Mīļš sveiciens jums 4.jūnija pievakarē! 😉
Vakar savam sapņu vietnes mazulim nosvinēju 4 mēnesīti! 🙂 Mazais laikam būs smuks, kad izaugs 😉 Un izskatās, ka raksturs arī būs tīri ciešams 😉
Pirms dažām dienām nejauši ieslēdzu kādu dokumentālu raidījumu par diviem sapņotājiem, kas devušies eksperimentālā ceļojumā ar mērķi nokļūt Korsikā, lai lidotu ar paraplāniem. Uzrunāja mani līdz sirds dziļumiem un ļoti vēlos padalīties ar savām sajūtām 🙂
Ceļojumā devušies bez drēbēm, bez naudas, bez ēdiena – pilnībā atkarīgi tikai un vienīgi no līdzcilvēku atsaucības :). Un ar šādu ceļojuma filozofiju – katram cilvēkam, kurš viņiem šajā ceļojumā būs kaut nedaudz palīdzējis pavirzīties uz priekšu viņu sapņa īstenošanā (tostarp, ar uzdāvinātu apģērbu, guļvietu un pat zobubirsti 🙂 ), viņi atlīdzinās ar labu darbu vai pateiks paldies, uzdāvinot no koka pašdarinātu piemiņas lietiņu.
Brīdī, kad abi vīrieši tērpušies no efeju koku zariem darinātos gurnu apsējos iesoļo kādā ciematā, meklējot drēbes, bija interesanti pavērot cilvēku reakciju. Kāda sieviete tomēr apžēlojās par abiem ceļiniekiem un pār žoga malu pārmeta pāris apģērba gabalus. Kad ceļinieki jautāja, vai sieviņa gadījuma nezin, kur viņiem šajā ciemā palaimētos tikt arī pie kāda veca apavu pāra, sekoja šāda atbilde: „Ciemā visiem ir savi principi. Te visi ir skarbi.” Ceļotāji atjautāja, kāpēc viņa tiem palīdz? „Man ir bērni,” sieviņa atbildēja. Pateicībā par viņas palīdzību, viens no ceļotājiem pasniedza labsirdīgajai sieviņai no koka darinātu piemiņas lietiņu. It kā bezvērtīgu. Bet tādu ne par kādu naudu nekur nenopirksi 😉
Kādā citā dienā abi ceļotāji ieklīst ļoti dārgu jahtu piekrastē, kur mēģina tikt uz jahtas, lai nokļūtu Korsikā. Visur atteikums. Līdz brīdim, kad kāds no vietējiem ceļotājus apgaismo, ja jums nav naudas, viņi jūs neņems. Jahtas vērtība ir četri simti miljoni. To īpašnieki neuzņemot bezmaksas pasažierus. Bet varbūt paņemšot, ja jūrā došoties ar kādu laiviņu un sākšot slīkt.
Nepārstāstīšu nu visu sižetu, man vispār slikti padodas atstāstīšana 🙂 Tas, par ko domāju visa šī redzētā iespaidā – par cilvēku savstarpējām attiecībām. Un aizdomājos arī par naudas nozīmes pārvērtēšanu. Jā, jā, varu dabūt pa kaklu tūlīt. Zinu. Bez naudas maizi nenopirksi. Bez naudas nevar izdzīvot. Es tiešām to zinu. Un tomēr. Tik ļoti, ļoti daudz ko varam piedzīvot bezmaksas. Ko ne par kādu naudu nenopirksi 😉 Un tās ir milzīgas cilvēciskas vērtības. Vārds ‘milzīgs’ pavisam niecīgi atspoguļo to, ko ar to domāju. Prātam neaptveramas. Vienīgi sirdij 😉
Jā, man tomēr jāpiemin vēl šis no redzētā – abi vīrieši izsalkuši ieiet kādā kafejnīcā un lūdz iedot kaut ko no tā ēdiena, ko kafejnīcas īpašnieki tik un tā metīs ārā. Viņiem ļoti griboties ēst. Sieviete atbild, ka tūlīt uzcepšot picu. Ceļinieki iebilst, ka viņiem nav naudas picai. Sieviete atmet ar roku un smaida. “Es cienāju,” viņa saka. Abi ceļotāji palīdz uzkopt kafejnīcu, tā atlīdzinot par vakariņām.
Kā šo visu var nosaukt vienā vārdā? Cilvēcība.
Divos vārdos – labestība un sirsnība. 🙂 Teikumā :)- nesavtīga rīcība, bez aprēķina, kas balstīta uz savstarpēju cieņu un sapratni.
Aizfilozofējos, protams, es krietni tālāk 🙂 Esmu sapņotāja, tas manā stilā 😉
Ja viens labs darbs izraisa tā saņēmējā vēlmi atdarīt ar labu, tātad var taču būt, ka cilvēks, kuram atdarīs ar labu arī tālāk vēlēsies izdarīt kaut ko labu tāpat vien, bez aprēķina.
Un tādējādi labestības un cilvēkmīlestības ķēdīte veidosies aizvien garāka un garāka, un garāka 😉
Te nu dzima man vēl viena ideja vai drīzāk sirsnīgs ierosinājums mums visiem 😉
Kā būtu, ja mēs katru dienu spētu izdarīt ko nesavtīgu kāda sava līdzcilvēka labā? Tāpat vien. Nesavtīgi. Neko negaidot pretī. Tikai tīras cilvēkmīlestības vadīti. Pie nesavtības pieskaitāmi arī labi vārdi, ko veltām viens otram. Jo ĪPAŠI labie vārdi. Un smaids arī skaitās 😉
Vidi, kurā dzīvojam, veidojam taču mēs paši. Kāpēc gan neveidot tādu, kur labie darbi aug kā sēnes pēc lietus? 😉
Dzīves ceļojuma filozofija – vismaz viena nesavtīga rīcība ik dienas 😉
Jauku vakaru vēlot,
Sirsnībā,
Dace
P.s. Ja nu kādam interesē tas dokumentālais raidījums, kuru pieminēju, LTV7 3.jūnija arhīvā vēl var noskatīties. Nosaukums gan tāds, ka pēc tā nu nemūžam nedomātu, ka tik vērtīgs saturs iekļauts “Jo pliks, jo traks. 4.sērija”.
