Šorīt, agri no rīta
kāpņu telpā
sadzirdēju
ko visai neparastu
atradu šņukstošu sirdi.
pamestu pavisam vienu,
un … sabijušos
paņēmu sirdi plaukstās,
tā spēji pieglaudās,
jutu, ka sirdij siltuma trūkst
apciemoju kaimiņus.
taujājot, kam tā pieder
visi grozīja galvas.
nē, nezinot vis,
pirmā dzirdēšana,
ka sirdi šādi pazaudēt varot.
auklēju sirdi savās plaukstās,
mēģinot sasildīt, pieglaudu savam vaigam
sirds nedrīkst būt auksta..
jo aukstumā sirds var kļūt salta
sirds klusi man vaicāja:
“vai mani ĀRĀ nemetīsi?”
Ārā tumšs un auksts..
Bet sirdij siltumu vajag.
noglāstot mierināju:
“mēs atradīsim to,
kas tevi pazaudējis.”
MEKLĒŠU,
kamēr ATRADĪŠU
un atdošu tieši plaukstās
JAU SASILDĪTU
JAU SAMĪĻOTU
JAU ATKAL DZĪVU
man nevajag DIVAS sirdis,
man pašai SAVA
man nevajag atlīdzību
atdošu tāpēc, ka..
..tāpēc, ka ..
..bez sirds taču nevar just,
nevar dzīvot..
nevar ..mīlēt..
Vai zini, kur atrodas Tava sirds?
Vai Tava sirds ir pie Tevis?
*****
atdošu Tavu sirdi
tieši plaukstās,
Atdošu
.. samīļotu
