, beidzas piecos.
Trešais cēliens – pēcpusdiena. Nu atkarībā no dienas sākuma, veiksmīgs tās turpinājums. Bet tu tiešām centies un dari visu savu iespēju un arī ārpus iespēju robežām. Un tomēr – neesi iesniedzis atskaites (nu kā tu tā – kauns un negods!), kuras vajadzēja iesniegt jau vakar.
Vēl viena īsa un kompakta saruna ar priekšniecību. Precīzāk, monologs. Ja kas, tu esi klusētāja pusē.
Darba diena ir beigusies. Esi veiksmīgi nokļuvis mājās. Pa ceļam, protams, iebraucot veikalā. Paņemt kaut ko vakariņām. Ar prieku konstatē, ka apledojuma kārtas nokasīšanai izmantotā norēķinu karte tomēr darbojas un pat pietiek līdzekļu uz kartes pašam pirkumam.
Ieejot pa sava dzīvokļa durvīm, tiec informēts, ka tavam pirmklasniekam ir kaudze uzdotu mājasdarbu. Daži no tiem – neatrisināmi.
Tu apskaties un secini, tiešām neatrisināmi. Būtu vairāk laika, labprāt aprunātos ar grāmatas autoriem, lai pamēģina atrisināt paši. Bet laika nav. Tev jau ir izstrādāts krīzes plāns – vecāku grupa, kas apņēmīgi mēģina atrisināt kļūdaini sastādītu pirmās klases uzdevumu. Beigu beigās kaut kāds risinājums ir. Vakariņas arī paralēli gatavas, tiesa gan nedaudz pārvārītas, bet nekas. Ēst gribas. Tava ģimene paēd vakariņas.
Pēc vakariņām ieslīdi dīvānā, lai atvilktu elpu. Tā, pavisam nejauši pamet acis pulkstenī. Lai kā arī gribētos to apstrīdēt, saproti, ka tas rāda tiešām pareizu laiku. Ir jāiet gulēt. Tā, ko tieši tu vēl šodien nepaspēji izdarīt..? Vai tik neesi ko aizmirsis? Lai rītdiena nebūtu identiska šodienai? Nē, satraukumam nav pamata, bērns ir izmācījies, paēdis, tu esi mājās, droši var iet gulēt. Ja vien varēsi iemigt. Ja vien skaidri zini, ka esi aizslēdzis mašīnas durvis (tu mēģini caur logu saskatīt sarkano signalizācijas lampiņu). Ja pa nakti bērnam neuznāks temperatūra, nelaba dūša un pusnakti nepavadīsi pie viņa gultas, kaut cik necik mēģinot atvieglot viņa stāvokli. Bet tu zini, ka pēc četrām dienām tev pienāksies divas brīvas dienas. Fantastisks piektdienas vakars, apburošs sestdienas un svētīts svētdienas rīts. Un tev tikai jāiztur. Un tā nedēļa pēc nedēļas, gads pēc gada.
Vai kādam tas viss liekas pazīstami? Vai kādu šī situācija uzrunā?
Protams, ka tava reakcija būs saistīta ar taviem priekšstatiem, rakstura īpatnībām un to vai esi stabilas vai labilas nervu sistēmas īpašnieks. Stabila, tātad, salīdzinoši mierīgas dabas racionāls cilvēks, labila – esiet sveicinātas, visdažādākās emocijas, viena daļa gandrīz vai nekontrolējamas. (Kad reiz iegāju daktera kabinetā, kurš tūlīt secināja, ka esmu ļoti emocionāla, pēc brīža kā mierinot piebilda: „nekas, nekas, arī tādi cilvēki ir mums vajadzīgi.” Vēl līdz šim brīdim domāju, vai sapratu pareizi, kas ar tādiem ir domāts. Man diez ko nepatika viņa intonācija.)
Stresa iespaidā mēs vairs normāli neelpojam (ne par velti radies padoms par dziļu ieelpošanu un izelpošanu, jo tas tiešām nomierina un atslābina). Diafragma it kā ‘iesprūst’, savelkas muguras muskulatūra, sāk sāpēt galva, mugura, pasliktinās pašsajūta. Likumsakarīgi, ka ar sakāpinātām emocijām reālo situāciju izvērtēt ir ļoti grūti. Pat nevainīgi izteikta piezīme var aizskart līdz sirds dziļumiem. Vēl var parādīties žēlums pret sevi. Ja smagāks gadījums, žēlums par neizdevušos dzīvi, neīstenotajiem sapņiem un tā tālāk. Un izveidojas tāds kā stresa aplis, no kura grūti izrauties. Kaut kas līdzīgs vāveres ritenim.
Jau pieminētajā piemērā, kurš savā ziņā ir pietiekami komisks, ja nebūtu šīs negatīvās stresa pamatnots, var daudz par ko pasmieties. Pats par sevi. Nešaustīt sevi. Apstādināt stresa palaisto emociju jūkli. Nekas traģisks jau patiesībā nebija noticis. Cilvēks pats sevi tur stresa varā. Bet nu labila nervu sistēma nav apmaināma un tas notiek gluži dabiski.
Principā minētajā piemērā no daudz kā varēja izvairīties, ja savlaicīgi pieceltos. Risinājums ir agrāk uzstādīts modinātājs, ja nu ļoti gribēsies necelties pēc pirmā zvana, nekas traks nenotiks, ja piecelsies pēc trešā. Un visus tos notikumus uztvert iespējami mierīgi. Taisnības labad jāpiebilst, ka to vieglāk ir pateikt nekā izdarīt (jo, īpaši, ja ir man piemītošā labilā nervu sistēma).
Ja pēc savas darba dienas nevari iemigt, tevi pastāvīgi moka bezmiegs, murgi, tu trūksties augšā pie katra troksnīša, nespēj no darba atslēgties arī mājās un stresa sajūta tevi pavada divdesmit četras stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, ievērojami graujot tavas dzīves kvalitāti, pilnīgi iespējams, ka vienīgais risinājums ir darba maiņa.
Ir jāiet prom no darba, ja tā izraisītais stress ir vairākas reizes lielāks nekā tā sniegtais gandarījums. Protams, šajā brīdī varētu sākt diskusiju. Uz kurieni lai iet, neko citu nedabūšu un jāturas vien pie tā paša, kas nu ir. Par jebkuru cenu. Jā, nepatīk. Jā, brūk veselība. Bet jāturas. (Ja tu domā, ka citu darbu dabūsi, tev ir taisnība. Tāpat tev ir taisnība, ja domā, ka darbu nedabūsi. Ir svarīgi, lai tu ticētu, ka darbu atradīsi.) Šim lēmumam ir vismaz divi iespējamie turpinājumi: viens virziens, ka tiešām jāturpina strādāt, jo vēl neesi tik ļoti neapmierināts, lai ietu prom un otrs virziens, tā kā neesi vieglprātīga (es gan nedomāju, ka tas ir adekvāts apzīmējums šajā situācijā, bet šajos laikos iet prom no darba ir neprāts!!! Un visi taču to zina, arī tu), no darba pati prom neiesi.
Pēdējā variantā gan ir iespējams, ka tava veselība nobruks pilnībā. Un tad tevi vienkārši atlaidīs. Un kādu brīdi darba devējiem vispār nebūsi interesanta. Paies krietns laiks, līdz vispār varēsi normāli atgriezties darba tirgū. Un, ja darbā ir bijis pārtraukums, jaunu darbu tomēr ir atrast grūtāk, nekā atrodoties apritē, meklēt citu variantu.
Daži paņēmieni, ko es izmantoju, lai atbrīvotos no stresa:
Elpošana. Mierīga un neforsēta dziļa ieelpa un izelpa (ieelpa vismaz 5 sekundes) vairākas reizes pēc kārtas palīdz nomierināties, atslābt.
Kustības. Pastaiga, deja vai jebkāda fiziska izkustēšanas, kas sagādā prieku. Manā gadījumā – dejas, dejas un vēlreiz dejas!
Mūzika un dejas. Klausoties savu iemīļoto mūziku un dejojot tās pavadībā, rodas pozitīvas emocijas.
Smiekli. Mēģini atrast ko smieklīgu situācijā, kas izraisījusi stresu. Ja tas nav iespējams, paskaties kādu smieklīgu video, TV raidījumu. Smiešanās ir lielisks relaksācijas līdzeklis, tas ļoti labi palīdz atbrīvoties no spriedzes.
Ūdens. Tā var būt ūdens pelde, vanna vai duša. Jebkura ūdens procedūra vai darbošanās ūdenī dod atslābumu. Pie reizes varat iztēloties, ka visu sliktais un negatīvais tiek aizskalots projām.
Masāža. Relaksējoša masāža atslābina savilkto muskulatūru, pašsajūta uzlabosies ar garantiju.
Saruna. Saruna ar tuvu cilvēku, kas tevi atbalsta.
Gaidāmais notikums. Iedomājieties ko tādu, ko tu ļoti gaidi – kāds pasākums tuvākajā nākotnē, kāda satikšanās, jebkas, par ko domājot, tevī ieplūst prieks. Tas ļauj pārslēgties no negatīvā uz pozitīvo.
***
„Stress mani novedis tur, kur es esmu.” Megija domāja. „Ja vien es būtu zinājusi, ko man maksās šī izturība par katru cenu. Kas man traucēja rīkoties savādāk nekā to darīju iepriekš? Jā, viens no iemesliem noteikti ir vainas sajūta. Vainas sajūta, ka nerīkojos tā, kā sagaida citi, ka neattaisnošu uz sevi liktās cerības. Stereotipi par to, kā dzīvot pareizi. Vai tas tiešām bija tā vērts…?”
***
5.Atbrīvojies no iedomātās vainas apziņas
Šai tēmai jau nedaudz pieskāros sadaļā „Ieskaties bailēm acīs, ļauj tās sev piedzīvot un palaid vaļā uz visiem laikiem”. Tomēr tas ir tā vērts – parunāt par šo tēmu sīkāk.
Kas īsti ir vainas apziņa un kas to izraisa? Manuprāt, ir divu veidu vainas apziņa. Pirmā ir pamatota, ka tiešām esam izdarījuši ko sliktu un ir kaut kas reāli jādara, lai situāciju vērstu par labu.
Otrā un tieši par to arī rakstīšu sīkāk ir tā, kas ir iedomāta, kā rezultātā jūtamies slikti, neskatoties uz to, ka neko sliktu neesam izdarījuši un neviens mūsu darbības rezultātā nav cietis. Man, piemēram, vainas apziņa asociējas ar sajūtu, ka daru slikti, ka rīkojos nepareizi. Gribas būt labai un gribas patikt. Droši vien vienai daļai cilvēku šīs sajūtas ir līdzīgas.
Kā jau rakstīju iepriekš, ja cilvēks par kaut ko jūtas vainīgs, ar viņu ir daudz vieglāk manipulēt un likt viņam rīkoties tā, kā gribi tu nevis viņš pats. Cilvēki, kuriem šī iedomātā vainas apziņa ir īpaši izteikta, nereti kļūst par upuriem attiecībās ar citiem cilvēkiem. Vainas apziņa sagādā ciešanas ne tikai emocionāli, bet arī fiziski. Ilgstoši izjūtot vainas apziņu, var sākt nobrukt veselība, parādīties fiziskas ciešanas sāpju veidā. Iedomātā vainas apziņa nodara reālu kaitējumu mūsu veselībai.
Vainas apziņas sajūta ļoti bieži tiek iegūta bērnībā. Ar bērnu ir viegli manipulēt, jo viņš vēl ir ļoti atkarīgs no vecākiem. Piemēram, bērns izdarījis ko sliktu un tiek apsaukts, ka labi bērni tā nedara. Nevis pateikts, ka konkrētā rīcība bijusi slikta. Bērnam tas automātiski asociējas ar apziņu, ka viņš ir slikts. Viņā rodas vainas apziņa un sajūta, ka viņš netiek pieņemts tāds, kāds viņš ir. Tie ir pirmie iedīgļi iedomātās vainas apziņas sēšanā.
Bērna audzināšana, kam konsekventi seko vainas apziņas sēšana jeb, citiem vārdiem, ja tikai izraisot vainas apziņu, vari daudz maz tikt galā ar savu bērnu, tas viss nes līdzi vienu nepatīkamu niansi. Būdams pieaudzis, šis cilvēks vai nu pats savos tuviniekos mēģinās izraisīt vainas apziņu, vai arī pats par visu vienmēr jutīsies vainīgs. Diezgan ticami, ka šāds cilvēks katru reizi pie mazākās izdevības neapzināti izvēlēsies tā saukto upura lomu.
Saistībā ar vainas sajūtu pieminēšu savu laulību, precīzāk, tās šķiršanu. Vienas no pirmajām sajūtām, kas mani pārņēma, aptverot, ka gribu šķirt savu laulību, bija vainas sajūta un bailes, ka viena nevarēšu izdzīvot. Vainas sajūta par neizdevušos laulību, vainas sajūta attiecība uz bērnu, ka atņemu viņam tēvu, vainas sajūta pret tuviniekiem, ka nebūšu piepildījusi viņas liktās cerības. Jutos tik vainīga, ka vienu brīdi bija sajūta, ka manai dzīvei ir pienācis strupceļš. Ka mainīt to nedrīkstu, bet dzīvot kā iepriekš nespēju.
Šī iedomātā vainas sajūta ir viena no postošākajām sajūtām, kas mūs mēdz piemeklēt. Tās vienīgais nodoms ir mūs spīdzināt, sevi šaustīt un rīkoties tā, kā to sagaida citi nevis vēlētos mēs paši. Un šīm sajūtām savā būtībā nav nekāda jēga. Tādēļ vari to vienā mierā palaist pelnītā atpūtā un aizmirst par to.
To izdarīt nav vienkārši. Īpaši, ja esi pieradis par visu justies vainīgs. Viens no variantiem, kā to izdarīt – sākt ar mazumiņu. Piefiksēt konkrēto situāciju, kas tev izraisa iedomāto vainas apziņu. Mēģināt uz šo pašu situāciju paskatīties no cita skatu punkta. Pārstāt reaģēt kā upurim konkrētajā situācijā. Pieņemt lēmumu šoreiz rīkoties citādi un galvenais, nepārmest sev, ka esi rīkojies savādāk. Uzraksti, kādos gadījumos jūties vainīgs, kad vainas apziņa liek par sevi manīt.
| Mani moka vainas apziņa, ja es: |
Un tagad pārlasi sarakstīto. Vai nav tā, ka vairumā gadījumu tavai vainas apziņai patiesībā nav nekāda seguma?
