kamēr biju kā ezis
un adatas slējās visapkārt
noglāstīt mani
bez sadurtiem pirkstiem
drosmīgais nevarēja
kamēr biju kā kaza,
kas spītīgi sienā badās
pa taisno caur mūri lai ietu
un nevērtu durvis vaļā,
mani samīļot nedrīkstēja
kamēr biju kā pelēns
pīkstošs, bailīgs un žēlīgs
ielienot savā alā
dienām ilgi tupēdams kaktā,
neviens mani nesadzirdēja
lai kas arī kādreiz biju
vai turpmāk būšu:
ezis, kaza, pelēns
vai varbūt vista
meklēju atkal to pašu –
vietu, kur vienmēr silti
(lai kas arī
tajā brīdī esmu:
spītīga kaza
vai bailīga vista)
siltu azoti
vajag mums visiem
