Pagājušā nedēļa aizvadīta vērienīgās jubilejās. Lielās un pusapaļās.Omītei un pašas bērnam arīdzan. Abiem kopā – 100. Tātad, vēl viena simtgade šogad.
Savukārt, aizpagājušo nedēļu gluži neviļus iepazinos ar kādu Kečua indiāņu cilts pārstāvi. Runājām spāniski (secinājums viens un tas ir nelokāms – valoda aizmirstas, ja to nelieto) un tad nebūt ne manā gludajā spāņu valodā mācījos kečua indiāņu cilts valodu. “Njuka šuti Dace” – tas ir tas, ko no galvas atceros. Pārējais pierakstīts uz lapas. Ja vien būs tāda iespēja, turpināšu mācīties vēl! Ir ļoti interesanti. Un vienlaikus.. neparasti. Sajūtās – it kā nonāktu vairākus gadu simteņus tālā pagātnē. Cita civilizācija. Sena kultūra. Fascinējoši.
Šodienas tēma “Dienā – viena, naktī – cita”
Kas multfilmu “Šreks” redzējuši, atcerēsies to frāzi. Kur princese pa nakti pārvērtās cilvēkēdājā. Un līdz ar saullēktu atkal kļuva par princesi. Un uz nakti atkal vajag paslēpties. Lai citi neredzētu, kāda ir patiesībā. Jo tad taču … nemīlēs. Vai tad tādu briesmoni kāds maz spētu mīlēt?
Vispār, ja paskatāmies – ļoti laba metafora. Kā reiz šodienas rakstam noderēs.
Var būt tā, ka pa dienu spēlējam to, ko no mums sagaida, esam tādi, kādus mūs grib redzēt un tad, kad paliekam vienatnē ar sevi – saprotam, nu nav kaut kas riktīgi. Ne tuvu nav. Un jūtam – plaisa starp to, kāds esmu patiesībā un to, kāds esmu “uz ārpusi” kļūst aizvien lielāka.
Citiem vārdiem, kamēr vēl esi darbos iekšā līdz ausīm, tikām vēl neko. Nav laika nedz just, kur nu vēl iedziļināties tajā, kā jūties.
Bet tiklīdz gadās brīvāks brīdis, paliec ar sevi vienatnē – sāc justies aizvien štruntīgāk. Tā, ka varētu pat apraudāties. Kaut arī it kā nav acīmredzama iemesla – par ko raudāt. It kā viss taču ir kārtībā. Bet dvēselē tā smeldz, ka vietu atrast sev grūti.. Un iekšējā spriedze tāda, ka viens pats varētu kādus desmit vēja ģeneratorus ar savu trauksmaino enerģiju darbināt…
To plaisu (jeb iekšējo tukšumu) aizpildīt var ar viskautko. Tā arī nereti darām. Ēdot (arī tad, kad negribas). Dzerot. (no sākuma nevainīgi, pēc tam nevainīgi katru vakaru un pēc tam nevainīgi palielinot apjomus). Vai arī meklējot aizvien ko jaunu, kas mūsos spēj izraisīt asākas izjūtas.
Kopumā tā sajūta tāda – jo intensīvāk dzīvo, jo aizņemtāks esi, jo pilnvērtīgākā dzīve. Tas nekas, ka galīgi nekam – un jo īpaši sev – nav laika. Esmu baigi aizņemts. Svarīgs. Nekur bez manis iztikt nevar.
Jā. Ka tik ne arī. Liela ilūzija.
Ļoti daudzos gadījumos plosāmies (izdzenam sevi līdz nemaņai) tāpēc, lai tikai nebūtu jānostājas aci pret aci savām bailēm, savam tukšumam. Un ilgtermiņā diez ko veselīga joņošana nebūs.
Organisms neizturēs – “lūzīs”. Vai tiešā, vai pārnestā veidā. Ko nevar celt, to ilgtermiņā nest nevar ne tik. Ķermenis var nobrukt fiziski. Vai arī – var piemeklēt depresija, veģetodistonija, apātija, sajūta, ka dzīve bezjēdzīga, sajūta, ka nekam nav jēgas..
Kāpēc ir bail savā iekšējā tukšumā ielūkoties?
Ē, hmm, .. nu kā lai to pasaka..
- Tīri cilvēcīgi – ir bailes no tā, ko savā tukšumā ieraudzīsi. Nu negribas to iekšējo plaisu ne redzēt, ne par to zināt. Un tāpēc līdz šim no sava iekšējā tukšuma sajūtas mucis kā velns no krusta. Bet skarbā realitāte – no sevis aizmukt nevar.
- Tas var būt sāpīgi. Neviens apzināti uz sāpēm neraujas. Gribas izvairīties no nepatīkamām emocijām, cik ilgi vien var. Lai gan paradokss sanāk uz līdzenas vietas – jo vairāk mēģini izvairīties, jo biežāk piedzīvo iekšēju konfliktu. Un sāp tik un tā.
