Labrīt, manu mīļo lasītāj!

Rudens atnāca vienā naktī un teju vai reizē ar ziemu. Ļoti labi. Varbūt pavasaris nāks tāpat. Lieki garumā neko nevelkot. Astronomiskos datumus ievērodams.

Par ko šodien?
Par vainas apziņu.

Jūtos vainīgs un tāpēc….te nu katrs var izpausties pēc sirds patikas. Ko darām, lai justos mazāk vainīgi. Un kāpēc tieši caur vainas apziņas izraisīto rīcību vienlaikus visvairāk nodarām arī sev pāri.

Nebūšu sevišķi oriģināla, bet vainas apziņa nododas no paaudzes paaudzē. Ne kā ģenētiska iedzimtība, bet vienkārši kopš mazotnes tiek ieaudzināta. Un ja katra nākamā paaudze atkal tiek audzināta caur šo prizmu – vainas sajūtu – kamēr vien kāds apzināti nepieliks tam punktu, tas var turpināties bezgalīgi.

Kāpēc tas ir postoši? Jo vainas apziņa balstās uz manipulēšanu. Viens cilvēks (jā, tieši tā – mammas saviem bērniem, piemēram) panāk otrā cilvēkā sev vēlamo uzvedību ar vainas apziņas palīdzību.  “Ja tu mani mīlētu, tad tu gan….”, “Ja vien es tev ko nozīmētu, tad tu….”, “nu ja, es jau veca un nevienam nevajadzīga….”, “es tevi tā audzināju, bet tu….”, un viens īpaši kruts un populārs “es tevis dēļ visu dzīvi esmu ziedojusi, bet tu…..”

Vainas sajūta/apziņa pret saviem vecākiem mēdz nopļaut jaunas ģimenes. Jo kāds no vecākiem tik ļoti grib atgūt parādu, dēļ kā visa dzīve ziedota.. ka aizmirst par katra cilvēka (sava bērna) tiesībām veidot savu dzīvi neatkarīgi no citu cilvēku (savu vecāku) domām. Ļaut bērnam izdarīt savas izvēles  Aizmirstot, ka bērns jau sen izaudzis. Un arī šo – ka bērns neko vecākam nav parādā.

Neviens neko nevienam nav parādā. Varam mīlēt viens otru. Tāpat vien. Bet neko pieprasīt nevajag.

Ne reizi vien esmu par šo rakstījusi un rakstīšu atkal:

Mammas, mūsu bērni mums neko nav parādā. Neko, pilnīgi neko. Absolūti neko. Nu pat ne tik, cik melns aiz naga. Bērnam nav jāizpērk mistisks parāds savas dzīves garumā tikai tāpēc, ka mēs šo bērnu esam dzemdējušas. Bērns nav un nekad nebūs mūsu īpašums. Un bērnam nekas nav jādara, lai viņu varētu mīlēt. Viņam nav kaut kā īpaši jaizpelnas mūsu mīlestība. Beznosacījumu mīlestība ir tā, ko dodam bez nosacījumiem. Nevis kā “mīlestības kredītlīnija” – kurai nepārtraukti kaut kas jāmaksā un jāmaksā, katru dienu, katru mēnesi, visur kaut kāds mīnuss, ko bērnam ir jāsedz. 

Šobrīd jau esmu pusaudža mamma. Varu apgalvot vien šo: pusaudži IR lieliski. Ja vien pats neturies tikai pie vienas versijas un neesi stūrgalvīgs, zini brīdi, kad runāt un kad paiet maliņā, ar pusaudzi visu var sarunāt. Pilnīgi visu. Un arī ar pusaudža draugiem. Un draugu draugiem. Dod brīvību un vienlaikus esi līdzās. Esi pieaugušais, uz kuru vienmēr var paļauties. Mīli savu bērnu. Un viss. Neko vairāk nevajag. Un nekādi kontakti ar savu bērnu nepazudīs. Bērns turpinās uzticēties. Un zinās, ka jebkurā brīdī var saņemt atbalstu, ja tāds vajadzīgs. Lēnām krājot pats savu pieredzi un vienlaikus zinot, ir vieta – kur tevi pieņem pilnībā. Tieši tādu, kāds esi. Beznosacījumu mīlestībā.

Vainas sajūta vienmēr iet roku rokā ar šo – “par maz centies”, “par maz dari”, par maz, par maz, par maz…. Vari darīt bezgala daudz, bet tik un tā būs par maz. Kā tādā tukšā mucā, kur lej un lej ūdeni, bet muca kā tukša, tā tukša. Vari liet bezgalīgi, tik un tā būs tukša.

