Mīļš sveiciens Tev, manu lasītāj!

Nu re. Vējš skrien laika spārniem jeb precīzāk – laiks skrien vēja spārniem. Ir daudz brīnumainu notikumu atkal. Viens no tiem – šobrīd sēžu pie pilnīgi normāla klējpdatora. Kuram nekrīt ekrāns pa sāniem ārā. Kaut kad te padalījos ar savu bēdu stāstu – kafija uz datora.. nesekmīgs mēģinājums tūlīt to ‘izgriezt’ (līdzīgi kā ar slapju veļu..) un dators vairs nav nekāds dators..

Mīļš paldies tā dāvinātājai. Nu vienkārši – super!!! Cits rakstītprieks! Vispār pat drusku jocīgi, ka ekrāns nav ik pa laikam vietā jāieriktē un pavisam jocīgi, ka klējdatoru var pārvietot no vienas istabas uz otru. Nopietni? Tāda funkcija arī klēpjdatoriem mēdz būt? VĒLREIZ lielumlielais PALDIES – tas bija negaidīti un tik ļoti, ļoti patīkami!

Turpinām soļot tālāk. Parunāšu par ko tādu, kas varētu tev būt noderīgs jau šajā mirklī. Kā sevī uzturēt dzīvesprieku, nepadošanās spēju un paļāvīgu ticību.

To, ka prieku ārpus sevis (gluži tāpat kā laimes sajūtu) atrast nevar, to jau droši vien zina visi. Arī nepadošanās – tikai un vienīgi paša rokās (cits tavā vietā nevar ne padoties, ne – nepadoties). Un kur meklēt paļāvīgu ticību? Jā. Atkal tas pats. Sevī. Savā sirdī.

Par prieku – noteikti jau esmu ar putām uz lūpām stāstījusi, ka sapņu īstenošana dod daudz dzīvesprieka. Tas nav vienīgais. Dzīve, kas saskaņā ar tevi pašu un kurā sevi nelauz līdz nepazīšanai – tāda dzīve arī dod milzum daudz prieka.  Daudz prieka mirkļus dabā var satikt. Un  ne mazāk – sev tuvos un mīļos cilvēkos. Bet vispār princips ‘kā sauksi, tā atsauksies’ – arī dikti labi strādā. Ja rūksi uz visiem, dabūsi rūcienus pretī. Ja būsi labestīgs un dāvāsi nu kaut vai labu vārdu un smaidu, tev noteikti kāds atsmaidīs arī pretī.

Ir jau ir tagad arī tas ‘pseidoprieks’ izplatīts. Kurš liek uzturēt sevi uz pozitīvas nots un pamazām vedina zaudēt saikni ar realitāti. Manā uztverē šis ‘prieks’ sevī ietver tikai vienu: ilūziju par problēmu neesamību un cilvēks pārstāj meklēt risinājumus. Tas tāds aizmidzinošs un nejauks ‘pozitīvismā’ kultivētā prieka neprieks.

Ko darīt, ja ikdienā sanāk daudz saskarsmes ar cilvēkiem, kas pazaudējuši prieku? Var lūkot, kā to atkal atmodināt. Ir vērts vismaz mēģināt. To, ko sev nevajag nodarīt – neļauj savu prieku otram ‘apēst’, neatdod to kādam, kurš ar visu neapmierināts, bet .. neko nav gatavs mainīt. Ir cilvēki-upuri (to es bez jelkādas ironijas), kuri neizmantos iespējas arī tad, ja tās noliks uz paplātes. (Nē, tā nav šo cilvēku vaina. Vienkārši tāda ir viņu dzīves pieredze kopš agras bērnības.. Ka dzīve ir .. ciešanu pilna. Un ka .. itin nekas nav labi, pilnīgi nekas. Šiem cilvēkiem – tikai un vienīgi sapratni. Reizēm arī vērts pateikt skarbāku vārdu, lai cilvēks pamostos. Galvenais, nepiedziedāt līdzi. Jo tieši tas cilvēku vēl dziļāk bedrē var iestumt. )

Nepadošanās. Ceru, ka turpinu būt spilgts nepadošanās piemērs. Ko īpaši vērts prātā paturēt, ja vēlies piedzīvot ko nebijušu = pārstāj izmantot jau iestaigātas taciņas. Meklē ko jaunu! Lai ko kardināli pamainītu, savs dzīvesveids un uzvedība arī .. jāpamaina ne mazāk.

Visam, kam iepriekš teici ‘nē’ (jo bail mēģināt), tagad ar platu smaidu (ieteicams!) dzīvespriecīgu JĀ! Tā nepadošanās dikti ar iekšējo brīvības sajūtu roku rokā staigā. Tiklīdz sev sāc atļaut to, ko neļāvi iepriekš – nu rodas jaunas iespējas un atveras arī.. durvis. Un no tā rodas iepriekš nepiedzīvots iekšējais spēks. Neatmest ar roku un turpināt doties tālāk! Lai arī it kā pagaidām nekas nesanāk.

Paļāvīga ticība. Šis laikam būs grūtākais. Vismaz man. Kopš pēdējās grāmatas “Ļauj savai dvēselei runāt”  (daru ko varu – lai tā ieraudzītu dienasgaismu kaut dažos grāmatnīcu plauktos vēl līdz šiem Ziemassvētkiem) – esmu sapratusi, ka patiesībā ļoti, ļoti, ļoti ticu Dievam. Un Dievs, kuram ticu, nedzīvo ne baznīcā, nedz … mācītājā. Tas ir… manī. Tāpat kā katrā cilvēkā, neatkarīgi no tā – vai viņš to apzinās vai … nē. Nu, lūk. Šo ticību ārpus sevis neatradīsi. Un arī paļāvību ne. Tā ir dziļi, dziļi dvēselē. Tikai jāsajūt. Tikai jāļauj savai dvēselei runāt. Un sev pie sevis atgriezties. Atgriezties pie saviem sapņiem. Atļaujot sev būt laimīgam. Jau tagad. Tieši šajā mirklī.

Sirsnības un mīļuma piepildītu vakaru vēlot,

Dace