Straujiem soļiem tuvojoties šī gada noslēgumam, nolēmu aktualizēt vēl vienu tēmu. Neskaitāmas reizes te bijusi, bet ir sajūta, ka nebūs par daudz.
Kam tik šajā gadā nav iziets cauri. Gan durvīm, gan arī dažām sienām. Bet vairs caur sienām nekārojas. Pirmkārt, sāpīgi. Otrkārt, ilgi dzīst. Treškārt, kāpēc iet caur sienu, ja var caur atvērtu logu, vai neaizslēgtām durvīm, vai durvīm, kuras tev laipni atver pašā deguna priekšā:)
Tēma?
Piedošana. Un būs īsi. Vismaz tāda ir šī vakara apņemšanās.
Pašai šis gads izvērtās un joprojām ir fundamentāls piedošanas gads. Piedevu un turpinu piedot. Vairs nesāp. Ir brīva un viegla sajūta. It kā no pleciem būtu novēlusi desmittonnīgu maisu.
Bija cilvēki, kurus uzmeklēju, lai palūgtu piedošanu. Bija cilvēki, kuriem piedevu savā sirdī. Piedot, piedot un… piedot. Netiesāt. Nevienu netīrumu savas dvēseles kaktos vairs neuzkrāt. Jo pēc tam dikti grūti nospodrināt. Tie netīrumi kā hameleoni. Domā, ka viss tīrs. Beigās viens baltums pie dvēseles malas pieķēries un, kā izrādās, smuki nopūderēts un gandrīz nemanāms dvēselei vīles raisa vaļā.
Kāpēc ir vērts piedot? Lai atgūtu sirds dzirdamību, redzamību un spēju sajust ar sirdi. Lai atgūtu spēju mīlēt. Tāpat vien cilvēkus sev apkārt mīlēt un mīlestību dāvāt. Kamēr piedošanas nav, kamēr gribas tos tiesu darbus veikt, nu nespēsi būt ne brīvs, ne dzirdīgs. Jo uz savu sāpi visu laiku akcentēsies. Viņš man tā un šitā.. Viņa man to un šito… Nevajag sāpei ļaut izplesties pa visu sirdi. Sirds nav bezizmēra. Priekš sāpēm – nav. Ieplaisās. Un tad tā sadziedināšana prasīs vairāk laika.
Kāpēc vajag palūgt piedošanu, ja redzi, ka esi kādam nodarījis pāri? Lai sāpi atraisītu. Lai otra dvēselei vairs nebūtu jāplosās klusās ciešanās. Vārdi briesmīgi sāp. Vēl īpaši, ja nepaspēj būt tik manīgs, lai tos sev par tuvu nepielaistu. Mēdz trāpīt kā asmens tieši sirdī. Jā. Paņemt atpakaļ izlieto nevar. Bet var palūgt piedošanu. Vienmēr var. Tā dziedināsi ne tikai savu dvēseli vien. Bet arī tā otra. Tā cilvēka, kuram kādā emociju karstumā pāri nodarīji.
Vissāpīgākie apvainojumi dzimst emociju karstumos. Tad, kad esi nikns, nokaitināts, dusmīgs, tad arī vienmēr sarunā to, ko pēc tam nožēlo. Vai tas nav pietiekams iemesls – lai, nākamreiz, brīdī, kad dusmās gribēsies kādu norakt, tomēr pieceltos un aizietu prom. Un kad lielās dusmas pāri, tad mierpilni pateiktu to, kas ir un kas nav pieņemami. Trakošanai nav jēgas. Tā nekad nebeidzas labi. Ilgtermiņā tādās attiecības esot var ļoooooti nogurt. Un patiesai mīlestībai tur vietas nebūs.
Dzirdi? Piedod. Palūdz piedošanu. Pietiks nēsāt gadiem krāto aizvainojumu. Pietiks lepni un iecirtīgi sodīt kādu, kas reiz jauši vai nejauši tevi sāpinājis.
Atļauj divām sirdīm satikties. Ļauj mīlestībai ieplūst savā sirdī un dvēselē. Lai beidzot atnāk sengaidītais miers. Un atklāsme, ka tu savā dzīvē vari mainīt daudz vairāk nekā līdz šim esi domājis sevi spējam. Un patiesībā – tava sirds ir daudz plašāka kā jebkad biji domājis. Tikai piedod.
Un atver durvis… mīlestībai. Labākais brīdis ir… tagad.
