Labs vakars jūsmājās 🙂
Otrā jubileja arī klāt!!! 😉
Lielais sapnis ar 432 pasniegtajiem rokassspiedieniem tā īstenošanai un visu šo sapņu vietni ceļo nu jau 162 dienas! Pagaidām pārsvarā tepat pa Latviju 🙂 Un pirmie 10034 (metri, nē drīzāk kilometri? 😀 ) oficiāli noieti. Būtu labi, ja varētu to arī pierādīt, bet nevaru. Brīdī, kad šis interneta stūrītis pārdzima jaunā izskatā – 15.aprīlī, kad man uzdāvināja jaunu sapņu vietni – pazuda visa vecās vietnes statistika arīdzan, ar visiem tajā mirklī uzkrātajiem 6006 apmeklējumiem. Tāpēc, lūdzu, vienkārši ticiet uz vārda. Tā tiešām ir.
Nē, es jūs vēlreiz nemocīšu ar 100 sapņu vietnes rakstiem vienuviet 😀 Nelikšu lasīt tādu kvantumu pirmdienas dienā. Neesmu jau necilvēks. Un apņemos arī kādu laiku pēc šī ieraksta statistiku vairs necilāt. Nu, cik tad var.
Saņēmu dažus jautājumus nesen sapņu vietnes sakarā 🙂
1. “Tev neapnīk rakstīt?” izskanēja ar neviltotu interesi.
2. “Kā tu vispār vari visu uzspēt?” atskanēja arī šāds.
3. “Tev kaut kad tās aplūkojamās tēmas neizbeigsies?” šo arī dabūju.
4. Un tad vēl bija arī šis: “Vai tev vispār ir kāda atgriezeniskā saite tam, ko tu šeit dari?”
Iedomājos, ka atbildes uz šiem jautājumiem varbūt radušās ne vienam vien. Atbildēšu arī šeit 😉 Un, tātad:
1. Neapnīk. Kur ņemu tam spēku, nepateikšu. Bet ir aizdomas 😉
2. Nav ne jausmas. Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt un paspēt!
3. Ceru, ka nē! Bet tas nav tikai no manis vien atkarīgs 😉
4. Jā, ir. Mīļš paldies cilvēkiem, kuri ik pa laikam par to parūpējas. Tas dod iedvesmu turpināt. Arī tad, kad liekas – nē, viss, nu jau gan pietiks. Viens labs vārds un man atkal spēks kā jūra 😉
Bet šovakar pastāstīšu jums ko tādu, ko vēl nezināt un tādu, par ko iepriekš netiku teikusi 😉 Pirms 9 dienām es piepildīju vēl vienu savu mazo sapni! Milzīgs paldies mājas īpašniekiem par lielo atsaucību un viesmīlību 😉
Pirms turpināt tālāk, jūtu, ka vajadzīgs neliels ievads. Savu lielāko bērnības daļu pavadīju pie vecāsmammas. Bērnības dienu takas – tās ir īpašas atmiņas. Man katrā ziņā īpašas. Dzīvoju lauku mājā. Tādā īstā lauku mājā. Omulīga un ļoti mīlīga. Vecu koka grīdu un nokvēpušiem griestiem. Jā, tā ir tā pati vieta, par kuru savulaik stāstīju – kā lielās domas par šo pasauli domāju. Kur man tas draugs tītars bija, kurš par mani uzņēmās privātīpašniecisku atbildību. Atbildību aizstāvēt un nevienam neļaut man tuvoties 😀
Pirms vairākiem gadiem (jā, nepārlasījāties – gadiem!) dzima man doma, ka ļoti, ļoti vēlētos tur atkal atgriezties. Kaut uz mirkli! Izstaigāt vecās takas. Izstaigāt bērnības dienu māju. Bet māja sen jau kā pārgājusi man pilnīgi svešu cilvēku rokās. Un tā aizbraukt ciemos un lūgt, lai ļauj paviesoties – kaut kā nevarēju tam saņemties.
Kā nu gadījās, kā ne – pirms pusotras nedēļas pavisam nejauši satikāmies. Tiklīdz uzzināju, ka mani jaunie sarunu biedri vienlaikus ir arī manu bērnības dienu mājas īpašnieki, pēc nepilnām piecām mūsu savstarpējās pazīšanās minūtēm jau dzirdēju sevi skaļi sakām: “Man ir tāds kvēls sapnis..” 😉
Tālāko jau droši vien nojaušat! Pēc nepilnas pusstundas pārlaimīga kāpu pāri bērnības dienu mājas slieksnim. Sajūtas? Sajūtas precīzi aprakstīt nevarēšu 🙂 Jā, māja, protams, atjaunota. Nav vairs melni nokvēpušo griestu, čīkstošās dēļu grīdas, bet.. Kāpnes uz otro stāvu tieši tās pašas. Manu bērnības dienu kāpnes!!! Saimniece teica -vēl neesam izdomājuši, ko ar tām darīt, tāpēc stāv kādas stāvējušas. Biju tik pateicīga, ka tās vēl joprojām tās pašas!!!
To nevar uzrakstīt. Arī izstāstīt nē. Tomēr mēģināšu kaut nedaudz. Kāpjot pa tām pašām kāpnēm – tāda pavisam sirreāla sajūta. It kā redzētu no malas to mazo knīpu (sevi;)) gaišā vasaras kleitiņā ar nopietnu sejas izteiksmi, kas rūpīgi turoties pie kāpņu margas, pie sevis domājot – tās nu gan dikti stāvas kāpnes, prātīgi un lēni kāpj uz otro stāvu pasaukt vecotēvu pusdienās.. Skudriņas pa visu ķermeni. Sen nebiju izjutusi tik spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu 🙂
Izstaigāju krustu šķērsu visu māju. Visu pagalmu. Ābeļdārzu, kur vēl joprojām aug dažas vecās ābeļu omammas.. Tiku arī līdz dīķītim, kas joprojām tāds pats (nu labi, krūmi gan lielāki un koki arī un pats dīķītis tagad man izskatījās krietni mazāks!) kā kādreiz. Kādreiz, bērnībā 😉
Ko ar šo gribēju pateikt? Cilvēki ir labestīgi un tic sapņiem. Lai īstenotu sapņus, reizēm ir jālūdz līdzcilvēku palīdzība.. Un jārunā par saviem sapņiem skaļi. Cilvēki dziļi sirdī sapņus saprot. Sapņi ir ārpus visa! 😉
Un vērts atcerēties arī lūk, šo – kas vienam pašsaprotami, otram var būt ļoti kvēla sapņa vērtībā 😉 Un, kad dvēseles sadzird viena otru, tad vairs nav nekādu šķēršļu sapņa piepildījumam 😉
Vēlreiz sirsnīgs, milzīgs un cilvēcīgs paldies māju īpašniekiem par labestību un atsaucību 😉 Milzīgs paldies par šo dāvanu – par iespēju uz mirkli atgriezties bērnībā!!! 😉
Manā dzīvē par vienu kvēlu un sirsnīgi piepildītu sapni vairāk.
Un atkal aicināšu arī jūs – padomājiet par saviem sapņiem! Runājiet par saviem sapņiem skaļi un, ja nepieciešams, nebaidieties lūgt līdzcilvēku atbalstu, lai tos piepildītu. Nebaidieties ne no kā! Ticība dara brīnumus! Un atver durvis, kur dvēseles var satikties. Un sadzirdēt viena otru 😉
Dace