***
Pa kuru laiku lai vienkārši dzīvo, ja viss ir nemitīgi jāuzrauga un jākontrolē? Ja ir priekšstats, ka tikai tad, ja visu pārraudzīsi, viss būs kārtībā? No kurienes gan šī pārliecība? Visticamāk, no bērnības. Skatoties savu ģimenes modeli, mācoties no saviem vecākiem. „Manai mammai vienmēr ir paticis kontrolēt. Lai gan viņa to vienmēr saukusi par rūpēm. Mani tas tracināja, jo īpaši, kad kļuvu lielāka”, Megija atceras. „Un tomēr, ko es pati šobrīd daru ar savu dzīvi? Vai nav tā, ka turpinu iestaigāto taciņu un to vien daru, kā kontrolēju un uzraugu notikumus sev apkārt? Kā diez jūtas mans dēls? Vai viņam nav grūti ar tik kontrolējošu mammu? Protams, man (tieši tāpat kā manai mammai) labāk patiktu tās saukt par rūpēm. Bet vai es ļauju viņam kaut ko darīt pašam? Vai es ļauju viņam savu brīvību? Jeb esmu visur?”, Megija domāja.
Varbūt šis ir tas brīdis, kad gribas apgalvot: „Es taču ļoti mīlu savu bērnu”. Bet varbūt, ka manam bērnam tieši šajā brīdī gribas kliegt: „Tad lūdzu “mīli” mani mazāk!”
6. Ļaujies notikumiem un pārstāj būt perfekts
Skan vienkārši, vai ne? Bet ne jau cilvēkam, kas pieradis visu kontrolēt un jebkura nobīde viņā labākajā gadījumā izraisa dusmas, sliktākajā pilnīgi izsit no līdzsvara. Es, piemēram, gribu zināt, kas notiks uz priekšu. Nē, tas nebūs īstais apzīmējums. Man ir vajadzīga garantija, ka notiks vienīgi tā un ne citādi.
Esmu bijusi pilnīgi pārliecināta (kāds naivums manā vecumā!), ka bez manis noteiktas lietas vienkārši nevar notikt. Nu nevar un viss. Un arī nevar notikt savādāk, nekā esmu ieplānojusi. Tas manī radīja tādu kā drošības sajūtu.
Varu iedomāties, cik grūti bija maniem tuviniekiem. Nav jau tā, ka manī trūktu spontanitātes, nē, tās bija pārpārēm. Bet es gribēju (reizēm joprojām gribu), lai notiek pēc mana prāta. Tā, kā esmu iedomājusies. Piemēram, es gribu, lai tu rīkojies tieši tā un ne citādi un nevaru pat iedomāties, ka tu varētu reaģēt savādāk. Tas ir ļoti grūti. Visvairāk man pašai.
Vēlme kontrolēt rada valdonīgu iespaidu par mani (ja kāds zinātu, cik reizēm esmu vāja un trausla), ka es eju kā tanks un visu arī panāku kā tanks. Nu tā gluži nav. Es vienmēr esmu rēķinājusies ar cilvēcisko pusi un man ir svešs jēdziens iet pāri pa līķiem, lai kaut ko sasniegtu. Bet citiem nav svešs un tādā brīdī ir grūti noticēt, ka ir arī tādi cilvēki. Un tā vai šā, es ne par ko neatteiktos no cilvēcīgas attieksmes, jo ticu, ka dzīvē viss ir līdzsvarā un kā teicienam ko sēsi, to pļausi ir reālas sekas.
Mans perfekcionistes piemērs (lasiet – pamācība, ka izlaist savu bērnu). Kā jau minēju, man ir dēls. Es zinu, kādas stundas kurās dienās viņam ir. Es pārbaudu, vai viņš tiešām visu ir izmācījies un salicis somā. Es zinu, kas viņam garšo. Es zinu, kādam saldējumam ir jābūt ledusskapī un kādas sausās brokastis ir viņa iecienītās. Zinu, kāda ir viņa mīļākā maize. Regulāri sekoju līdz, lai tā visa būtu. Zinu, ka viņš skolā gribēs dzert (uztaisu padzerties katru rītu) un zinu, ka no rītiem sausās brokastis vajag iebērt tikai vienā piektdaļā krūzītes, jo vairāk neapēdīs un ka viņam patiks, ka piens ir istabas temperatūrā. Tāpat es zinu, kāds ir viņa mīļākais dvielis un sekoju, lai tas būtu izžuvis, līdz brīdim , kad viņam to vajadzēs. Zinu, kurš apģērbs viņam patīk vislabāk un parūpēšos par to, lai šāda veida apģērbs būtu vairākos eksemplāros. Lai viņam ir ērti. Un tā es varu turpināt bezgalīgi. Tas viss būtu puslīdz normāli. Ja vien kādā brīdi, kad par kādu no sīkumiem neesi padomājis (piemēram, saldējumu), es nedabūtu atpakaļ ‘uzbraucienu’, ka nav ko ēst. Principā, lāča pakalpojums pašas bērnam. Gribas kā labāk, bet pati ar to visu iedzenu sevi strupceļā. Kas tieši tik katastrofāls notiktu, ja viņš nebūs izmācījies, ēdīs savādāku maizi vai būs spiests iztikt kādu vakaru bez saldējuma?
Starp citu, esmu centusies, lai man ar līdzcilvēkiem ir līdzvērtīgas attiecības, tostarp, ar pašas bērnu. Un tomēr, vai nav absurdi? Ja es esmu mamma un viņš ir mans astoņgadīgais bērns, tad kurš īsti ir noteicējs un vai šādā variantā līdzvērtīgas attiecības nav graujošas? Tieši priekš bērna, jo viņš diezin vai ir gatavs tādai atbildībai. Viņam noteikti būtu vieglāk dzīvot, ja es katru reizi viņam (pēc līdzvērtības principa un vadoties no tā, ka viņam arī ir tiesības pieņemt lēmumu) nepiedāvātu vismaz divus vai trīs variantus, kā rīkoties attiecīgajā situācijā. Un tas jau var aiziet līdz absurdam. Vai arī tik ļoti par visu parūpētos, ka viņš to sāktu uzskatīt par pašsaprotamu arī pilnīgi neadekvātās situācijās?
Savu kārtējo nepatīkamo pārsteigumu piedzīvoju, kad mans bērns man pajautāja, kādu mantu viņam ņemt līdzi. Un tas aizgāja līdz histērijai. Lai kādu atbildi arī nebūtu sniegusi, neviena no tām viņam nebija pa prātam. Es biju šokā. Nu kā viņš kaut ko tādu vispār var jautāt? Kā es to varu zināt?
Bet pati vien to visu provocēju ar savām bezgalīgajām rūpēm. Turklāt vēl rādu piemēru, ka viduvējam būt ir slikti. Ir jābūt pilnībai. Lai arī neapzināti, tieši tāda ir slēptā ziņa manai rīcībai. Lai Dievs dod saprātu turpmāk neaudzināt savu bērnu par perfekcionistu. Pieaugušo dzīvē viņam dzīvot būs ļoti grūti. Ir liels risks, ka tāds cilvēks arī paliek viens, jo neviens nav gana labs, lai būtu ar viņu kopā. Reti kurš var izturēt tādu slodzi. Dzīvot līdzās perfektam cilvēkam. Un traģiskākais – ka tas perfektais cilvēks patiesībā atrodas visai tālu no pilnības. Dzīvo savā iedomu pasaulē un domā, ka ir perfekts..
Ir būtiski likt bērnam sajust robežas. Tik tālu, mīļais, vari iet, bet tālāk gan vairs ne. Starp citu, tas nav tik drastiski kā sākumā šķiet, robežas ir bērna miera un drošības osta. Atrunāti noteikumi, sekas tādai vai citādai uzvedībai – tas viss dod drošības sajūtu.
Bērns zina, ja viņš pārkāps noteiktu robežu, piemēram, uztaisīs skandālu veikalā nenopirktas rotaļlietas dēļ, tad sekas ir sods, piemēram, bērns nedrīkstēs darīt to, kas viņam visvairāk patīk. Te jau pati mamma zina vislabāk, kas pašas bērnam ir svarīgs. Ja kārumu pilns ledusskapis, bet bērns paziņo, ka nav ko ēst, nākamo nedēļu netiek pirkts neviens kārums.
Pēc nedēļas novērtēs to, kas ir. Jā, tas prasa nervus, izturību un galvenokārt pacietību, tomēr ir tā vērts. Pretējā gadījumā vienkārši attapsies vienā dienā, ka kolēģu klātbūtnē pašas bērns tevi ar rupjiem vārdiem pasūta piecas mājas tālāk. Tas ir labākajā variantā. Sliktākajā vienkārši pacels pret tevi roku.
Man ir ļoti grūti ļauties notikumiem. Visu iepriekšminēto iemeslu dēļ. Bet tad, kad man tas ir izdevies – nesaspringt par kaut ko, bet vienkārši dzīvot un ļauties notikumu plūsmai, tas rada daudz pozitīvu emociju. Pirmkārt, brīvības sajūtu. Otrkārt, vieglumu. Treškārt, ticību, ka var dzīvot arī vieglāk. Un neiespringt par sīkumiem, jo patiesībā tie bieži atrisinās paši no sevis. Tā ir tāda brīvība! Un tas rada prieka sajūtu! Tas rada vēlmi dzīvot. Dzīvot vieglāk ar katru dienu.
***
„Ja vien es būtu dzīvojusi ar vieglumu un sajutusi savu iekšējo brīvību. Cik daudz sliktu izjūtu es būtu pati sevi aiztaupījusi. Un, iespējams, būtu saglābusi savu veselību,” Megija skumji secināja. „Kaut es būtu sevi mazāk kritizējusi. Tas tik ļoti grauj pašapziņu.”
***
7. Pārstāj sevi kritizēt
Jā, tieši tā. Viss, pietiek. Nekādas kritikas, kas grauj tavu pašapziņu un pašvērtības sajūtu. Intereses pēc vari piefiksēt tās situācijas vai iemeslus, kad rodas vēlme sevi kritizēt. Jo īpaši, ja vēlme kritizēt sevi parādās sevis salīdzināšanas rezultātā ar citiem cilvēkiem. Tas ir bezjēdzīgi.
Mēs neapzinātā veidā parasti salīdzinām savas vājās puses ar otra cilvēka stiprajām pusēm. Redzam to, kas otrā ir ļoti labs, bet savas labās īpašības, prasmes, talantus tobrīd nostumjam malā un caur lupu pētām tikai savus trūkumus. Varētu vēl saprast, ja tiktu salīdzinātas vājākās ar vājākām vai stiprākās ar stiprākajām. Bet nē, kombinācija ir tieši tāda, kā minēju iepriekš. Turklāt tas notiek neapzināti.
Salīdzināšanas process ir bezjēdzīgs. Mēs taču esam tik dažādi, katram savas stiprās un vājās puses, katram savi talanti un klupšanas akmeņi. Nevienam nenāk prātā salīdzināt mušu ar ziloni, vai kaķi ar suni, vai lapsu ar vilku. Mēs nemeklējam kopīgās īpašības pienam un kolai. Zinām, ka pilnīgi dažādi produkti. Nez kāpēc aizmirstam, ka cilvēki – tieši tāpat – katrs savādāks un unikāls.
Ja nu ļoti gribas salīdzināt, tad vienīgais, ko vari darīt – salīdzini sevi ar cilvēku, kāds biji kādreiz un to, kāds esi tagad.
Turklāt svarīgi pārtraukt jebkādu sevis kritizēšanu – vai tā saistīta ar rīcību, vai ārējo izskatu, vai savu spēju noniecināšanu. Kaut vai par lieko svaru runājot, visi cilvēki nevar un nekad nebūs tievi. Tas ir ļoti saistīts gan ar iedzimtību, gan vielmaiņu un vēl daudziem citiem faktoriem. Ja jau būtu tik viegli atbrīvoties no liekā svara, pasaulē nebūtu neviena resna cilvēka. Visi mēs būtu vienādi.
Nepārprotiet, es neaicinu lietot neveselīgu pārtiku, dzīvot mazkustīgu dzīvesveidu vai ko tamlīdzīgu. Bet nekritizē sevi par to, ka – lai ko arī tu nedarītu – svaru zaudēt neizdodas. Patiesībā, jo vairāk cilvēks iespringst uz kādu noteiktu lietu, jo mazāk tā izdodas.
Nekritizē sevi par to, kas tev nepadodas. Pacenties saskatīt lietas, kuras dari patiešām labi. Katram cilvēkam ir kādas dotības. Šis ir īstais brīdis tās pamanīt. Un sākt sevi pieņemt tādu, kāds esi, iemīlēt sevi. Jā, tieši tā – ar visiem trūkumiem. Tas palīdz celt pašapziņu, apzināties sevi kā personību. Patiesību sakot, pašpārliecinātam (lūdzu, nejaukt ar augstprātīgu) cilvēkam pat gaita ir savādāka, runas maniere, žesti. Un otrādi – par sevi nepārliecināts – šo nepārliecinātību arī izstaro.
Visa šī nevajadzīgā paškritika izraisa nomāktību un sliktu pašsajūtu. Tev to vajag? Vai tiešām dzīvē par maz ciešanu?
| Es sevi kritizēju un nosodu par to, ka: |
Un tagad skaļā balsī izlasi nākamo teikumu: „Es sev apsolu, ka sevi vairs nekritizēšu. Tas man liek justies slikti. Es vēlos justies labi.”
***
„Lai justos labi, ir ļoti svarīgi justies iekšēji brīvam un dzīvot ar vieglumu”, Megija nodomāja. Tāpēc nākamā nodaļa viņas grāmatā būs tieši par to, kā ienest viegluma sajūtu savā dzīvē. Sajust savu iekšējo brīvību.
***
8.Vai jūties iekšēji brīvs? Vai dzīvo ar vieglumu?
Iedomājies, ka tu esi brīvs kā putns debesīs. Ka tev ir spēcīgi sniegbalti spārni un tu spēj lidot un no tevis tas neprasa tikpat kā nekādu piepūli. Lidot ir tik dabiski, tas notiek pats no sevis. Tu nedomā, kā tagad celsi spārnus uz augšu, tagad uz leju, lai nenokristu un saglabātu līdzsvaru. Tu vienkārši lido. Un izbaudi lidojumu un neaptveramas brīvības sajūtu, ko šis lidojums tev sniedz. Tu redzi fantastiski skaistus dabas skatus, bezgalīgi zilas debesis, kalnus un ielejas, tevi apmirdz saule.
Tu redzi, kā upe ieplūst jūrā. Pļavas ir vienos ziedos kā daudzkrāsains puķu paklājs, koku galotnēs vītero putni. Pūš liegs vējiņš. Tevī ieplūst miers un pārņem spontāns prieks. Par skaistumu, kas ir tev apkārt. Par vieglumu, kas ir tevī. Par brīvības sajūtu, ko tu sajūti ar katru sava ķermeņa šūniņu. „Tā laikam izpaužas laimes sajūta”, tu pie sevis nodomā un smaidi.