Labi, prelūdijas gana.

Ko iesākt ar vainas apziņu?

• Pirmkārt, pamanīt. Kas ir tas, ko savā dzīvē dari vainas apziņas (nevis mīlestības) dēļ. Kas ir tās situācijas, kurās jūties vainīgs un tāpēc nodari sev pāri (ziedojies). Un turpmāk rīkoties savādāk. Neko nedarīt vainas apziņas dēļ. Atrast citu pamatu sevī, kāpēc dari to, ko dari. Laižot vainas apziņu vaļā...Tālēs zilajās. Apzināti laižot vaļā. Tas ir tavos spēkos – to no sevis atkabināt. Nav visu mūžu jādzīvo ar vainas sajūtu. Nu nav!!! Tu vari kļūt no tās brīvs. Bet tikai tad, ja apzināti sevī to izvēli izdarīsi. Un apzināti pārtrauksi vainas sajūtas izraisīto rīcību turpināt.

• Ja pie saviem vecākiem vienmēr brauci ciemos tāpēc, ka jūties vainīgs – vienu reizi iekāp mašīnā/autobusā un brauc, jo tiešām gribi viņus satikt, gribi parunāt. Tāpat vien. Nevis pienākuma (vainas sajūtas) dēļ, bet mīlestības dēļ. Jo viņi ir tavi vecāki. Pie kuriem joprojām vari aizbraukt ciemos. Visiem tā nav. Visiem tā nepaveicas. Vecāku mūžs nav saules mūža garumā. Tāpat kā mūsējais. Nav cita mirkļa, kad mīlēt. Tiešām nav. Tikai šis. Ir tikai šis.

• Tas, ka tu tiki uzaudzināts ar vainas sajūtas “palīdzību” nebūt nenozīmē, ka tev tāpat jāaudzina arī savi bērni. Tu vari to pārtraukt. Apzināti pārtraukt. Nemanipulēt ar savu bērnu, lai panāktu vēlamo uzvedību. Vairs neaudzinot jaunu vainīgo paaudzi. Tā vainas sajūta iet roku rokā ar mazvērtības sajūtu, un ļoti viegli ar tādu cilvēku manipulēt. Kā saka, galvenais, apelēt pie cēlākajām jūtām un izdarīs jebko. Visi gribam būt mīlēti. Visi. Un, kad mūsos ieaudzināta tā vainas apziņa, kad darām kaut ko, lai šo vainas sajūtu mazinātu – aiz tā gandrīz vienmēr stāv šis “varbūt tad mūs mīlēs. Būsim beidzot mīlestības vērti.” Mīli savu bērnu bez nosacījumiem. Viņam nekas nav jādara, lai būtu mīlestības vērts. Audzini laimīgu un brīvu savu bērnu.. Ne caur vainas apziņas žņaugiem…

• Piedod. Tas dara brīvu. Piedod vecākiem, kas savādāk neprata. Jo tieši tāpat tika audzināti paši (ja ne vēl skarbāk). Un piedod arī sev, ka ilgstoši sev pāri esi darījis. Nezināji, ka pats no tā vari sevi atbrīvot. Nezināji, ka pats saviem spēkiem vari kļūt no tās brīvs.

Jebko sevī varam mainīt. Ar apziņu. Apzināti varam mainīt un mainīties. Tas nenotiek sekundes laikā. Ja ilgstoši esi dzīvojis ar vainas sajūtu, nebūs tā, ka vienā rītā pamodīsies un jutīsies brīvs. Bet pakāpeniski, soli pa solim, tu vari pārtraukt darīt sev pāri. Un nenodot šo vainas sajūtas vezumu nākamai paaudzei.
Nevienu sodīt nevajag. Nevienu tiesāt arī ne. Katrs katrā mirklī darām labāko, ko spējam. Arī vainīgos meklēt nevajag. Vienkārši piedot. Un atļaut sev kļūt brīvam. Lēnām atlaist no sevis vainas apziņas izraisīto smagumu. Vairs to sevī nenēsāt. Darīt mīlestības dēļ. Darīt Sevis dēļ. Jo tavai dvēselei tas ir svarīgi. Ar citu redzējumu. Ar mīlestības acīm šajā pasaulē raugoties. Darot mīlestības, ne vainas sajūtas dēļ.

Ar labestību un lielu sirds siltumu,
Dace