Vispirms sirsnīgi pateicības vārdi par rokasspiedienu un divkāršu apskāvienu.

P a l d i e s!

Lielais sapnis kopumā pamanījies iekļūt starptautiskajos ūdeņos, jo saņēmis laba vēlējumus ne tikai no Latvijas, bet arī no Nīderlandes, Anglijas un Gruzijas.

Emocionāls atbalsts sapnim ik pa laikam arī no Kanādas.

Ņemot vērā pārdomām bagāto Adventes laiku, atlikušo laiku līdz Ziemassvētkiem plānots pavadīt diezgan klusi.

Cilvēks domā, Dievs dara. Pie tā arī paliekam.

Nesen saņēmu interesantu jautājumu: “Tu tiešām domā, ka cilvēki tev aiz tīras cilvēkmīlestības ņems un sapni saulītē iecels? Nu, tāpat vien? Tu tiešām to domā nopietni?” (faktiski jautājums nozīmē šo: “Tiešām domā, ka tevi te tāpat vien mīlēs un tāpēc tevi atbalstīs?”)

Uz sitiena neattapos atbildēt ko sakarīgu. Minstinājusies izdvesu apmēram ko šādu: “Tiešām. Jā. Tieši tā es domāju”. Tagad apdomājusies varu izvērstāk atbildēt.

Vispār jau nav tāpat vien. Šī sapņu vietne piedāvā enerģijas apmaiņu, par ko tik bieži mūsdienās dzirdam 🙂 Ja kaut kas noderējis, vai kaut ko vari no šī visa šajā sapņu dārzā izaudzētā un uzziedējušā sev par labu paņemt, tad jau apmaiņa sanāktu gan!

Lai gan – (un es to nesaku tikai tāpēc, ka šobrīd esmu ‘otrā pusē’) – kaut ko darīt tāpat vien, aiz cilvēkmīlestības vispār ir.. LIELISKI. Nevis ar nosacījumu, bet tiešām tāpat vien. 

Un vēl lieliskāk ir dot nevis ņemt. Tas arī pēc pašas pieredzes.

Tajā pašā sarunā: “Ko Tu darīsi, ja Ziemassvētku vakarā secināsi, ka .. nesanāca?”

Ir protams vēl viena nianse, kuru tieši laikā būtu pieminēt.

Manuprāt, cilvēki ir tā noguruši stutēt un uz saviem pleciem nest to, ko nebūtu jānes viņiem vien, ka man līdz galam tiešām var nesanākt.

Un tam nebūs nekāda sakara ar to, ka Ziemassvētku Brīnumi tomēr nenotiek, vai ka labestīgu vai sirsnīgu cilvēku trūkst. Latvijā tādu pārpārēm. Bet ja kaut kas kļūst par sistēmu, tas notrulina.. Kā kaut kas, sabiedrība palīdzēs. Un sabiedrība sāk pagurt. Arī sabiedrības resursi nav neizsmeļami.

Un šajā, gana jūtīgajā tēmā.. Kur mans lielais sapnis tikpat varētu būt kā ‘sarkana lupata’. Nu tur jābūt stipriem nerviem un lielai stresa noturībai, lai manam Lielajam sapnim pietuvotos.

Pati ne reizi vien esmu drosmei pakaļ joņojusi. Ir bijuši mēģinājumi atstāt mani vienu. Neizdevās. 🙂

Līdz Ziemassvētkiem vēl noteikti būšu kopā ar jums, pēc tam lūkosim, kurp vēji pūtīs. Būs arī sirsnīga atvadu runa, ja tādu vajadzēs.

Citiem vārdiem, nepārdzīvojiet, ja nu kāds pārdzīvo, ja līdz finišam netiksim. Tas nekas. Divus gadus dūšīgi ir pastrādāts. Un ne vienmēr viss sanāk gludi. Tas nenozīmē, ka viss šeit notikušais būtu bijis bezjēdzīgs. Divos gados man bijusi tā eksluzīvā iespēja izaugt par saviem divdesmit gadiem vismaz. Pieredze IR pieredze.

Un,ja nu kāds grib zināt – nē, neko savādāk otrreiz nedarītu.

Joprojām esmu bezgala pateicīga ikvienam, kas mana Lielā sapņa nesabijās.

Bezgala lepna par to, starp kādiem cilvēkiem dzīvoju. JO… vairums sapņa dāvinātāju ir man .. līdz šim sveši cilvēki. Lūk! Par to arī valsts prezidentam aizrakstīju. Lai zina, ka tauta nemaz nav tik ļoti sašķēlusies, kā reizēm runā.

Hmm… šī jau izklausās pēc atvadu runas.

Vēl par agru. Gaidām Ziemassvētkus. Un lai nāk, kas nākdams, tad tā tam arī jābūt.

Ar sirsnību un pateicību,
Dace

P.s. Sirsnīgs paldies manam mazajam/lielajam brīnumam, kas no iekrātās naudiņas ‘apskāvienu’ sapnim uzdāvināja. “Mamm, bet vai Tev tas ko dos? Ar to jau ir par maz, neko nevarēs paveikt.”

Lielais sapnis jau nav tikai par naudu. Tas .. patiesībā vispār nav par naudu. Tas ir par cilvēcību un.. mīlestību.  Un.. SAPŅIEM!!! Un kopības sajūtu. Gan labos, gan mazāk labos laikos. Jo esam viens otram. Un …šis ir siltākais apskāviens, kādu jebkad esmu saņēmusi. Aug viena maza, bet plaša sirds 🙂