Kad tu pēdējo reizi tā juties? Iekšēji brīvs. Brīvs kā putns debesīs. Ja tev ir ilgi jārestaurē atmiņa un tajā tā arī nekas neataust, varbūt ir pienācis laiks par to padomāt? Sajust savu brīvību? Un izbaudīt šo fantastisko sajūtu, kad tu un tu esat viens vesels. Paskaidrošu, ko es ar to domāju. Jau pieminēto priekšstatu (stereotipu) dēļ par to, kā tev jādzīvo, kur jāstrādā, kā jāuzvedas, kas ir slikti un kas labi, pareiza un nepareiza rīcība utt., u. tjp., tu to vien dari, lai šiem priekšstatiem atbilstu. Turklāt nu jau neapzināti. Tu vairs neesi tu pats. Tu esi tāds, kādu iedomājies sevi esam, tāds, kādu tevi redz citi cilvēki. Tu neesi tu pats, bet mēģini izlavierēt tā, lai daudz maz atbilstu tam, ko no tevis sagaida. Ka vienmēr rīkosies, tā kā rīkojies līdz šim. Ka neatteiksi, jo atteikt nespēj. Un tā varētu turpināt bezgalīgi.
‘Tu un tu’ esat viens vesels, kad sajūti pats sevi un rīkojies tā, ka tu pats vēlies nevis tādu vai citādu baiļu un priekšstatu vadīts. Iekšējā brīvības sajūta iet roku rokā ar atbrīvošanos no bailēm un priekšstatiem. Un ne jau par galējībām ir runa – šodien biju labs, rīt visiem pāridarītājiem atriebšos. Nepavisam ne. Kāpēc lai tu tērētu savu enerģiju un laiku tur, kur mierīgi vari to nedarīt. Pats pieļāvi tādu attieksmi, ka tev dara pāri, bet tagad vairs nepieļausi. Tas nebūt nenozīmē uzbrukt pāridarītājam. Tas nozīmē – pastāvēt par sevi situācijās, kur tas nepieciešams. Novilkt savas robežas. Tā ir jau manis pieminētā palīdzība pašam sev – savam vistuvākajam cilvēkam.
Iekšējā brīvības sajūta izraisa vieglumu. Kad esi sasniedzis šo stāvokli, tavā dzīvē ļoti daudz kas notiek, tā īsti pat nepiepūloties. Uzrodas tev vajadzīgie cilvēki, parādās iespēja nopelnīt vai atrisinās problēma, kurai risinājumu nespēji saskatīt. Tu jūti, ka tava iekšējā enerģijas plūsma ir viegla. Reizēm pat var pārņemt sajūta, ka pats esi viegls kā pūciņa. Kas gan ir izraisījis šo brīnumu lavīnu? Tu pats. Jo esi mainījis savu attieksmi pret sevi un līdzcilvēkiem. Simtiem reižu malts teikums, bet šis ir brīdis, kad to gribas atkārtot. Līdzīgs tiešām pievelk līdzīgo. Pilnīgi iespējams, ka tavi pāridarītāji vienkārši pārtrauks komunikāciju ar tevi un tā vietā būs jauni cilvēki, ar kuriem jūties līdzvērtīgs un saprasts. Pret tevi sāks attiekties savādāk, jo tu pats būsi mainījies.
Tas, kurš kaut nedaudz ir izbaudījis iekšējās brīvības sajūtu, gribēs to sajust atkal un atkal. Jo ir tik viegli būt pašam. Dzīvot šeit un tagad. Un izbaudīt visu, ko pats sev vairs neliedz. Atbrīvoties no saviem stereotipiem. Pamazām un priecājoties par katru sīkumu, kurš tev vairs netraucē būt tev pašam.
Man pašai sākumā likās, ka būt saskaņā ar sevi, sajust sevi un piedzīvot brīnumus, kas ienāk manā dzīvē – tas nozīmē vienmēr justies labi. Vienmēr justies priecīgai. Un es biju diezgan šokēta, ka tas tā nenotika. Es tiešām ticēju, ka šādā stāvoklī vienmēr jutīšos priecīga. Realitāte izrādījās savādāka, jo it visā ir līdzsvars.
Bija un vēl joprojām ir dienas, kad vienkārši bez acīmredzama iemesla man nav laba garastāvokļa, ir situācijas, kas manī izraisa dusmas, ir brīži, kad uznāk skumjas. Visdažādākās emocijas. Un tas ir gluži dabiski. Ja priecāsies nepārtraukti – faktiski, tā ir tāda kā depresijas otra puse.
Dzīvē kā jau dzīvē, gan situācijas, gan notikumi ir dažādi un cerēt, ka viss vienmēr ies gludi un būs tikai pozitīvi notikumi, nav īsti adekvāti. Būs kāpumi un kritumi. Ir svarīgi, kā tu uz tiem reaģē. Ar cerību un ticību ir krietni vieglāk pārvarēt grūtības. Ja esi nolaidis rokas un nekam labam vairs netici, tu arī nepamanīsi labo, kas ar tevi notiek. Ticībā ir liels spēks.
Būt iekšēji brīvai nozīmē sajust un darīt to, ko attiecīgajā brīdī gribas. Iespējams, darbā to simtprocentīgi īstenot neizdosies. Viss atkarīgs no tā, vai tev ir palaimējies un tu strādā savu sirds darbu jeb tas vienkārši ir naudas avots. Bet dzīve jau nesastāv tikai no darba vien.
Svarīgi ir būt kontaktā ar sevi. Starp citu, šis pēdējais nemaz nav tik viegli izdarāms. Būt kontaktā ar sevi jeb sajust sirdī savas vēlmes un būt patiesam pret sevi nemaz nav vienkārši. Šo kontaktu ar sevi jeb sevis un savu vajadzību apzināšanu var piedzīvot dažādos veidos. Viens no tiem – meditācijas procesā. Nepieciešams atrast vietu, kur tevi netraucē un izbaudīt klusumu, mēģinot nedomāt ne par ko, vienkārši un vienmērīgi elpojot. Iesākumam, kaut vai desmit minūtes.
Savulaik apmeklēju kursus – ievads kristīgajā meditācijā, kas tika organizēti kādā meditācijas namā. Šī apmācību programma paredzēta cilvēkiem bez meditācijas pieredzes un bez priekšzināšanām, cilvēkiem, kas vēlas iepazīties ar meditācijas principiem un iemācīties meditēt. Tas nav vienas dienas darbs, bet darbs gadiem.
Otrs kontakta ar sevi atgūšanas veids ir iespējams ar profesionāļa (psihoterapeita) palīdzību. Īpaši svarīgi tas ir brīdī, ja tevi piemeklējusi depresija vai ilgstoši jūties nomākts un saviem spēkiem savas vēlmes vairs apzināt nespēj. Tas dos iespēju atgriezties atpakaļ dzīvē un dzīvot pilnvērtīgi.
Iekšējā brīvība pilnīgi noteikti nav otra cilvēka cieņas aizskaršana vai nerēķināšanās ar citiem. Tās ir paša iekšējās izmaiņas. Atbrīvošanās no stereotipiem, kas traucējuši dzīvot. No bailēm, kas likušas rīkoties pretēji tam, kā patiesībā vēlētos. Un vienā brīdī tu vari apjaust, ka esi kļuvis pietiekami drosmīgs, lai īstenotu savu sapni.
***
„Man taču bija savi sapņi, kad biju maza. Es ļoti gribēju dejot, dziedāt, man labi padevās zīmēšana un visbeidzot, man patika rakstīt. Priekš manis tas ir tikpat kā elpot. Kāpēc es neizvēlējos jomas, kas man sagādā prieku? ” Megija sev jautāja. Atceries savus sapņus. To, par ko vienmēr esi gribējis kļūt. Vai to, par ko labprāt kļūtu un darītu tagad. Vai par ko domājot, tev strauji uzlabojas noskaņojums. Pamēģini īstenot savu sapni.
***
9.Uzdrīksties īstenot savu sapni. Tagad
Ir cilvēki, kuri ir tā apraduši ar savu esošo (lasīt: ciešanu) stāvokli, ka uztver to par normālu un vienīgo iespējamo. Jā, reizi pa reizei, atnāk iedvesma par to, ka vajadzētu darīt kaut ko savādāk un tīri intuitīvi liekas, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu. Iespējams, gribas iestāties, piemēram, teātra pulciņā, dziedāt korī, dejot, fotografēt dabas skatus vai jebko citu, kas sagādā pozitīvas emocijas.
Varbūt jūti, ka nepieciešamas kardinālākas izmaiņas – ir vēlme mainīt personisko dzīvi, varbūt profesionālo sfēru. Un tu smaidi, vien par to iedomājoties. Un iztēlojies, cik labi būtu, ja.. Bet tajā pat brīdī sevi apstādini. „ Nē, es to nedrīkstu darīt, jo ……..”(un te nu var būt visi iespējamie iemesli, kāpēc tavas ieceres īstenošana ir neiespējama). Un visiem prātā ienākušajiem iemesliem ir acīmredzams un neapstrīdams pamatojums. Un sajūta ir tāda, it kā tu būtu iestrēdzis šī brīža situācijā. Pilnīga bezizejas un tāda kā nolemtības sajūta.
Bet varbūt tās ir atrunas, lai nebūtu jāuzņemas atbildība par savu pieņemto lēmumu..? Drošāk ir tā, kā ir. Nezināmais ir nedrošs, jo nav ne jausmas, kā tas būs. Un cilvēks paliek tur, kur viņš ir. Labi, ja tas ļauj normāli turpināt dzīvot. Bet, ja nu tas vēl vairāk pastiprina tavas ciešanas? Un viss pozitīvais aizslīd nesaredzami tālā nākotnē. Varbūt kādreiz. Ja būs vairāk naudas, es varēšu…. Kad izaugs bērni, tad es.. Šobrīd nav labākais brīdis, vēl jāpaciešas (tu jau esi cieties gadus piecus, labākajā gadījumā) un tad gan es..
Cilvēks tā pierod pie šī ciešanu stāvokļa, ka, tiklīdz notiek kaut kas labs, viņā rodas aizdomas. „Es labāk nesapriecāšos, tāpat jau nekas labs nebūs”, atceros pašas pieredzi. Un pati sevi turpināju noskaņot uz ciešanu nots. Vienā brīdi es gluži vienkārši vairs neticēju, ka ar mani var notikt kaut kas labs. Un, ja notika, tas darīja mani tramīgu un aizdomīgu. Es dzīvoju pēc priekšstata: ja notiek kaut kas labs, tūlīt notiks kaut kas ļoti slikts. Lieki piebilst, ka tas izraisa ļoti lielu stresu. Pilnīgi iespējams, ka saviem spēkiem no šī ciešanu stāvokļa pats arī nevari izrauties un ir jāmeklē palīdzība. Iespējams, ka tā jau ir depresija.
Ja ticēsi, ka viss nokārtosies un dzīvot vieglāk ir iespējams un tas ir tikpat viegli kā elpot, tā arī būs. Lai cik banāla nebūtu frāze, ko atkārtošu, es tik un tā to izdarīšu: „Domām un vārdiem ir spēks”. Piemēram, uz visiem laikiem atbrīvojies no teikuma : „man nav naudas”. Arī viens santīms ir nauda. Ja paziņosi, ka tev tās nav, tev tā arī nebūs. Protams, ka par vienu santīmu neizdzīvosi. Bet ne par to ir runa.
Nesaki skaļi, vai vēl labāk, neielaid sevī domu par to, ka tev nav naudas. Pēc pašas pieredzes, šī frāze burtiski pievilina situācijas, kur izdevumi pieaug ģeometriskā progresijā. Un negatīvais teikums izraisa negatīvu situāciju. Un tas attiecas uz jebkuru lietu.
Domā, ka tu īstenosi savu sapni un tā arī notiks. Tev tikai jātic un jāturpina ticēt arī tad, ja ar pirmo reizi neizdodas. Es gadiem ilgi domāju, ka kādreiz rakstīšu grāmatu. Tapa pāris stāstiņi. Likās, neizdodas. Ķēros pie grāmatas, atkal ar pirmo piegājienu secināju, nu nesanāk. Ne reizi vien esmu domājusi, ka šī grāmata nevienam nebūs vajadzīga, nav jēgas rakstīt. Bet kā gan to var zināt iepriekš? Varbūt tieši otrādi – tai būs daudz lasītāju.. Lai fakts, ka uzreiz nesanāk, tevi nespēj atturēt no tavas ieceres. Ja tas ir tas, kas tev patiešām vajadzīgs, tev to izdosies īstenot. Tā tas tiešām ir.
Jā, un ja kas, izmaiņas vari uzsākt tieši šajā pašā brīdī. Negaidi brīdi ‘x’ nākotnē, tā tu vari gaidīt gadiem ilgi. Un tā arī nesagaidīt. Uzņemies iniciatīvu, uzdrīksties spert pirmo soli sava sapņa īstenošanai. Sajūti, ko tu visvairāk gribētu darīt un uz to arī tiecies. Sāc ar pavisam nelielām izmaiņām. Un padomā, vai tiešām šķēršļi, kas traucē īstenot tavu sapni, ir tik dzelžaini un nepārvarami. Vai tomēr tās vairāk ir bailes, kas tevi attur no pārmaiņu sākuma?
Varbūt ir pieņēmums, ka tad būs sliktāk (atkal jautājums, kā tu to zini? Vai tā tiešām ir?). Varbūt vēl kāds cits stereotips, kas liek krampjaini turēties pie tā, kas ir un pat domās nepieļaut, ka varētu būt arī savādāk? Piemēram, ka varētu būt nedaudz vai pat daudz labāk..? Tu nekad, nekad dzīvē neuzzināsi, kā būs, ja nemēģināsi.
Viss, ko tu domā, ir tikai priekšstati par iespējamo situāciju. Pieņēmumi, kas iespējams ļoti, ļoti atšķirsies no tā, ko piedzīvosi realitātē. Notici sev. Notici tam, ka tu to vari. Tu vari īstenot savus sapņus. Uzraksti, kādi ir tavi sapņi, tavas vēlmes. Raksti spontāni, neanalizē, raksti to, kas pirmais ienāk prātā.
| Mani sapņi ir: |
| Es nevaru īstenot savus sapņus, jo: |
Un tagad pārlasi to, ko uzrakstīji. Vai šķēršļi tiešām ir tik nepārvarami? Vai daļa šķēršļu ir vairāk iedomāti (balstīti uz atrunām) nevis nepārvarami? Ja uzrakstīji, ka viens no šķēršļiem ir laika trūkums – vai tiešām tā ir? Vai nav iespējas veltīt sava sapņa īstenošanai kaut nedaudz sava laika? Vai tas nebūtu tā vērts – vismaz pamēģināt? Kā dēļ tu dzīvo? Sapņa īstenošanai nav vecuma ierobežojumu, ja vien fiziski spēj to izdarīt, tad tev ir iespēja to realizēt.