- smejies vai raudi, bet ir pašam no sevis bail. Pat, ja dzīvo tādu dzīvi, kas priekš tevis galīgi sajūtās nav ok – vismaz drošu. Vismaz paredzamu. Vismaz tādu, kāda tā ir bijusi vienmēr. Esi tieši tāds, kādu tevi grib redzēt. Visiem “labi”. Un tad taču tevi pieņems un mīlēs. Ir bailes pašam sevi satikt tādu, kāds esi savā dziļākajā būtībā. Bez maskām. Bez meliem. Bez izlikšanās. Tik ilgi esi spēlējis n-tās lomas, ka patiesībā jau pat vairs nezini, kāds esi patiesībā.. Un baidies arī.. uzzināt 😉
- Varbūt arī tā, ka zemapziņā sev esi definējis vai arī realitātē guvis tādu pieredzi – tādu, kāds esmu īstenībā, tādu mani mīlēt nevar. Tikai tad, ja daru to un to. Tikai tad, ja esmu tāds un ne savādāks. Absurds. Būtu pat komiski, ja nebūtu tik traģiski. Mīlēt mākslīgi radītu tēlu, protams, Bet tad sirdis nekādi nevar satikties. Kur nav pa īstam, tur nevari gaidīt, ka sirds piedalīsies. Tā arī būs – viss lomu vai spēlīšu līmenī. Teātris. Un ilgtermiņā – tukšuma sajūta palielināsies. Vajadzēs aizvien asākus sižetus. Un dramatiskākus. Lai justos dzīvs. Vajadzēs lielākas devas. Līdzīgi kā narkomāniem.
Ne pirmo reizi par šo runāju un droši vien arīdzan – ne pēdējo. Bet – ārpus sevis tiešām laimīgs nekļūsi. Un nekad nespēsi kļūt līdz sirds dziļumiem iekšēji brīvs un dzīvot iekšējā harmonijā, ja turpināsi konfliktēt pats ar sevi. Un nebūsi pret sevi patiess. Ja teiksi “jā”, kaut gribētu teikt “nē”. Ja tēlosi to, kas neesi. Ja klusēsi, kad gribēsies runāt. Teiksi to, ko patiesībā nedomā. Tā visvairāk nodari pāri tieši sev.
Kur problēma, tur arī vienmēr risinājums.
Visu iepriekšminēto var mainīt jebkurā brīdī. Tas ir Tavos spēkos. Bet neapzināti nespēsi. Tikai tad, kad pats sevī nonāksi līdz atziņai, ka tā turpināties vairs nevar.
Un nav obligāti jādodas tālēs zilajās, lai .. satiktu sevi. Ja resursi ļauj, vidi nomainīt svētīgi. Tomēr – ne vienmēr vajag citu valsti vai kontinentu. Ja maini kontinentu ar klusu cerību aizbēgt no sevis – tas neizdosies. Jo tālāk dosies, jo vairāk tukšuma sevī izjutīsi. Padārga un neefektīva bēgšana sanāks.
Pati šo metodi praktizēju un padalīšos arī ar tevi. Brīžos, kad liekas – kod kurā pirkstā gribi, visi sāp, pamēģinu saprast, no kā tieši baidos. Nu kas ir PATS TRAKĀKAIS, kas notiks, ja es izdarīšu to un to. Kāds nomirtu? Nē. Lai kā pulētos, nav man vēl iznācis līdz šim atrast kaut ko neiedomājami neatgriezenisku, ko nebūs iespējams vērst par labu, ja rīkošos kā sajutīšu. Drīzāk otrādi, līdzšinējā pieredze rāda, ka viss sakārtojas daudz labāk nekā būtu spējusi iztēloties. Pašā būtībā – baidīties no bailēm – tas ir bezjēdzīgi. Baigi mēdzam sabiezināt krāsas. Bailēm ir lielas acis. Un kā vēl ir.
Varbūt vari pamēģināt šo metodi arī tu.
- Kas ir pats sliktākais, kas varētu notikt, ja tu beidzot pieliktu punktu tām lomām, kuras patiesībā nav tavas un vairs nerīkosies tā, kā labi citiem, bet galīgi nav labi tev pašam?
- Kas notiks, ja pateiksi to, ko domā?
- Kas notiks, ja pateiksi, kā patiesībā jūties?
- Kas notiks, ja aiziesi prom no vietas, kurā biji līdz šim, bet sirdī saproti – nu nav tā tava vieta?
- Kas notiks, ja tu pieliksi punktu attiecībām, kas sevi izsmēlušas, dodot sev iespēju kļūt laimīgam?
- Kas notiks, ja………………..
Šo varu pateikt jau tagad. Pasaule kā griezās, tā arī turpinās griezties ap savu asi. Jā, līdzcilvēkiem varētu nepatikt. Varbūt kādu sāpināsi. Nebūsi vairs ērts. Iespējams, kāds tevi nosauks par sliktu cilvēku. Varbūt pat egoistu. Bet būsi patiess. Un tas ir neatsverami!
