izdejo dzejoli, kurš klusiņām bikli pienācis
pie tavas gultas maigi sabužina tavus matus ar tik tikko manāmu cerību tikt pamanīts
un redzēdams naktslampiņā ieslēdzamies gaismu
ļauj noritēt divām neredzamām, lielām PRIEKA asarām.
par to, ka pamanīts
par to, ka tik svarīgs
TIK SVARĪGS,
lai tu spētu nolikt savu miega dziesmu uz vēl siltā spilvena
un meklētu papīra lapu un tinti.
izdejo dzejoli, kas tevī piedzimis nakts melnumā
kas atnācis, neskatoties pulkstenī, neesot pieklājīgs,
neatnākot pieklājīgā rītā, kad saule jau uzausi
lai tikai tevi nepamodinātu.
Bet pieceļ nakts melnumā.
izdejo dzejoli, kas tik ļoti vēlas tikt ieraudzīts
vēlas SASTAPT tevi vaigā,
sajust tavu pirkstu pieskārienus caur zilo tinti
piedzīvot PIEDZIMŠANAS brīdi uz vēl tikko baltas lapas
“Nu tava lapa nekad vairs nebūs tukša”,
“tu pati NEBŪSI BALTA, tu pati nebūsi TUKŠA”.
“tu izdejo mani par spīti nakts melnumam,
izdejo miegpilnām acīm un
aizmirsti lūkoties pulkstenī”,
tavs dzejolis sacīs
izdejo dzejoli uz baltas lapas, kas nekad vairs nebūs balta
SATIEC to klātienē, APMĪĻO, APSKAUJ,
Ļauj tam justies gaidītam,
Ļauj tam justies M Ī L Ē T A M
tas nekas, ka tinte, rokraksts un baltā lapa nav rūpīgi piemeklēti, izmeklēti un uzmeklēti
dzejolim tas nav svarīgi
ne jau tinte, rokraksts un baltā lapa dod svarīgumu
Svarīgi tam justies pamanītam.
tik pamanītam, lai tu CELTOS
izdejo savu dzejoli.
neskaties pulkstenī pārmetošu skatu
piedzimšanas brīdis ir SVĒTS
Svētī šo mirkli
Svētī no visas sirds
neprasi savam dzejolim pienākt VĒLĀK
Vēlāk tas nepienāks
Vairs nepiedzims NEKAD
Tas nomirs tevī nepiedzimis
blakus tavam siltajam spilvenam, lēni bužinot tavus matus
līdz izdzisīs
tik daudz bezjēdzīgu nāvju šajā pasaulē
un tāpēc
NEĻAUJ nomirt SAVAM dzejolim
turi to dzīvu!
Dzirdi? TURI TO DZĪVU!
Raksti ātrāk nekā spēj
Raksti gaismas ātrumā
Tas nevar GAIDĪT rītu.
Rītā tā vairs NEBŪS
Tava dzejoļa dzīvība ir tavās rokās.
tu vari izvēlēties neļaut
no tevis vien atkarīgs
Bet ļaujot tu vairs nebūsi VIENS un TUKŠS.
dzejolis no lapas lūkosies TEVĪ
“Paldies par dzīvību,
paldies par iespēju PIEDZIMT”,
tas sacīs
BRĪNUMAINA SATIKŠANĀS nakts melnumā
dzejolis līdzīgi sunim
reiz tevi saticis, nekad vairs tevi nepametīs vienu
pats no tevis prom neaizies, neaizmuks, nenobīsies
stāvēs tev plecu pie pleca
būs tavas acis, ausis, rokas un ..tava sirds
tas mīlēs tevi bez nosacījumiem visu jūsu abu mūžu un mūžībā
būs uzticams
vienmēr būs tev blakus
uz savu dzejoli tu vienmēr vari PAĻAUTIES
tu ieslēdzi naktslampiņu
un tu nekad vairs nebūsi viens un tukšs
svētī piedzimšanas mirkli
kad no rīta celsies,
apvelc savu dzejoli mugurā,
neatstāj to vienu.
tas vēl mazs
ņem savu dzejoli azotē
kad dosies pasaulē.
auklē to azotē
tu izvēlējies PIEDZIMŠANU
tu izvēlējies SATIKŠANOS
satikt SAVU dzejoli
bet varbūt satikt SEVI?
(kurš gan to tagad zinās pateikt ..tādā nakts melnumā)
Tu IESLĒDZI naktslampiņu
Tu izvēlējies PIEDZIMŠANU