Varbūt tavs sapnis ir dziedāt? Sāc ar to, ka sameklē cilvēku, kurš var tev palīdzēt. Dejot? Meklē savu dejo skolotāju. Apgūt jaunas prasmes (gleznot, fotografēt, runāt kādā svešvalodā, spēlēt ģitāru u.c.). Meklē cilvēku, kas var tev palīdzēt. Varbūt savu sapni īstenot ir daudz vieglāk nekā jebkad to biji iepriekš iedomājies. Kā jau minēju, nezināsi, kamēr nemēģināsi. Padomā un uzraksti, ko tu vari darīt, lai sāktu īstenot savu sapni.
| Es varu spert šādu pirmo soli sava sapņa īstenošanā: |
Un tagad arī sāc. Sper to pirmo solīti sava sapņa īstenošanā. Tagad un tūlīt.
***
Megija aizdomājās. Viņa jau no bērnības bija audzināta, ka pēc baltas kazas nāk melna kaza. Citiem vārdiem, ja dikti sapriecājas, tad pēc tam notiks kaut kas slikts. Šo pieredzi viņai bija iedevusi viņas mamma.
Savukārt Megijas mātei to iemācīja Megijas vecmāmiņa. Atkal no paaudzes paaudzē ceļojošs priekšstats. Vai tā tiešām VIENMĒR ir? Vai tā ir taisnība? Ja tam tic, tad jau sanāk, ka labāk ir vispār nepriecāties..?
„Kādas muļķības” , Megija pie sevis pasmaidīja. „Prieks nereti ir vienīgais, kas spēj palīdzēt. Neviltots smaids, patiess prieks un sirsnīgi smiekli. Tas taču uzlabo pašsajūtu. Tas ļauj, nē, tas palīdz pārvarēt grūtības. Tas ir tikpat vajadzīgs kā elpot, ēst, gulēt. Prieks par to, ka esi piedzimis šajā pasaulē. Prieks par to, ka tev ir draugi. Prieks par veselu bērnu. Prieks par atkal uzziedējušu ziedu pavasarī. Priecāties var par tik daudzām lietām. Tāpat kā skumt. Tad kāpēc neizvēlēties prieku”?
***
10.Kas tev sagādā prieku?
Es zinu, kas man sagādā ciešanas, bet, ja jautājums ir par prieku, tad ir jāpadomā. Jau rakstīju, ka spontānu prieku varu piedzīvot tad, kad daru to, ko attiecīgajā brīdī gribas. Piemēram, eju pagulēt, ja nāk miegs. Vai neatbildu uz telefona zvaniem, ja negribas runāt. Mans spontānais prieks iet roku rokā ar iekšējo brīvības sajūtu. Un tomēr, ne jau tas vien ir tas, kas rada prieku.
Esmu starp tiem cilvēkiem, kurus ļoti ietekmē dabā notiekošie procesi. Man patīk pavasaris, kad viss atdzīvojas, plaukst, smaržo un sazaļo! Tā ir tāda dzīvība! Pirmie siltie saules stari glāsmaini apņem katru koka pumpuru, katru dīgstošu asniņu. Un pavasara smarža – tā ir kā aromātisks smaržu un sajūtu kokteilis, kuru gribas izgaršot vēl un vēl ar katru ieelpu. Pavasaris ir spēka gadalaiks. Daba šajā gadalaikā demonstrē savu dzīvības spēku, radīšanas grandiozitāti un filigrānu skaistuma izjūtu. Kaut tas pats ņiprais sniega pulkstenītis! Kas tajā par apņēmību! Vai arī kūstošu sniega kupenu apņemts strautiņš, kas urdz un čalo un izšalc prieka dzirkstis uz visām pusēm. Atliekt tikai to pamanīt. Apstāties. Ieskatīties. Ieklausīties. Man pavasaris sagādā prieku. Tas ir kā pirmais prieka vēstnesītis pēc aukstās un tumšās ziemas.
Mani var iepriecināt arī saulesstars, kas rudens un ziemas pelēkbaltajās dienās starp mākoņiem savas apbrīnojamās un bērnišķīgās ziņkārības dēļ pamanījies izbrīvēt mazu spraudziņu, lai paskatītos uz zemi. Tas ir skaisti. Mazs, ziņkārīgs un draisks bērnelis, kas noklīdis no savas māmiņas saules, lai izzinātu šo pasauli. Bieži vien mazo saulesstarēnu sāk meklēt arī tā māmiņa un tad jau saulīti arī var saskatīt visā tās krāšņumā. Saules apmirdzēta zeme. Saules apmirdzēta es. Tas tā sasilda sirdi! Uz brīdi aizmirstas visas raizes un rūpes. No saulītes plūst mīlestības enerģija.
Vai, piemēram, vasara. Piekritīsiet, taču, skaists gadalaiks! Jo īpaši jūras tuvumā. Un, ja vēl diena izdevusies saulaina.. vai arī pēc karstas un tveicīgas dienas, nolijis smaržīgs un svaigs lietutiņš! Tik atspirdzinoši un tik rotaļīgi. Kā mākoņpuikas trakulīgā steigā nejauši pagrūsts lietus trauks vizēdams un dungodams rada ritmisku melodiju. Tā dzied lietus, kad līst. Un ja tā padomā, arī lietus spēj aizskalot drūmās domas un skumjo noskaņu. Daba vienkārši piepalīdz cilvēkam atjaunot sevī līdzsvaru. Atgūt mieru, iegūt harmoniju un sajust gandarījuma prieku.
Priecājies par tā saucamajiem sīkumiem, jo no tiem sastāv mūsu ikdiena. Priecājies par it kā pašsaprotamām lietām. Par to, ka esi vesels. Par to, ka vesels ir tavs bērns. Par to, ka vari staigāt pati ar savām kājām. Ir cilvēki, kuriem tās nav pašsaprotamas lietas un viņi cīnās ar zobiem un nagiem, lai panāktu kaut jelkādu progresu.
Cilvēks tā ir iekārtots, ka tā saucamās pašsaprotamās lietas viņā vairs neizraisa nekādas emocijas. Un sāk novērtēt un apzināt to tikai tad, kad pats nonācis situācijā, kurā nespēj izdarīt gluži ikdienišķas darbības. Piemēram, apģērbties vai uzvilkt zeķes. Nemaz nerunājot par ko citu. Tāpēc arī ir tik svarīgi novērtēt to, kas mums ir dots. Ja varam paši par sevi parūpēties un esam veseli, tā ir tāda bagātība! Kaut es to būtu spējusi apzināties, pirms saskāros ar muguras problēmām. Tāpēc priecājies par saulainu laiku. Par siltumu. Par jebko, kas izraisa pozitīvas emocijas. Un tam visam līdzi mēģini sajust sevi, kas tevī izraisa vislielāko un vissirsnīgāko prieku? Un dari to. Tagad. Sāc tūlīt. Šinī mirklī.
Atceros savu pirmsoperācijas periodu, biju pārbijusies par iespējamiem sarežģījumiem un arī par to, ka pēc operācijas varu arī nepamosties. Galu galā esmu atbildīga par savu dēlu. Pēc operācijas mēdz būt sarežģījumi. Dzīvē tā notiek. Jā, ne visiem. Bet gadās arī tā. Kāds nepamostas vispār, kāds paliek uz gultas paralizēts. Vienkārši nepaveicas.
Kāds man bija prieks, ka tas viss bija beidzies! Tāpat es priecājos par katru dienu, kurā man nekas nesāp. Nesāp!!! Ir tik viegli dzīvot bez sāpēm. Tas ir prieks, ka varu sēdēt (cik ilgi vien gribu) bez sāpēm, bez grūtībām pārvietoties, skriet, ja vēlos vai braukt ar mašīnu. Pašsaprotami? Ne visiem. Tāpēc novērtē to, kas tev ir dots. Priecājies par to.
Uzraksti, kas tev sagādā prieku. Vai tu to zini?
Man prieku sagādā:
Un tagad godīgi sev atbildi, vai tu to dari? Vai tu ļauj sev piedzīvot situācijas, kas tev sagādā prieku?
2.DAĻA
2011.gada 11. novembris. „Lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir jāzaudē. Ir jāatbrīvo vieta jaunajam”, Megija klusi noteica. Bet to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Kā ar visu šajā dzīvē. Zināt teorētiski ir viens, izdarīt praktiski – pavisam kas cits. Megija savā dzīvē jau bija piedzīvojusi neskaitāmas pārmaiņas. Tāpat kā ikviens no mums.
Pirmā lielā pārmaiņa katra cilvēka dzīvē ir piedzimšana. Un pēc tam jau individuāli – brālīša vai māsiņas nākšana šajā pasaulē, auklītes ienākšana bērna dzīvē, bērnudārza gaitu uzsākšana, skolas gaitu uzsākšana, pirmā mīlestība, pirmais darbs utt. Viens uz pārmaiņām reaģē vieglāk, kāds tās uzņem samērā smagi.
Pēc savas pieredzes Megija atceras, ka viņai ļoti grūtas pārmaiņas bija skolas gaitu uzsākšana. Bērnudārzā viņa negāja, jo uzauga pie omītes. Skolā viņa pirmoreiz sastapās ar tik daudz vienaudžiem un saprata, ko nozīmē cīnīties par savu vietu zem saules. Viņa bija ļoti apzinīga, kļūdas nepieļāva un mācījās uz ‘labi’ un ‘teicami’ un viņas uzvedība vienmēr bija ‘priekšzīmīga’. Tā viņa ieguva skolotāju simpātijas. Diez vai ieguva klasesbiedru simpātijas.
Saviem klasesbiedriem viņa vairāk šķita dīvaina. Klusa un noslēgta. Daudz mācījās. Un pastāvīgi baidījās kļūdīties. Tas bija tas laiks, kad atsevišķi skolotāji ar tāfeles rādāmajiem kociņiem sita bērniem pa pirkstiem. Daži skolotāji tā arī savus kociņus salauza. Megijai ne reizi nesita. Viņa nepieļāva situāciju, kur varētu tikt sista.
Bija kāds atgadījums klasē, kurā kāda no skolotājām kādam Megijas klasesbiedram par neklausīšanu lika novilkt bikses. Paldies Dievam, Megijai ne reizes. Bet piedzīvotais izraisīja zināmas bailes un pietāti pret skolu kā tādu. Megija nekritiski piegāja visam, ko teica skolotājs. Ja tā teica, tā arī ir. Viņa no sirds iemīlēja Ļeņinu un ilgojās, lai tāds būtu arī viņas vectētiņš. Viņa ar bijību uzņēma visu informāciju un neko neapstrīdēja (bija skaidrs, ka tā ir pareizi un Megija bija pareiza meitene).
Tolaik Megija apguva vēl kādu mācību, ja pacentās un izdarīja vairāk nekā skolotājs prasa, tad varēja izpelnīties īpašu atzinību un uzmanību. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc, piemēram, literatūras stundā, kad vajadzēja mācīties no galvas dzejoļus, Megija iemācījās piecpadsmit pantiņus un neko nesajauca. Viņa alka atzinības. Tā bija viņas motivācija – būt labākajai. Vai vienai no labākajām. Tā viņa tika pamanīta.
Ja tā padomā, arī vēlāk, nu jau darba vidē esot, viņa rīkojās līdzīgi. Alkas pēc uzmanības. Vēlme tikt pieņemtai. Vēlme būt noderīgai. Vēlme ar visiem pa labam.
***
„Pārmaiņas nozīmē vien to, ka tu attīsties. Tu nestāvi uz vietas un tas ir labi”, sprieda Megija. „Bet kāpēc tas ir tik grūti? Kā lai šo procesu ja ne patīkamu, tad vismaz vieglāk paciešamu?” Jautājumu kā parasti daudz, atbilžu maz. Katrās pārmaiņās no kaut kā ir jāšķiras. Skolu uzsākot, jāšķiras no bērnības. Ja piedzimst brālītis, jāšķiras no vienīgā bērna statusa. Ja pārvācas uz jaunu mitekli, jāšķiras no vecā. Ja grib iegūt jaunu darbu, jāšķiras no esošā. Tātad pārmaiņas ir atteikšanās no kaut kā, lai iegūtu kaut ko citu. Kāpēc tās parasti izraisa nemieru, ja ne baiļu sajūtu? Šādā brīdī trauksme un bezspēcība iet roku rokā.
***
Par bezspēcību un trauksmi runājot, piedāvāju jums kādu pasaku. Tā ir pasaka par trīs māsām.
Pasaka par trīs māsām
Reiz dzīvoja trīs māsas. Vecāko sauca Bezspēcība, vidējo Trauksme, bet pastarīti Cerība.
Māsas bija ļoti tuvas. Trauksme kā jau visvecākā – jutās visvarenākā un komandēja abas pārejās. Bezspēcība ātri padevās Trauksmes ietekmei. Pastarīte mēģināja cīnīties ar Trauksmi, bet bija par jaunu, lai pretotos vecākajai māsai.
Trauksme jutās visvarena. Viņa apzinājās savu spēku. Savu spēju ietekmēt abas māsas. Un tās turēt trauksmē. Zināja, ka jaunākā savā būtībā ir bailīga, kaut arī tai vairāk dūšas nekā Bezspēcībai. Trauksmi baroja abu māsu pakļaušanās.
Bezspēcība bija pilnīgi bezspēcīga. Labākais, ko dienām ilgi viņa varēja darīt – bezspēkā gulēt gultā. Bezspēcībai bezspēcība bija tik liela, ka viņai nebija spēka ne parunāt, ne padejot, ne sazināties un satikties ar kādu. Viņa visu laiku jutās nogurusī un nomākta. Pastāvīgi baiļojās par savu bezspēcību, bet neko iesākt nespēja. Nebija spēka.
Cerība, jaunākā no māsām, mīlēja savas vecākas māsas. Viņa zināja, ka Trauksme kaut arī spēja iedvest bailes, savā būtībā bija ļoti stipra un spēcīga. To Cerība no viņas varēja mācīties. Trauksme vai mutuļoja no enerģijas. Vienmēr gatava darboties, vienmēr gatava kur iesaistīties. Dejot, skriet, darboties. Uzzināt ko jaunu. Pilnīgs pretstats Bezspēcībai. Reizēm Cerība iedomājās, ja viņas saliktu kopā – Trauksmi un Bezspēcību – cik fantastiska sieviete tur sanāktu! Bet viņas katra ietiepīgi turējās pie sava. Trauksme – pastāvīgā trauksmē, pastāvīgā enerģijā, Bezspēcība – bez spēka, nomākta.
