Pirmā Advente klusi pieklauvējusi pie namdurvīm. Klusi. Un tieši klusums ir tas, ko gribas. Būt sevī. Būt ar sevi. Nebūt pūlī. Sevi paturēt tikai sev. Un lieku vārdu bez vajadzības nerunāt.
Mēs bieži vien tos vārdus par daudz bārstām. Un jo vairāk vārdus izberam, jo mazāk sadzirdam. Jo īpaši sevi. Jo vairāk beram, jo mazāk ieklausāmies. Jo jārunā. Nav laika ieklausīties.
Varbūt esi redzējis to filmu. “Tūkstoš vārdi”. Nav gluži Ziemassvētku tematika, bet virziens jebkurā gadījumā tas pats. Par mīlestību. Par prioritātēm. Un par to, ka mazāk ir vairāk.
Apstājies. Un atļauj sev pabūt klusumā. Apstājies, lai sajustu. Jo īpaši, ja joņots visu gadu. Šis mirklis ir tavs. Šis mirklis ir mīlestība. Un tu esi mīlestība. Tu esi gaišums. Tu esi siltums. Tu esi spēks. Tu esi viss. Un viss, kas tev vajadzīgs, ir tevī. Nekas ārpusē nav jāmeklē.
Mīli sevi. Sasildi sevi sevī. Samīļo sevi sevī. Nav mums tuvāka cilvēka uz šīs planētas Zeme par sevi pašu. Un katrs mēs sevī nesam bezgala daudz labestības, sirsnības un mīlestības. Arī tad, ja to pret sevi nejūtam. Tik un tā tā mūsos IR.
Šovakar tavā istabā noteikti ir Adventes vainags. (Ja nu vainaga pagaidām vēl nav, tad noteikti kāda svecīte gan.) Palūkojies sveces liesmiņā. Sajūti siltumu, kas no tās plūst. Un tādu pašu gaišumu arī savā sirdī iededz!
Mūsos katrā tas siltums un gaišums ir. Tik vien kā atļaut tam sevī iemirdzēties.
Mīlestība. Pret sevi. Klusumā. Siltumā. Un gaišumā. Vispirms sev. Un tad vari dalīties arī ar citiem.
Silts jo silts apskāviens,
Dace
