Mīļš sveiciens Tev, manu uzticamo lasītāj!
Šobrīd dzīvoju kā Skārleta: “par to es domāšu rīt” šī vārdu salikuma dažnedažādās variācijās. Vispār teikšu kā ir – ērti un parocīgi. Maksimāli visu, kas nesaista vai pārāk neieinteresē – darīt rīt! Un ja rītdienā izdodas pārcelt uz vēl vienu rītdienu – vispār izcili! Šo to jau tā pārceļu pāris nedēļas. Man ir aizdomas, ka drīz vispār vairs nebūs jādara.
Tomēr patiešām svarīgām lietām laiku atrast var vienmēr. Pat tad, kad tā nav. Tāpēc atkal neliels ieraksts šovakar.
Šovakar par augstprātību papļāpāsim. Ir jau runāts, atceros. Bet ar augstprātību tāpat kā ar bitēm, nekad nezini, kur to sevī sastapsi nākamreiz.
Nepārrakstījos, kad teicu – sevī. Jo īpaši ja spējam šo īpašību aktīvi saredzēt kādā citā, tad pilnīgi skaidrs – arī mums pašiem tā lieta nav sveša. Tā ir praktiski ar jebko. Un jo vairāk kaut kas tracina, jo vairāk arī .. pašā šī īpašība dzīvo.
Kaut kad jau minēju, ka uzvelkamies par to, ko spējam atpazīt. Atpazīstam tad, ja .. ir pazīstami. Piekritīsiet? Tātad, vienā mierā var ērti iekārtoties dīvānā un padomāt par savējo otrā atpazīto ‘lietu’.
Augstprātība – pārākuma sajūta. Lai izskatītos augstāks, kādu ir jānoliek zemāk. Bet vai tas tiešām ir tik vienkārši? Kas slēpjas aiz augstprātības? No kurienes tā rodas?
Ja par katru cenu jūtam sevī vēlmi pierādīt, ka esam paši labākie, un citi (tie, kas nevar paveikt ne pusi no tā, ko varam mēs)… – pirmā pazīme par augsprātības klātesamību.
Ja par katru cenu domājam, ka visu zinām labāk nekā pārējie, atkal – tas pats – augstprātība.
Ja par katru cenu, pat ja tas aiziet līdz bezjēdzībai, vēlamies pierādīt savu taisnību – tas pats..
Kas aiz augstprātības paslēpies? Nepārliecinātība par sevi, mazvērtības sajūta, jebkādi citi kompleksi un vājās vietas.. Cilvēki, kas iekšēji jūtas labi, netērēs laiku, lai noniecinātu otru un sevi celtu saulītē. Šie cilvēki nenopūlēsies vaiga sviedros, lai parādītu, cik labi un vērtīgi viņi ir. Jā, ir labi. Ir vērtīgi. Bet vairs nav šīs sajūtas, ka kādam par katru cenu kaut kas būtu jāpierāda, jo..
..brīdī, kad cīnāmies par paša labākā statusu, faktiski cīnāmies par uzmanību. Par to uzmanību, ko kā savulaik neesam saņēmuši. Neesam saņēmuši tad, kad būtu gribējies saņemt. Un tad nu pieaugot stāsts turpinās. Nav svarīgi, cik ir gadu. Patiesībā – jo lielāka gadu pieredze, jo nereti vairāk arī cīnāmies ..
Par ko cīņa? Par iespēju pierādīt, ka …. esmu mīlestības vērts. Ka mani var mīlēt. Ja būšu pats labākais, tad gan.. noteikti mīlēs. Tikai paradokss slēpjas faktā, ka .. to mīlestību, ko vajadzēja toreiz tieši tādā veidolā, vairs saņemt nevaram. Bērnība vienkārši pagājusi.. Šī cīņa lielākoties ir neapzināta.
Ja būšu pats labākais, mani noteikti .. mīlēs..
Kāds varbūt teiks, ka nav ko sevī rakt.. Tāpat jau problēmu pietiek. Bet, ja atroc sevī vājo vietu, sāc to apzināt un sadziedē, problēmu apjoms samazinās. Pēc savas pieredzes.
Un vairs neuzvelcies brīžos, kur iepriekš pie mazākās izdevības zaudēji līdzsvaru.
Lai arī kādi vēji pūš, visi pārpūš pāri. Jo iekšēji esi stabils. Nav aktuāli kādam kaut ko pierādīt. Jo esi sevi iepazinis. Ja sevi sevi iepazīsti, spēsi iepazīt arī otru.
Varu kļūdīties un tomēr kā jau ierasts riskēšu teikdama – man ir aizdomas, ka viena liela daļa cilvēku šobrīd joņo tieši šī iemesla dēļ: jo ātrāk skrien, jo mazāk laika domāt par to, kā jūties. Jo augstāk esi ticis, jo tālāk no sevis vari aizskriet.
Vai vajag? Katram sava pieredze.
Bet iekšējo mieru un laimes sajūtu tā iegūt nevar. Mieram nav laika un sajūtām – vispār nav. Jūtām arī – ne.
JO visu laiku ir cīņa.. Cīņa pašam ar sevi, bet uz otra cilvēka rēķina..
Nevienam nekas nav jāpierāda. Par mīlestību necīnās. Tā vai nu IR, vai arī .. nav. Bet par katru cenu mīlestību izcīnīt nevar. Par katru cenu nav arī vērts. Un pilnīgi noteikti – to, ko vajadzēja bērnībā, šodien izcīnīt nemaz vairs nevar…
Bet var sev iedot to, kā senāk pietrūcis. Var sevi iemīlēt. Var sevi pieņemt tieši tādu, kāds esi šobrīd. Ja spēj pieņemt, spēsi arī mainīt sevī to, kas traucē pilnvērtīgi dzīvot.
Pretējā gadījumā – tā atkal būs cīņa par katru cenu.
Visu ko rakstu – rakstu bez mazākā nodoma kādu aizskart vai aizvainot. Un tomēr, ja kaut kas Tevi no šī visa uzrunā vai izraisa ne pārāk patīkamas emocijas – palūko, kur tā bēda paslēpusies. Tēlaini sakot: izcel to saulītē. Samīļo. Un palaid vaļā.
Augstprātība. Cīņa par .. mīlestību.
Izvēlies NEcīnīties. Tā nebūs padošanās. Tā ir Tava iespēja sevi iepazīt. Un mīlēt. Sevi. Un cilvēkus sev līdzās.
Ar sirsnību,
Dace