Cerība bija visjaunākā – tātad arī visnaivākā no visām. Viņa ļoti gribēja, lai viņām visām trim klātos labi. Visas mīļi sadzīvotu. Atbalstītu viena otru grūtā brīdī. Iedvestu ticību saviem spēkiem, dzīvotu laimīgu dzīvi. Visas trīs māsas, kaut arī dzīvoja kopā, jutās ļoti vientuļas. Viņām trūka, kas tāds, kas viņas vienotu.
Trauksme bija tik ļoti pārņemta ar savu trauksmi, ka nemanīja ne Bezspēcības, ne Cerības rūpes. Savukārt, Bezspēcībai nebija spēka saskatīt to, kas nepieciešams Trauksmei un Cerībai. Savukārt Cerība baidījās no abām vecākajām māsām, kaut arī klaji to neizrādīja. Viņu biedēja Trauksmes lielā trauksme un Bezspēcības lielā bezspēcība. Jā, Cerība bija drosmīga, tomēr abas uzveikt un saliedēt, tas nu būtu par traku.
Kādu dienu, kad Bezspēcība bezspēkā gulēja un Trauksme trakoti plosījās, Cerība nolēma iet pie vecās sievas pēc padoma. Viņa atcerējās, ka pazīst vienu ļoti senu sieviņu, kas ir dzīves gudra, zinoša un kurai ir atbildes uz visiem jautājumiem. Cerība nolēma viņu uzmeklēt.
Kad viņa devās ceļā, viņu pārņēma uztraukums un trauksme, galu galā viņa gāja pie sieviņas, māsām neko nesakot. Vai tā ir labi? Vai viņas nedusmosies? Un ja nu viņas uzzinās? Cerība ļoti vēlējās, kaut Trauksme un Bezspēcība spētu sadarboties viena ar otru. Lai Trauksmei vieglāk tikt galā ar savu trauksmi un Bezspēcībai vairāk spēka.
Tā nu viņa gāja, gāja – vairāku dienu garumā. Līdz atrada meklēto. Vecā sieviņa viņu uzņēma laiptin laipni: „Kā varu Tev palīdzēt, mīļo meitiņ?”, viņa Cerībai jautāja. Cerība nopūtās un sāka stāstīt par sevi, savām māsām. Ka grib būt viena ģimene, bet šobrīd katra par sevi. Trauksme biedē Bezspēcību. Bezspēcība guļ. Bet pati Cerība nezinu, ko iesākt.
Vecā sieva deva pavisam vienkāršu padomu: „Kad nākamreiz Trauksme sāks trakot un Bezspēcība gulēs, aizved Trauksmi pie Bezspēcības. Pajautā Bezspēcībai, ka Tu un Trauksme varat viņai var palīdzēt atgūt dzīvesprieku. Trauksmei būs kur likt enerģiju, bet Bezspēcība sajutīs, ka par viņu rūpējas un viņa nav viena un Tu būsi daļa no šīs ģimenes”.
Cerība pa pusei apjukusi, pa pusei cerību pilna devās mājās. Trauksme trakoja. Bezspēcība gulēja. Cerība palūdza Trauksmi sev līdzi- apciemot Bezspēcību. Bezspēcība pat nemanīja, ka viņas istabā kāds ienācis. Viņa gulēja bezspēcībā. Rokas nokritušās pār gultas malu, ar seju spilvenā, brīžam nevarēja saprast, vai viņa vispār dzīva..
Trauksmei sametās Bezspēcības žēl. Viņa palūkojās arī uz savas mazās māšeles Cerības acīm. Tas bija izmisuma pilnas. Viņa saprata, ka ir vecākā un ir jārīkojas. Nu nevar tā dzīvot katra par sevi zem viena jumta. Viņas taču bija māsas. Trauksme saprata, ka viņa ir spēcīgākā no visām. Lēni, bet apņēmīgi, viņa mēģināja atmodināt Bezspēcību. Ar lielām pūlēm viņas abas ar Cerību izveda un atguldīja Bezspēcību zālē., kāda koka paēnā. Apkārt čaloja putni, spoži spīdēja saulīte, strautiņš urdza. Gaisā virmoja dzīvība un dzīvesprieks.
Bezspēcība sākotnēji ne uz ko nereaģēja. Bet pēc kāda laika tā atvēra acis. „Kas tas tāds, man visapkārt?” viņa klusi jautāja māsām. Trauksme atbildēja: „tas ir tas, ko tu palaid garām – cauram dienām gulēdama gultā bezspēcībā, tā ir dzīve, māšel!” Bezspēcība lēnām atslējās sēdus. Trauksme sajuta, ka viņas trauksme sāk mazināties. Sajūta, ka viņas ir radītas vienam mērķim, būt kopā kā ģimenei un atbalstīt vienai otru uzjundīja arvien vairāk. Cerība sāka mazāk baiļoties, Trauksme raizēties un Bezspēcība sajuta sevī spēku.
Bezspēcība sāka skatīties ar vien ciešāk uz visu apkārt notiekošo. Kā gan pie tāda skaistuma var tik daudz gulēt, viņa nodomāja. Nē, man ir tik daudz SPĒKA, lai es varētu noiet dažus soļus līdz strautiņam, kas tik jautri čalo. Bezspēcība lēnam, Trauksmes pieturēta pie vienas rokas un Cerības atbalstīta pie otras – visas trīs piegāja pie strautiņa. Strautiņš uzvedās kā mazs bērns – priecīgi čaloja, čirkstināja, klāstīdams vienu stāstu pēc otra īsā laika sprīdī. Māsas apsēdās zālē. Visas raudzījās ūdenī. Pēkšņi viņas saprata, ka viena otrai ir ļoti vajadzīgas. Ka viņas kopā ir liels spēks. Un visām trim sadarbojoties, iespējams paveikt lielas lietas.
Katrā cilvēkā mīt šīs trīs māsas – bezspēcība, trauksme un cerība. Jo īpaši – bezspēcības un trauksmes apvienojums ir pamanāms depresijas skartā cilvēkā. Gribas vai nu gulēt, vai arī plosīties līdz spēku pagurumam, lai ne par ko nav jādomā. Un tomēr tie visi ir īstermiņa risinājumi. Ja gribas tā pa īstam saprast, kas notiek, kāpēc sevi izdzen līdz spēku izsīkumam vai tieši otrādi lien zem segas un tevī vairs nav ne miņas no dzīvesprieka, nāksies apstāties. Visticamāk, tev vajadzēs kādu, kas tevi saprot un atbalsta. Trauksmē ir liels spēks, bezspēcībā – pilnīga apātija. Svarīgi sasniegt līdzsvaru. Būt kaut kur pa vidu, nevis vienā vai otrā galējībā.
„Kāpēc tik grūti uzsākt pārmaiņas? Kāpēc ir vieglāk nedarīt neko nevis riskēt mainīt savu dzīvi, esošo situāciju? Kāpēc vieglāk ir čīkstēt, ka ir slikti, bet lietas labā neko nedarīt? Jo pārmaiņas ir nezināmas, biedējošas. Tās izraisa lielu stresu. Tomēr neviens cits tās manā vietā neuzsāks , tas nu ir skaidrs”, Megija secināja.
Pārmaiņas ir pats, pats sākums. Apziņa, ka vairs nevēlies dzīvot kā līdz šim ir pirmais solis pārmaiņu virzienā. Un tam vajag drosmi. Un spēju paskatīties uz situāciju savādāk, neieslīgstot stereotipos”, Megija prātoja. „Tas nav viegli, tomēr tie cilvēki, kas ir gatavi pārmaiņām, spēs paskatīties uz situāciju no citas puses un reaģēt savādāk nekā parasti. Jo pārmaiņu būtiskākā daļa – tās ir izmaiņas tevī pašā un tavā attieksmē pret citiem cilvēkiem”.
***
1. Pārmaiņu sākums
Katras pārmaiņas izraisa skumjas un stresu. Zinu – pati piedzīvoju. Ir kaut kas jāzaudē, lai kaut ko iegūtu. Vai tā ir šķiršanās, vai aiziešana no darba vai citas kardinālas pārmaiņas. Tām visām seko tāds kā sēru periods. Un tas ir pilnīgi normāli. Pa vecam vairs nevari, pa jaunam vēl nezini kā. Ir vajadzīga pacietība. Un tieši šī īpašība man pietrūkst visvairāk.
Mans moto vienmēr ir bijis „tūlīt un tagad”. Un mani tracina, ja tā nenotiek. „Es gribu tagad”, kaut situācija nav labvēlīga un šajā brīdī gluži vienkārši nav iespējams savu ieceri īstenot. Piemēram, es labprāt šodien, vēl labāk vakar, būtu nodzēsusi visas savas saistības ar banku, visus kredītus. Bet vai tas ir reāli iespējams?
Ir jārēķinās ar to, ja esi uzsācis pārmaiņas, pieņēmis lēmumu, kas izmainīs tavu dzīvi, sākums var nebūt viegls. Iespējams, ka tu svārstīsies par lēmuma pareizību, iespējams, gribēsi ielekt atpakaļ vecajā un tad apjēgsi, ka arī to vairs nespēj. Starp citu, tieši to mēģināju darīt arī pati. Pēc tam kad mani atlaida no darba finanšu sektorā un kad biju pietiekami vesela, lai atgrieztos darba tirgū, es atkal pieņēmu piedāvājumu strādāt tajā pašā finanšu sektorā. Izturēju mēnesi. Ar grūtībām. Un noliku atlūgumu. Kaut darbs bija labi apmaksāts. Vienkārši nebiju spējīgā strādāt jomā, kur biju sevi izsmēlusi. Pārmaiņas manī bija sākušās un es nespēju sevi piespiest strādāt darbu, kurš vairs nesaista un neizraisa nekādu interesi. Tie, kas ir ar to saskārušies, mani sapratīs ļoti labi.
Uzsākot pārmaiņas, tevi par pārņemt tāda kā haosa izjūta. Starp citu, tikai no haosa kaut kas var sanākt. Ja ir kārtība, pārmaiņas nebūs. Vismaz tāda ir mana pieredze. Haoss ir daļa no pārmaiņām. Jo es pilnīgi noteikti nezinu, vai man izdosies realizēt savu ieceri. Varbūt sanāks, varbūt nesanāks tā, kā domāju, bet iznāks kas cits. Nav nekādu garantiju, vien vesela gūzma nezināmo. Tas loģiski izraisa spriedzi.
Un tomēr, neviens cits tavā vietā tavu dzīvi nedzīvos. Savu dzīvi vari izmainīt vienīgi tu pats. Uzņemoties iniciatīvu. Riskējot zaudēt kaut ko, lai iegūtu iespējams daudz vairāk. Ja nebūtu grūtību, vai cilvēks spētu garīgi augt? Ja pilnīgi viss tavā dzīvē nāktu viegli, vai tu spētu novērtēt to, kas tev ir dots?
Nelielai atkāpei gribas pieminēt faktu – ja esi starp tiem cilvēkiem, kuru bērns ir vesels, kurš normāli attīstās, aug, viņā norit visas atbilstošie procesi viņa vecumposmam, vai tā nav Dieva dāvana? Vai nav tā, ka novērtē to tikai tad, kad piedalies labestības dienas rīkotajā pasākumā, vai arī sastopies ar mammu, kura cīnās par to, lai bērns varētu staigāt vai arī vispār izdzīvotu? Ja tu pārvietojies pats uz savām kājām, vai tā nav laime? Vai zini, ko nozīmē, kad esi uz gultas un pats nevari paiet? Vai tas, ka tev ir dota iespēja redzēt un dzirdēt, vai tā nav vērtība? Tu redzi un dzirdi, kas ap tevi notiek. Tās ir dāvanas, ko mēs nenovērtējam. Vismaz es noteikti neaptvēru, ko nozīmē, ka nevari paiet un cik tas patiesībā ir fantastiski, ka vari sēdēt, cik vien gribi un tev nekas nesāp.
Dzīves pārbaudījumi liek pārvērtēt esošo dzīvi un reizēm novērtēt to, kas tev licies pašsaprotams. Esi līdzcietīgs pret tiem, kuriem dzīve nav bijusi tik viegla kā tev, tu nekad nezini, kurā pusē būsi tu pats. Tu nevari to ietekmēt. Iejūtība un cilvēcīga attieksme ir tas, ko vari sniegt otram. Neizaicini likteni, apsmejot tos, kam klājas grūtāk.
Atceros, ka kopā ar tēti palātā gulēja vēl divi pacienti un abiem bija Dauna sindroms. Biju aizvedusi tētim konfektes. Man bija sajūta (visticamāk, tā tas arī bija), ka tos cilvēkus neviens neapciemo. Uzsmaidīju un pacienāju viņus ar konfektēm. Līdz aizkustinājumam piedzīvoju to, kādu prieku tas viņiem sagādāja. Viņi priecājās tā, it kā es būtu iedevusi nezin ko. Visticamāk, tāpat vien viņiem sen neviens neko nebija devis.
Tovakar raudāju par dzīves pabērniem. Viņiem arī gribas dzīvot tāpat kā pārējiem. Būt mīlētiem, vajadzīgiem, just, ka viņi kādam ir svarīgi. Un aptvēru, cik patiesībā pati esmu bagāta ar to, kas man ir – divas rokas, divas kājas, acis, ausis, spēja runāt, staigāt, domāt, pieņemt lēmumus. It kā tik pašsaprotami. Bet vai tu to novērtē? Vai apzinies, cik patiesībā esi bagāts? Un, ja tev vēl ir kāds, kas tevi mīl..? Ja ir draugi. Tev ir dots ļoti daudz.
Pirms pārmaiņu uzsākšanas gandrīz vienmēr ir milzum daudz šaubu. Vai šis ir īstais laiks (jau rakstīju: pilnīgi noteikti jā, ja tava pašsajūta jau kādu laiku vai varbūt sen nav īsti laba un saproti, ka tā tālāk vairs nevar dzīvot), vai šķēršļi ir uzveicami (kamēr nesāksi, nekad neuzzināsi) un vai esi tām gatava, vai esi gatava uzņemties atbildību par savu dzīvi (te nu ļoti iespējams, ir daudz baiļu un milzīga neziņa par nākotni, bet, ja neko nedarīsi, nekas arī nemainīsies).
Pārmaiņas nozīmē atteikties no ierastā dzīves ritma, sākt darīt kaut ko citādi nekā esi darījis iepriekš. Varbūt tā ir konkrēta rīcība, attieksmes maiņa pret notikumiem, kas ļoti palīdz pārvarēt grūtības.