Nereāli daudz laika mēdzam veltīt domājot par to, ko citi par mums padomās un kā no malas izskatīsies. Bet tas ir pa tukšo. Vienmēr kāds kaut ko padomās. Lai tik domā! Tā nav tava darīšana. Katrs par savām domām pats atbildīgs. Un kā izskatīsies no malas – arī tas taču patiesībā ir nesvarīgi. To laiku, ko veltī fantazējot par to, ko domās citi daudz vērtīgāk ir veltīt sev – domājot par to, ko vēlies tu un kas svarīgi tev un ko vari darīt savu sapņu labā!
Neviens šajā pasaulē nevar tavā vietā kļūt laimīgs. Neviens tavā vietā nevar tavu tukšumu aizpildīt – šo iekšējo plaisu samazināt vai pat novērst pavisam vari tikai tu.
Atļauj sev kļūt laimīgam un brīvam. Dod sev iespēju mīlēt un būt mīlētam. Nedzīvo dzīvi, kādu no tevis sagaida. Atbrīvo sevi no pašradīta cietuma (nedrīkst to, jo tā nebūs labi. Un šito arī ne – jo.., kā nu tas izskatīsies.. un to vispār – nekādā gadījumā…) Jo vairāk paša radītu vai no ārpuses uzspiestu stereotipu – jo lielāka spriedze. Jo lielāka spriedze, jo arvien mazāk rīkojies saskaņā ar sevi, jo mazāk ieklausies sevī. Mēģini paredzēt citu cilvēku domas, reakciju. Un vienā brīdī tiešām ir palielas auzas. Tas iekšējais tukšums liekas kā bezdibenis, kurā pats tūlīt ievelsies un nekad vairs netiksi ārā.
Nu neroc sev to bedri pats sev dziļāku. Nedari vairs sev pāri. Cieni citus. Bet cieni arī.. sevi un savas vajadzības. Tu neesi zemāks vai mazāk svarīgs par otru.
Atļauj sev kļūt brīvam. Lai nav tā, ka mūža nogalē – brīdī, kad no sevis aizbēgt vairs nevari – aptver, ka esi atteicies no visa, kas tev bija svarīgs. Un nožēla nāk viena pēc otras. Par neizmantotām iespējām. Par neīstenotiem sapņiem. Piemēram, mīlestību, kuru sev neatļāvi, jo tā būtu bijis nepareizi. Un upurēji – dies’ vien zina kādu cēlu mērķu vārdā – to, ko vēlies tu – pret savu iedomāto pareizi. Jo tā vajag.
Ja vien kāds zinātu, kā ir pareizi..
Ja iekšējais apjukums tāds, ka nav ne jausmas – ar ko vispār sākt, lai atkal justos labi, pirmais lielais un svētīgais solis savā labā – apstājies. Pārstāj joņot. Nepieņem nekādus lēmumus. Un lēnām palobi nost tās sīpola kārtiņas, ko gadu garumā esi sev uzaudzējis. Lai pats sevi no sevis pasargātu. Ieskaties savā sirdī. Kas ir tas, ko sev neļauj? Un kāpēc tu to nedrīksti? Kāpēc ir jāupurējas? Ciešanu pilna dzīve nav cienījama dzīve. Pilnīgi noteikti ne. Diezgan bezjēdzīga gan. Pats sev turpini likt ciest pie katras mazākās izdevības. Atsakoties no tā, kas tev vajadzīgs. Tu to nedrīksti, jo…Tev tas nav lemts tāpēc, ka… Nav, nav lielāka soģa par tevi pašu. Nemeklē ārpusē. Tas iekšējais pretinieks tiešām dzīvo tevī. Un visa trakā drāma, ko mēdzam radīt, arī nereti notiek vienas personas ietvaros. Pats ar sevi tā nocīnījies, ka neko un nekur vairs nespēj ieraudzīt. Nespēj ieraudzīt savu patieso būtību. Savus sapņus. To, kas svarīgi tev.
Kāds varbūt teiks, nu nevajag tik dziļas tēmas cilāt. Mana pārliecība, ka labāk vienreiz izcilāt – nekā visu mūžu dzīvot ne savu dzīvi, izliekoties par to, kas patiesībā neesi. Un atlikt uz vēlāku laiku to, ko atlikt nevajadzētu. Savu Dzīvi. Un tad vienā brīdī tiešām ir par vēlu ko mainīt.
“Dienā viens, naktī – cits?” Lai atbilde uz šo jautājumu skan tā: “nāc, kurā diennakts laikā gribi, esmu es pats. Uzticīgs sev un savai sirdij. Nekādu plaisu. Nekāda tukšuma. Un bez teātra. Līdz kaulam patiess. Kā pret sevi, tā pret citiem. ”
Un atbirs cilvēki, kas spēlēja līdz ar tevi. Paliks tavējie.
Atbirs arī lomas, kuras vajadzēja, lai varētu aiz tām paslēpties.
Atbirs viss liekais, atbirs daudz kas. Un paliks viegli un brīvi ap sirdi. Kad vairs nav jāizliekas par to, kas patiesībā neesi – tā notiek vienmēr.
Paliek kodols. Paliek Patiesība. Paliek… Mīlestība.
Ar labestību un sapratni,
Dace