Paskaidrošu, ko es ar to domāju. Attieksmes maiņa nozīmē – reaģēt savādāk uz konkrēto situāciju nekā tu to būtu darījis iepriekš. Ja tu reaģē citādāk, arī otrs cilvēks uzvedīsies savādāk. Tā tu vari pats sevi aiztaupīt nevajadzīgas emocijas. Un arī tam otram cilvēkam.
Un vēl ir svarīgi apzināties, ka nevienam nav tiesību tevi piespiest dzīvot tā, kā tev nav pieņemami. Nevienam. Un, ja kāds to lūdz mīlestības vārdā, tad visticamāk tā ir manipulēšana. Skumji, bet fakts.
Nevienam no mums nav dots saules mūžs. Tāpēc arī ir vērtīgi dzīvot tā, kā vēlies tu pats. Un, cik vien iespējams, jau šodien. Vai sākot ar šo dienu. Ja izvēlies apzināti upurēties kāda dēļ, atceries, ka agrāk vai vēlāk jutīsies iztukšots. Tas ir tikai loģisks šādas situācijas nobeigums. Un paldies tev arī tas cilvēks, visticamāk, nepateiks, jo uzskata to par tavu pienākumu – šo tavu upurēšanos.
Esi gatavs pārmaiņām. Ļauj sev tās piedzīvot.
***
Ir 2012. gada 12. Februāris. Megija jūtas krietni labāk. Veselības ziņā. Viņa ir atradusi drosmi sevī īstenot bērnības sapni un dejot. Dejot, dejot, dejot. Izdejot visas rūpes, smagumu, aizvainojumu. Neziņu par nākotni. Viņa ir bijusi uz pāris deju nodarbībām un apņēmības pilna atkārto deju soļus atkal un atkal. Lai nākamā reizē varētu dejot vēl labāk. „Dejošana – tā ir bauda dvēselei”, Megija pie sevis nosaka. „Tā ir dvēseles dziesmas fiziskā izpausme”.
Megija nu jau apmēram mēnesi var nosēdēt visu dienu un nekas netraucē viņas labsajūtai. Nekas, itin nekas nesāp. Viņa jau to bija aizmirsusi, kā tas ir, kad nesāp.
Lai pārbaudītu savus spēkus un izturību, jaunā sieviete bija aizgājusi pat slidot. Un ar prieku secināja, ka viņa to var. Viņa var slidot un viņai nekas nesāp. Viņai ir spēks. Viņā ir spēks. Nez no kurienes, sievietei ienāca prātā doma, ka tādas sajūtas varētu būt gadu vecam bērnam, kurš pārsteigts secina, ka viņam izdevies paspert pirmos solīšus un viņš to var.
Megija ar lielu rūpīgu gandrīz katru dienu izpilda viņai individuāli sastādīto vingrošanas plānu. Viņa dara visu, lai savu veselības stāvokli turpinātu uzlabot. Viņa ir pārliecināta, ka izveseļosies pilnībā.
Megijai mērķtiecības trūkumu pārmest nevar. Ja vien viņas apņēmība neapsīks un viņa nesalūzīs, jaunā sieviete tic, ka viņas dzīve reiz nokārtosies. Ka viņai būs normāla ģimene. Būs attiecības ar vīrieti, kas viņu mīl un kuru viņa mīl pati. Jā, mīlestība ir tā, bez kuras Megija dzīvot nespēj. Tas viņai ir tas pats kas elpot. Un nav izšķirīgi svarīgi būt mīlētai. Svarīgi ir mīlēt pašai. Izjust šo piepildījumu. Izjust mīlestību pret visu pasauli. Pat pret mazo sniegpārsliņu, kas, neskatoties uz savu tūlītēju izkušanu, ieinteresēta pieplok pie loga rūts, lai kaut uz sekundes simtdaļu ziņkāri palūkotos, kas slēpjas otrpus logam. Jā, mīlēt var arī sniegpārsliņu.
Pēc pāris mēnešiem Megija svinēs savu trīsdesmit trešo dzimšanas dienu. Trīsdesmit trešo! Viņa atceras, ka savulaik, kad pašai bija piecpadsmit, trīsdesmitgadīgās kundzes bija tik vecas un tik neinteresantas. Ko lai saka tagad? „Diez es vienīgā baidos novecot jeb tas kādā brīdī raksturīgs lielākai daļai cilvēku?”, viņa domāja.
Stop! Ir jākoncentrējas uz ko citu. Ir jādomā, ko darīt tālāk. Vienīgais, kas šādā situācija vēl pietrūktu, iekšējās bilances savešana. Tāds kā rezumējums, ar secinājumu – diez kas nav. Nekas vēl nav sasniegts. Tā nu gan gluži nebūtu taisnība. Megijai ir pietiekami piesātināta dzīves pieredze.
Viens nu ir skaidrs, Megija pārestības vairs nepieļaus. Pret sevi un savu dēlu vērstās vienkārši nepieļaus. Ja vajadzēs, viņa kliegs. Ja vajadzēs – skrāpēs un kodīs, bet par sevi pastāvēs. Pietiekoši ilgi ir lavierēts pa labam. Ne vienmēr situācijām rodams zelta vidusceļš. Ir svarīgi nedarīt sev pāri. Un neļaut to darīt citiem.
***
2.Mācies domāt savādāk un atbrīvojies no stereotipiem
Stereotips ir sava veida norma kaut kādā noteiktā situācijā. Nu, piemēram, vīrieši neraud, visas sievietes ir vienādas, rīkoties pareizi ir labi, rīkoties nepareizi ir slikti utt. Piemēram, atteikties no labi apmaksāta darba (kaut arī darbs nepatīk) ir neprāts utt. Uz šo stereotipu bāzes tiek pieņemti visdažādākie lēmumi.
Nav liela māksla sekot pūlim, māksla ir izrauties no pūļa un iet tajā virzienā, kurā vēlies tu pats. Bez jebkādiem stereotipiskiem ierobežojumiem. Protams, pastāv risks tikt nesaprastam un atraidītam.
Tomēr tas iet roku rokā ar vislielāko ieguvumu, kāds vien var būt – būt harmonijā ar sevi. Te nu katrs var pats izvērtēt, kas ir svarīgāk – izdabāt citiem vai būt saskaņā ar sevi. Pie pirmā izdabāšanas scenārija var gadīties, ka kaut kādā brīdī attapsies depresijas stāvoklī un būsi pilnīgi iekšēji izdedzis. Arī tas ir ceļš, kuru var izvēlēties. Bet vai un kam to vajag..?
Mācies domāt savādāk. Paskaties uz tām pašām lietām ar citu skatienu. Cilvēks tā iekārtots, ka reizēm iestrēgst kādā noteiktā situācijā un dara tāpēc, ka tā vajag. Visas šīs tā vajag situācijas būtu lietderīgi izvērtēt. Vai tiešām tā vajag? Vai mēs atkal un atkal rīkojamies tā tikai tāpēc, kā tā dara citi? Varbūt tā ir darījusi mana vai tava mamma, bet tas nebūt nenozīmē, ka tas ir pareizi.
Kā jau minēju iepriekšējās nodaļās, jo cilvēks vairāk apkrauts ar stereotipiem, jo ar viņu vieglāk manipulēt. Pirmie, kas to izmantos, būs masu mēdiji ar savu iebiedēšanas un rafinēti atstrādātu manipulēšanas tehniku. Un tad jau pēc tam – darba vieta, līdzcilvēki, paziņas, varbūt pat draugi, ļaunākajā gadījumā – ģimene.
Kāds varbūt man pārmetīs kategoriskumu, tomēr minēšu vienu piemēru. Dalīšos savā dzīves pieredzē. Manuprāt, ja ģimene ir izirusi, un viena no pusēm šīs attiecības nevēlas turpināt, to vairs nevar atjaunot. Varbūt var pēc vairākiem gadiem (un arī pie nosacījuma, ka to vēlēsies abi), bet ne uz sitiena. Un visi tie apgalvojumi, ka jādzīvo kopā, ja reiz apprecējies un vajadzēja domāt agrāk un ir taču kopīgs bērns, ir bezjēdzīgi. Nē, tie ir sadistiski attiecībā uz sevi.
Man šķiet, ka tādai ģimenei, kura dzīvo kopā stereotipu dēļ, tai skaitā bērna dēļ, ir grūti izaudzināt veselīgi domājošu bērnu. Patiesībā, aiziešana no ģimenes nav bezatbildība. Tā ir ļoti liela atbildība, kuru cilvēks uzņemas par savu dzīvi, savu lēmumu un turpmāko likteni.
Bērns būs laimīgs, ja vecāki ir laimīgi. Ja bērns aug ģimenē, kurā nav mīlestības, viņš to ļoti iespējams pieņems kā normu. Un vēl vairāk, atkārtos to savā dzīvē, jau būdams pieaudzis. Vai ir kāds vecāks, kurš apzināti vēlas, lai viņa bērns izaugtu vidē, kas ir pārmetumu, strīdu, ķīviņu un asu vārdu apmaiņas pilna? Vai ir kāds, kas gribētu, lai viņa bērns savā dzīvē būtu nelaimīgs? Domāju, ka tādu cilvēku nebūs daudz. Ja vispār būs.
Paskaties uz pasauli un notikumiem ap sevi ar citām acīm. Un nevis no ciešanu, bet no iespēju pozīcijām. Nekas nav tā, kā izskatās. Jebkas, ko mēs redzam, ir mūsu pieņēmums. Un tā īsti vispār neviens nezin, kā ir patiesībā. Mēs ļoti maz zinām par šo pasauli. Par to, kā tā ir iekārtota. Savulaik noskatījos filmu „Mainīgā realitāte” („The adjustment buerau”).
Katrā no mums tā droši vien izraisīs citu reakciju, tomēr mana galvenā atziņa – ar neatlaidību un apņēmību ir iespējams sasniegt savu mērķi, lai kāds tas arī nebūtu. Pat tad, ja rodas neskaitāmi šķēršļi un sarežģījumi. Vienīgais jautājums, cik laiku tas prasa, bet sasniegt iecerēto var. Tas ir iespējams.
Vēl viens piemērs par to, cik patiesībā tavi pieņēmumi ir kļūdaini. Piemēram, tev no malas skatoties, šķiet, ka tam pārim gan ir viss ideāli un tu gribētu tādas attiecības. Tev pat ne brīdi prātā neienāk, ka tas pāris sabiedrības priekšā spēlē teātri un patiesībā ir dziļi nelaimīgi savā laulībā. Pat ne uz sekundes simtdaļu tu neiedomājies, ka tā sieviete, kuru tu apskaud, katru vakaru raud spilvenā. Un tas vīrietis, kas tev šķiet vīrieša ideāls, patiesībā regulāri iesaistās paralēlās attiecībās ar mīļāko. Un sieva perfekti to zina, bet tēlo, ka neredz un nešķiras, jo nebūs spējīga uzturēt sevi un bērnus. Vīrs ir turīgs un ietekmīgs cilvēks. Es zinu, par ko runāju. Esmu to izbaudījusi uz savas ādas. Šo šķietamību par ideālām attiecībām. Realitāte var tik ļoti atšķirties no taviem pieņēmumiem par konkrēto situāciju.
| Lietas, ko es daru, jo tā vajag (bet nav ne jausmas, kāpēc tā vajag): |
***
„Tas vien, ka esi bijis pietiekami drosmīgs, lai izvēlētos dzīvot saskaņā ar sevi, ir apsveicami. Tomēr ar to nekas nebeidzas. Lai saprastu, kā dzīvot un ko darīt tālāk, ir jābūt patiesam pret sevi”, Megija secināja. „Iekšējā harmonija iespējama vien tad, ja esi patiess pret sevi. Spēj godīgi pats sev atbildēt uz jautājumiem par sev aktuālām lietām vai notikumiem. Un, ja situāciju līdz galam neizproti, prasi skaidrību no otra cilvēka. Prasi tik ilgi, kamēr saproti, par ko ir runa. Tā tu varēsi pieņemt lēmumus, kas ir saskaņā ar tevi pašu”.
***
3.Esi patiess pret sevi un prasi skaidrību
Lai iegūtu un piedzīvotu zināmu harmoniju, ir jābūt patiesam pret sevi. Godīgi pašam sev jāatbild uz jautājumiem, kurus iespējams līdz šim neesi atļāvies sev uzdot vai arī vienkārši nav ienācis prāta kaut ko tādu sev pajautāt. Jautājums var būt par jebkuru tev būtisku situāciju vai lietu. Tās var būt attiecības, bērna audzināšana, tava profesionālā joma. Jebkas.
Tas ir pietiekami svarīgi, lai tu atrastu tam laiku un par to padomātu. Tā tu vari aiztaupīt veselu virkni destruktīvu un sāpīgu emociju.
Cik vien tas iespējams, prasi skaidrību un pārliecinies, ka esi noskaidrojis visus nezināmos vai neskaidros jautājumus arī attiecībās ar līdzcilvēkiem. Skaidrība iedod robežas. Tā ļauj pieņemt tev vajadzīgus lēmumus. Tā ļauj izvairīties no pārpratumiem. Ja esi saņēmis atbildi, nefilozofē. Kā būtu, ja būtu. Pieņem atbildes un esi realitātē.
Nu kaut vai, nezinu, situācija darba vietā. Tavs boss pret tevi savādi izturas, neko nesaka, bet tu jūti, ka kaut kas nav kārtībā. Ir divas izvēles, izlikties, ka neko nemani (tāpat domāsi, kas īsti nav kārtībā un tev diez vai ienāks prātā, ka iespējams problēma ir kaut kur citur, nevis ar tevi saistīta un tā arī vilksies tava darbadiena) un otrs variants, skaidri pajautāt: kas noticis? Nefilozofēt, bet tieši pajautāt. Un, vadoties no atbildes, arī izvēlēties turpmāku rīcību. Ja risināmi, risināt. Ja uz tevi neattiecas, aizmirst par to un nemeklēt nekādus zemūdens akmeņus. Tieši tāpat rīkoties jebkurās attiecībās.
Cilvēki ļoti daudz laika pavada, mēģinot izprast citu cilvēku uzvedību. Patiesībā, pilnīgi pietiks, ja izpratīsi pats savējo. Nu, kas tev no tā, ja zināsi, ka kaimiņienei, piemēram, ir alkohola problēmas un reibuma stāvoklī viņa var sastrādāt baigās ziepes. Vai arī, kā tieši tavu dzīvi ietekmē fakts, ka tavs radinieks pagājušā nedēļas nogalē piekrāpa savu sievu. Par ko cepties? Viņu dzīve, viņu izvēle. (Ja tev šķiet, ka tev ir par maz negāciju, ieslēdz televizoru un paskaties ziņas. Ar to vajadzētu kādam laikam pietikt.) Kādēļ veltīgi iztērēt savu dārgo enerģiju? Izmanto to sev.
Starp citu, tieši runāšana (pļāpāšana, aprunāšana, tenkošana utt.) paņem ļoti daudz enerģijas. Ja jūties iztukšots, izvēlies cilvēkus ar kuriem komunicēt. Pēc viena varbūt būs spēku pieplūdums, bet pēc kāda cita (kas sīki un smalki aprakstīs visas negācijas, kas notiek pasaulē un ka nekas vairs nav labi, varētu padomāt, ka tu neredzi, kā ir) būsi vēl dziļākā bedrē. Un, ja vien spēj, iespējami mazāk runā un stāsti otram par savu dzīvi. Tā ir tavējā. Neielaid tajā jebkuru svešinieku. Nedod informāciju par sevi cilvēkam, kuru nepazīsti. Cieni savu dzīvi.
Vairums ilūziju rodas no tā, ka neredzi, negribi redzēt vai atsakies pieņemt realitāti. Nu, piemēram, tu iedomājies, kādu cilvēku vēlies redzēt sev blakus. Tu satiec šo cilvēku un savā iztēlē piedēvē viņam visas šīs jaukās īpašības. Realitātē cilvēks ir savādāks un tevi vai nu sāpina, vai arī piemeklē milzīga vilšanās un šoks. Tu dzīvoji ilūzijās attiecībā uz šo cilvēku. Un šī ilūzija ir absolūti nesaistīta ar reālo cilvēku. Tas ir pašapmāns. Tas, ko sev iestāstām. Ja nu savādāk nevar, tad vienkārši skatāmies uz cilvēka darbiem. Tie bieži vien runā paši par sevi. Atliek tikai tos pamanīt.
Uzdrīksties uzdot jautājumus. Un esi drosmīgs dzirdēt atbildes. Sajūti tās sirdī. Ilūzijas grauj dzīves kvalitāti. Patiesībā, es tās gribētu saukt par tārpiem, kas saēd dvēseli. Tāpēc ir tik svarīgi būt realitātē.
Esi patiess pret sevi. Tā var aiztaupīt milzum daudz ciešanu un mokošu pārpratumu. Bēgšana pašam no sevis ir ceļš uz nekurieni, to nav iespējams izdarīt. Tāpēc nebēdz no sevis, tāpat nemēģini sev iestāstīt to, kā nav. Kādā brīdī šis ilūziju burbulis pārsprāgs un realitāte tev var izsist pamatus zem kājām.
Ja ļoti būsi dzīvojis ilūzijās, vienā brīdī tev var šķist, ka esi zaudējis savu līdzsvaru. Šādā situācijā vari mēģināt sevi mierināt ar domu, ka esi zaudējis savu iedomāto līdzsvaru, jo patiesībā esi to .. atguvis. Tu esi ieguvis spēju skaidri saskatīt esošo situāciju un esi spējīgs pieņemt lēmumu, ko darīt tālāk. Varbūt tās ir neveiksmīgas attiecības, kurām vairs nav nākotnes, varbūt tā ir cerība, kas bijusi tevis paša iedomāta. Kritiens pēc ilūziju burbuļa sprāgšanas ir sāpīgs un reizēm šokējošs, tomēr tas ļauj atgūt jau pieminēto pamatu zem kājām.
Esi patiess pret otru cilvēku. Pat tad, ja tas ir grūti. Pirmajā brīdī varbūt cilvēki to nenovērtēs, varbūt apjuks un nesapratīs, bet ar laiku tas vairos cieņu pret tevi. Patiesība ilgtermiņā vienmēr atmaksājas un tā vairo cilvēku uzticību. Ja esi patiess, uz tevi var paļauties. Ja esi patiess, tev var ticēt.
Nemelo sev. Neiestāsti sev to, kā nav un otrādi. Reizēm mēs atsakāmies sadzirdēt savu iekšējo balsi, savu intuīciju. Nedari tā. Intuīcija ir patiesa. Ir vērts tajā ieklausīties.
„Nav viegli būt patiesam pret sevi. Reizēm dzīvot vieglāk iestāstot sev to, kā nav, dzīvot savā iedomu pasaulē. Un tas ir brīdis, kad pazūd saikne ar realitāti. Rodas apjukums, neizpratne par notiekošo. Ikvienam cilvēkam ir intuīcija, citam spēcīgāka, citam – vājāka, bet ir. Tāpēc jau dota, lai to saklausītu,” Megija nosprieda. „Par ko gan lai rakstu nākamo nodaļu?”, viņa sev jautāja. „Jā, bez tā laikam neiztikt. Par domu spēku. Par domu materializēšanos. Agrāk vai vēlāk tas, ko vēlies, piepildās. Dzīvē gan mēdz gadīties, kad piepildās tad, kad mums jau vairs tas nav vajadzīgs. Tātad, ir vērts padomāt par to, ko vēlies. Izvēlēties savas domas.”
Tās ir muļķības? Nebūt ne. Tu esi tas, ko tu domā. Tā vienkārši ir. Domām ir milzīgs spēks. Daudz lielāks nekā jebkad to iedomājamies. Simtiem reižu pieminēta atziņa un tomēr atkārtošos – tas, ko mēs domājām, agrāk vai vēlāk materializējas. Tāpēc izvēlies labas domas. Tiklīdz prātā nāk kas slikts, mēģini to aizstāt ar ko labu. Neļauj savam prātam sevi kontrolēt. Tu esi tas, kurš kontrolē savu prātu nevis otrādi.
Protams, ja gadiem ilgi esi slīdzis nomāktībā, vienas dienas laikā to neizdosies mainīt. Tomēr ir vērts mēģināt. Soli pa solim. Nezinu, varbūt kāds ir skaitījis, tomēr, manuprāt, cilvēka prātā dienas laikā apgrozās tūkstošiem domu. Ir domas, kas iedvesmo un ir domas, kas sagrauj. No otrām būtu sevi jāsargā, cik vien ir tavos spēkos.
Šī metode – slikto domu aizstāšana ar labajām – darbojas dziedinoši. Tas ļauj justies labāk. Dod ticību un cerību. Ļauj vieglāk pārvarēt grūtības. Un tā ir tikai un vienīgi tava atbildība, kādas domas domāt. Tās, kuras dod cerību, vai tās, kuras nomāc vēl vairāk. Agrāk vai vēlāk tu sagaidīsi apstiprinājumu savām domām. Neatkarīgi no tā, vai tās ir labas vai sliktas.
Zemapziņa tā ir iekārtota, ka šie domu pasūtījumi agrāk vai vēlāk tiek izpildīti. Un tieši tāpēc ir tik svarīgi izvēlēties savas domas. Tieši tāpēc ir būtiski nepieļaut domu, ka iecerētais varētu neizdoties. Iedomājies savu prātu kā svētvietu. Tu taču tur neielaistu kuru katru kas pagadās. Tieši tā arī izturies pret savu prātu un savām domām. Kā pret svētu vietu, kurā mīt tīras un labas domas.
Salīdzinājumam, pieminēšu ēdienu. Mēs varam litriem dzert kolu un ēst čipsus, tikpat labi varam izvēlēties veselīgu pārtiku. Tā ir ikviena cilvēka paša izvēle, ko ēst. Tas, ko mēs apēdam, veido mūsu fizisko ķermeni. Vai nu vairo labsajūtu vai tieši pretēji liek justies sliktāk. Ar domām ir līdzīgi. Tās veido mūsu garīgo pasauli. Ja tās ir labas, mūsu garīgā pasaule sniegs mums labsajūtu, ja sliktas – grūtsirdību un visas no tā izrietošās sekas.
Labo domu izvēle ir lielisks līdzeklis savu sapņu īstenošanai. To var saukt kā pirmo pasūtījumu mūsu vēlmes īstenošanai. Jebkuru vēlmi, neatkarīgi no tā, vai tā ir materiāla vai garīga. Un tas darbojas vienmēr. Tāpat darbojas sliktās domās. Esmu to pārbaudījusi uz savas ādas. Savā dzīvē esmu saņēmusi visu, ko savulaik esmu vēlējusies vai tieši pretēji no kā ļoti baidījusies.
Ja baidījos no tā, ka mans dēls var saslimt, iztēlē redzot, kā tas notiek – tas īstenojās ar pāris dienu nobīdi. Tā kā viss ir mūsu galvā jeb mūsu prātā. Prāts ir kā burvju nūjiņa un katrs pats var izvēlēties, kādu vēlmi ar to īstenot.
Kaut kur lasīju vārdus par to, ja tavā prātā ienāk kāda ideja, tas nozīmē, ka tev jau ir visi nepieciešamie resursi, lai to īstenotu. Mani šī frāze no sirds uzrunāja. Varbūt tā noder arī tev.
Tieši tāpat ir ar vārdiem. Izvēlies vārdus, kurus lieto ikdienā. Tajos slēpjas tieši tāds pats spēks kā domās.
Ir 2012. gada 28. marts. Sācies pavasaris. Putnu čalas, gaisā izkūpējušās sniega kupenas, dzirkstoša dzīvība visapkārt. Saulīte spīd savādāk. Gaiss ir savādāks. Kur vien raugies – visā, it visā atgriežas dzīvība. Esi sveiks, pavasari!
Megija ir pilnībā atguvusies veselības ziņā. Viņa joprojām cītīgi vingro, sākusi apmeklēt kardiotreniņus trenažieru zālē un turpina dejot sporta dejas! Viņa apņēmīgi tver vienu mirkli pēc otra. Nesāp. Nekas nesāp. Var skriet, iet un dejot!!!
***
5. Cieni sevi un citus, neesi augstprātīgs
Cieni citus cilvēkus un izturies pret viņiem tā, kā gribētu, lai izturas pret tevi. Gribas iebilst, ka tā nekur tālu netiksi? Tā nav. Cieņai pret citu cilvēku ir daudz dziļāka nozīme. Izturies ar mīlestību pret ikvienu dzīvu radību. Cienīt citus cilvēkus nozīmē cienīt sevi. Tu nevari cienīt citus, ja necieni sevi.
Neuzņemies soģa lomu, tev patiesībā nav tāda vara sodīt, nosodīt vai kritizēt citus cilvēkus. Jo tu neko par viņiem nezini. Katrs nonākdams vienā un tai pašā situācijā, rīkosies savādāk. Nav divu vienādu cilvēku vai divu identisku uzvedības modeļu vienā un tai pašā situācijā.
Augstprātība nozīmē, ka tu esi pārāks par citiem. Nē, precizēšu, tev šķiet, ka esi pārāks par citiem un ar šo sajūtu tu arī dzīvo. Gan jau kādā jomā arī esi pārāks, bet ne visās. Tā ir tikai ilūzija. Cilvēkam pašapziņa nepieciešama, bet ja tā robežojas ar neadekvāti augstu pašvērtējumu un vairāk līdzinās augstprātībai, tajā vairs nav ne miņas no cieņas pret citiem cilvēkiem. Jo šis cilvēks nerēķinās ar citiem, neciena citu cilvēku vajadzības, vēlmes un dzīvo iedomātos augstumos. Ilustrēšu to ar pasaku.
Pasaka par augstprātību
Aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem dzīvoja kāda ļoti skaista karaliene, vārdā Augstprātība. Viņa bija ļoti iedomīga un no sirds ticēja, ka ir krietni pārāka par visiem pārējiem. Par tādām mēdz teikt, ka sirds vietā tai akmens. Pārējie viņā nolūkojās ar pazemīgām acīm. Augstprātībai piederēja visa karaļvalsts. Viņa bija bagāta. Tai bija pa pilnam naudas. Taisnības labad jāpiebilst, ka viņa bija ļoti skopa. Tomēr apkārtējiem viņa šķita kā dieviete. Ja Augstprātība kādu uzaicināja ciemos, tas no laimes, ka ticis pamanīts līda vai uz vēdera Augstprātības priekšā.
Tā rīkojās visi, kurus Augstprātība aplaimoja ar savu skatienu vai uzaicinājumu ciemos. Izņemot vienu sievieti, vārdā Cieņa. No tās gan Augstprātība nesaņēma nevienu glaimojošu vārdu, nevienu pazemīgu skatienu. Vēl ļaunāk, Augstprātība juta, ka Cieņai viņa vispār nav svarīga. Tas nu gan bija liels trieciens Augstprātības pašapziņai. Visi taču viņai izdabāja. Ko tā Cieņa no sevis iedomājās?
Kādā saulainā un ļoti skaistā dienā Augstprātība, uzvilkusi savu krāšņāko tērpu, nolēma uzaicināt Cieņu pie sevis. Cieņa uz viņu paskatījās un atteica, ka tai šodien svarīgākas lietas darāmas, kā kavēt laiku Augstprātībai.
Augstprātība kļuva nikna un izraidīja Cieņu no savas karaļvalsts. Cieņa noraustīja plecus. Nekā daudz jau viņas īpašumā nebija. Viņa paņēma savu pauniņu un aizgāja dzīvot mežā.
Cieņa nelūdza Augstprātībai piedošanu, lai paliktu viņas karaļvalstī. Cieņa neizrādīja viņai nekādu pazemību. Augstprātībai sāka šķist, ka Cieņa nav pie pilna prāta. Kur nu viņa mežā izdzīvos? Zvēri apēdīs.
Pagāja kāds laiks. Cieņa tā arī mitinājās meža vidū. Pārtika no augļiem, saknēm un ar citiem meža iemītniekiem sadzīvoja tīri labi. Augstprātības niknums bija noplacis. Tās vietā bija stājusies milzīga ziņkāre. Kas tā Cieņa ir? Kāpēc viņa nerīkojās kā citi viņas karaļvalsts iemītnieki? Un pats interesantākais – kāpēc viņai, Augstprātībai, sāka likties, ka Cieņa ir daudz patiesāka nekā visi viņas karaļvalsts iemītnieki kopā ņemti?
Augstprātība, nevienam nezinot, nolēma nokāpt no troņa un ieģērbties pavisam vienkāršās drānās. Viņa alka uzmeklēt Cieņu. Cieņā bija kaut kas tāds, kas viņu ļoti piesaistīja. Cieņa sevi cienīja. Augstprātība to netika manījusi ne pie viena cita savas karaļvalsts pavalstnieka.
Augstprātība atrada Cieņu, sēņojot meža nostūrī. Cieņa Augstprātību neatpazina. Nekad jau arī nebija tā kārtīgi Augstprātību aplūkojusi. Augstprātība griezās pie Cieņas, melodama, ka esot nomaldījusies. Cieņa pret Augstprātību izturējās ar cieņu, palīdzēja izkļūt no meža un norādīja ceļu uz karaļvalsti un līdzi atdeva salasītās sēnes, lai vakariņu galds Augstprātības ģimenei nepaliktu tukšs.
Augstprātība atgriezās savā pilī. Visa viņas augstprātība bija izplēnējusi. Ar ko gan viņa bija pārāka par citiem? Vairāk naudas? Skaistāka? Un kas par to? Vai tad tas kāds pamats augstprātībai? Un visi tie neīstie pavalstnieku padevīgi skatieni, glaimi. Vai tad tas viņai maz bija vajadzīgs? Ko tas patiesībā deva? Šķietamu pārākuma apziņu? Padevīgu pakalpību? Patiesībā taču neviens visā karaļvalstī, izņemot vien to Cieņu, ko no savas zemes Augstprātība bija patriekusi, viņu tā pa īstam necienīja.
Nākamās dienas rītā Augstprātība atkal uzmeklēja Cieņu un aicināja to kļūt par karalieni savā karaļvalstī. Cieņa pateicās par piedāvājumu, tomēr no šī goda atteicās. Lai vai kā – no tās dienās Augstprātības karaļvalstī viss bija mainījies. Augstprātība bija nolaidusies no saviem iedomātajiem augstumiem un kļuvusi līdzīga Cieņai. Un mācīja cienīt pašiem sevi ikvienam savas karaļvalsts pavalstniekam. Mācīja kļūt patiesiem.
Daudz patiesības šajā pasakā, vai ne?
Ir 2012. gada 2. maijs. Ārā spīd saule un ikkatrā zāles stiebrā un vēja pūsma jaušams pavasaris. Jā, ir nedaudz vēsi, termometra stabiņš rāda vien vienpadsmit ar pusi grādus, bet tik un tā ir atnācis PAVASARIS!!! Putnu dziesmu piesātināts ir katrs rīts. Pavasaris ir Megijas mīļākais gadalaiks.
Jaunā sieviete tikko nosvinēja savu trīsdesmit trešo dzimšanas dienu. Dzimšanas dienas pārsteigumu viņai sarūpēja viņas draugi. Uzklāja svētku galdu un sarūpēja cienastu – tā, ka pašai Megijai ne par ko nebija jādomā. Tikai jābūt klāt. Viņa sajutās bagāta. Tādu attieksmi nenopirksi ne par kādu naudu. Viņas draugi to dara tāpat, lai sagādātu prieku Megijai. Vienkārši un tāpat. Kas var būt vēl skaistāks par rīcību, kas ir tāpat, ne aprēķinu, ne kādu citu motīvu vadīta.
Finansiālie apstākļi nav mainījušies. Darbu joprojām nav izdevies atrast. Toties viņa dejo, dejo un vēlreiz dejo! Un viņa to var! Viņa ZIN, ka VAR. Viņa jūtas laimīga katrā deju nodarbībā. Tas ir kas neaprakstāmi dvēselisks un tik ļoti tuvs viņas sirdij. Viņa nekādi nespēj atbildēt uz jautājumu, kāpēc viņa nesāka dejot agrāk. No kā baidījās? Būt laimīga…?
Jaunā sieviete grib arī dziedāt un ir sarunājusi pirmo tikšanos ar savu vokālo pedagogu. Viņai ir tāda sajūta, it kā beidzot ir sākusi dzīvot. Uzdrīkstējusies darīt to, kas pašas sirdij vistuvākais. Vairs nedomājot, ko teiks pārējie un kā tas izskatīsies no malas. Viņai tas ir vienaldzīgi. Beidzot ir pilnīgi vienalga, ko domā citi. Un bija jānodzīvo līdz trīsdesmit trešajai dzimšanas dienai, lai to pilnībā apjaustu. Viņa apzinās savu vērtību. Pilnībā atguvusi savu pašcieņu. Zina, ko vēlas. Un mērķtiecīgi iet uz savu mērķi.
***
6. Saglabā cilvēcību. Vienmēr
Nekad nezaudē cilvēcību, lai ko arī tu darītu. Ikvienam cilvēkam var uznākt vājuma brīdis, kad liekas – visi cilvēki ir ļauni. Tā nav. Pasaule ir tāda, kāda ir. Tajā ir gan ļoti daudz labestības, gan arī diemžēl – daudz ļaunuma. Cilvēki tiešām ir ļoti dažādi. Dažādi audzināti, ar atšķirīgu dzīve pieredzi. Esmu pārliecināta, ka cilvēka galvenais uzdevums ir – būt cilvēkam, būt cilvēcīgam. Gan pret sevi, gan pret citiem.
Tas, ka novelc robežas attiecībās ar apkārtējiem, nenozīmē, ka kļūsti necilvēcīgs. Tas tikai liecina, ka cieni sevi un sev uz galvas kāpt neļausi.
Nekaunies par kļūdām, jo kļūdīties ir cilvēcīgi. Ja iespējams, mēģini tās labot. Bet nezaudē cilvēcību. Un esi patiess. Galvenokārt, pats pret sevi. Dažkārt to izdarīt ir visgrūtāk.
Tie, kas mani pazīst personīgi, zina, ka joprojām esmu sevī saglabājusi bērnišķu naivumu. To apliecinās arī nākamā pasaka.
Pasaka par Cilvēcību
Vai nu tā bija, vai arī ne – kāda meža ielokā dzīvoja kāda sieviete, vārdā Cilvēcība. Viņa bija ļoti atsaucīga, sirsnīga, līdzjūtīga un labsirdīga, cienīja ikvienu dzīvu radībiņu. No šīs sievietes plūda sargājoša mīlestība.
Viņai blakus kaimiņos dzīvoja Nežēlība, kas apkārtnē bija labi zināma ar savu nežēlīgo izturēšanos pret ikvienu, kas parādījās tās tuvumā. Vai tas būtu sīks kukainītis, vai cilvēks, vai zvērs. Nežēlība izstaroja ļaunumu, savtīgumu un egoismu. Bija alkatīga. Skopa. Patmīlīga. Laba nevienam nevēlēja. Cilvēcība vairakkārt bija mēģinājusi Nežēlībai izstāstīt, ka nav labi tā dzīvot pasaulē. Ka – tā dzīvodama – Nežēlība izdara pāri arī sev, ne tikai apkārtējiem. Nežēlība pasmējās un gāja savu neganto ceļu vien tālāk.
Cilvēcība atmeta ar roku, kā nu ir, tā nu ir. Būs vien jāsadzīvo kaimiņos. Grūti gan ir, jo visi Nežēlības upuri pēc tam bija jāatveseļo, vai kā citādi tiem jāpalīdz atgriezties normālā dzīvē. Gan cilvēkiem, gan zvēriem. Bet, ko lai dara.
Tā tas turpinājās labu laiku, Nežēlība sagrāva ikvienu dzīvu radību, nežēlīgi izturējās pret ikvienu, kas gadījās tās tuvumā. Cilvēcība noskatījās, pēc tam glāba Nežēlības upurus. Bet neko mainīt īsti nespēja.
Kā nu gadījās, kā ne – Nežēlība smagi saslima. Tik smagi, ka pati vairs sevi nejaudāja apkopt. Cilvēcībai kļuva Nežēlības žēl. Tā pārvācās uz viņas mitekli un rūpējās par Nežēlību, cik vien spēja. Apkārtējie bija neizpratnē. Ko tā Cilvēcība dara? Vai tad nu kādam Nežēlības žēl? Saņem, ko pelnījusi. Kā saka – ko sēja, to lai tagad arī pļauj. Bet Cilvēcība turpināja rūpēties par Nežēlību. Cilvēcība cienīja ikvienu un pie sevis nodomāja: „Ikviens ir pelnījis otro iespēju. Neviens no mums otru nevar nedz nosodīt, nedz uzmesties par tiesnesi.”
Tā pagāja vairāki mēneši. Cilvēcība nepagurdama cīnījās, lai Nežēlība atveseļotos. Slimība bija tikpat kā neuzveicama, bet Cilvēcībai ne prātā nenāca padoties. Tā mudināja Nežēlību ticēt, ka atveseļosies. Ka viss būs labi. Tie, kas redzēja no malas Cilvēcības apņēmību, bija aizkustināti. Viens pēc otra – arī visi tie, kas tā vai citādi bija cietuši no Nežēlības, devās Cilvēcībai palīgā. Kāds uzvārīja ēst, kāds salasīja dziedinošās meža zālītes, kāds vēl citādi palīdzēja.
Nežēlība, gulēdama uz gultas, vēroja notiekošo un bija apmulsusi. No kurienes Cilvēcībā tāds spēks un apņēmība, no kurienes šī spēja iedvesmot citus? Un visi tie cilvēki, kuriem viņa pāri bija darījusi. Arī tie – visi kā viens – viņai palīdzēja. Viņa tak nebija to pelnījusi. Viņa juta, ka viņā rodas apbrīns pret Cilvēcību. Apbrīns par Cilvēcības neaptveramo cilvēkmīlestību. Par visu šo cilvēku spēju piedot viņas nekrietno rīcību. Par labsirdību. Par cilvēcību.
Nežēlība atveseļojās. Viņa skaidri apzinājās, ka tas ir tikai un vienīgi Cilvēcības un visu līdzcilvēku nopelns. Bez viņiem tā nebūtu izdzīvojusi. Tāpēc lūdza piedošanu ikvienam, kuru savulaik bija sāpinājusi. Visvairāk pašai Cilvēcībai. Nežēlība saprata, ka ne jau nežēlībā, bet cilvēcībā ir spēks. Cilvēcīgā attieksmē pret citiem cilvēkiem. Labestība vairo labestību, mīlestība – mīlestību, sirsnība – sirsnību. Tikai tagad Nežēlība aptvēra, ka ar savu ļaunumu visvairāk bija kaitējusi sev pašai. Tā bija iedomāta varas apziņa pār citiem, šī baiļu iedvešana un noskatīšanās, kā cilvēki cieš. Ar mīlestību var izdarīt vairāk. Daudz, daudz vairāk.”
Ir 2013. gada 5. maijs. Pagājis gads kopš pēdējā ieraksta. Aiz loga atkal pavasaris. Šodiena gan nav tā siltākā, ārā vien deviņi grādi, tomēr saulīte spīd savādāk un spīd vairāk nekā ziemā. Un pa logu lūkojoties, sirdī ieplūst siltums. Kastaņiem pumpuri tūlīt sprāgs vaļā! Tūlīt būs. Pavisam drīz viss atkal atdzīvosies! Un smaržos. Neviens gadalaiks nespēj piedāvāt tādu smaržu buķeti, kāda tā ir pavasarī. Dzīvība ik uz soļa. Un protams – putni. Kā putnu dziesmas spēj nomierināt satrauktu prātu! Apbrīnojami. Un viest cerību. Un ticību.
Megija nu jau gadu kā dzied korī un dejo kopš 2012.gada februāra. Dziesma un deja – tās ir viņas pasaule. Tā ir viņa pati. Gada laikā šīs atziņas palikušas tikai spēcīgākas. Megija dejotprasme ir krietni progresējusi un viņa pat apsver iespēju reiz dzīvē atvērt savu deju studiju! Traka iecere un tomēr – ja vien viņa ies uz šo mērķi, to noteikti var sasniegt.
Šogad dziesmu svētki. Dziedāt vajag un tas dod spēku. Jo īpaši, grūtos brīžos. Tas ļauj pārslēgties. Dziedāt, kad ir grūti – to Megija mantojusi no sava mammas tēva. Viņš vienmēr dungoja, kad nejutās labi. Izdziedāt smeldzi, izdziedāt sāpes un izdziedāt smagumu. To var.
Un protams, nekur nav pazudusi arī vēlme rakstīt. 29. aprīlī jeb divas nedēļas pēc Megijas trīsdesmit ceturtās (kā laiks skrien!) dzimšanas dienas tapušas dzejas rindas:
Paņemt pildspalvu rokās
un
izrakstīt sevi tīru.
Dabūt ārā no sevis
bailes,
bēdas
un
neticību.
Palaist vējā
izmisumu.
Ierakstīt sevī paļāvību.
Ticību cilvēcībai.
Labestībai.
Lai jūras krastā,
redzot saullēktu,
spētu piedzīvot
saullēktu sirdī.
Tieši tik vienkārši.
Paņemt pildspalvu rokās
un
izrakstīt
sevi
tīru.
Šī grāmata nav pabeigta. Kamēr vien esmu dzīva, arī grāmatai būs arvien jaunas lappuses. Tāpat kā katram no jums. Mums katram ir sava dzīve, tātad – sava grāmata.
Man joprojām sāp tēva nāve un no sirds žēl, ka viņa vairs nav līdzās. Reizēm paraudu, bet esmu samierinājusies ar viņa nāvi. Zinu, ka viņš noteikti negribētu, lai es nomirtu līdz ar viņu. Viņš noteikti vēlētos redzēt mani laimīgu. Zinu, ka viņš vienmēr būs kopā ar mani – manā sirdī. Tieši pateicoties viņam, esmu gājusi un joprojām eju šo nebūt ne vieglo un tomēr ļoti vērtīgo pašizziņas ceļu. No ārkārtīgi bailīgā un nepārliecinātā, stereotipos ieslīgušā cilvēka esmu kļuvusi par tādu, kāda esmu šodien. Zinu savu vērtību. Domāju un dzīvoju savādāk.
Depresija nav pasaules gals. Jo īpaši tās sākuma etapā. Kamēr vien ir cerība izkulties paša spēkiem (vai kopā ar kādu psihoterapeitu), piebāzt sevi ar medikamentiem nav vērts. Es nerunāju par antidepresantiem, bet par to spēcīgo artilēriju, kuru izmanto psihiatriskās klīnikas. To, no kuras staigā kā apdullis un pēc ilgāka laika jau konstatējami neatgriezeniski smadzeņu bojājumi.
Savu dzīvi mainīt vari vienīgi tu pats. Neviens cits to tavā vietā neizdarīs. Neko neatliec uz vēlāku laiku. Jo tev pieder tikai šis mirklis. Šis brīdis. Dzīvo tagadnē, nevis pagātnē vai nākotnē, kā vairums cilvēku to mēdz darīt. Šeit un tagad – tā ir tava dzīve.
Es joprojām dziedu un dejoju. Dziesmas dod spēku un dejošana – milzum daudz prieka! Savu sirds darbu esmu atradusi. Tā ir rakstniecība. Ja būs lemts, būs arī deju studija.
Esmu ieguvusi iekšējo harmoniju sevī. Esmu uzvarējusi depresiju. Esmu atbrīvojusies no destruktīvajām bailēm un kļuvusi drosmīga. Un es ļoti mīlu cilvēkus. Ļoti, ļoti vēlos, lai katrs cilvēks sekotu savai sirdij. Un uzdrīkstētos dzīvot. Uzdrīkstētos īstenot savus sapņus. Uzdrīkstētos dzīvot pilnvērtīgu un krāšņu dzīvi. Savu dzīvi. Sākot ar šo pašu brīdi.
Sirsnībā,
Dace Pavloviča
© Dace Pavloviča, 2013
