Labvakar, manu lasītāj!
Ai, nu labi atzīšos. Mazliet te noguru no savām pārdomām 🙂 Var jau šitik mikroskopiski katru jautājumu izanalizēt.. Vispār var. Bet ir daži bet:
1) tā var nokavēt savu tagadni;
2) kad dziļi rok, reizēm palaiž garām pašu būtiskāko – aizmirst par to, ka var vienkārši dzīvot 🙂
3) kad daudz domā, prāts ņem virsroku un tad nekāda domāšana ar sirdi vairs nesanāk. Tad vairs nejūti to, pēc kā dvēsele tiecas 😉
Un vispār blogu uzturēt nav nekāda joka lieta, to es te tā netīšām secināju 😉 Pašai no sevis nogurt tā vēl tāda sīka vienība uz kopējā fona 🙂 ir jau vēl dažas citas sīkas niansītes 😀
Var jau domāt, ka bezgalīga brīvība – varu rakstīt, par ko vien vēlos, bet.. Katru reizi ar sevi krietni padiskutēju – cik tālu vai tuvu šoreiz iet. Tomēr IR taču robeža, kas jānovelk. Ne tikai jānovelk, bet arī vēl jānotur 🙂
Noskatījos Šreku “Ilgi un laimīgi” (zinu, zinu – no malas izskatās apmēram šādi – esmu savā dzīvē redzējusi divas multenes – ‘ledus laikmetu’ un ‘Šreku’ un attiecīgi pie pirmās izdevības spīdu ar savu plašo zināšanu klāstu kinematogrāfijas nozarē 😀 )
Neticēsiet, bet arī pēc Šreka var piedzīvot pārdomas!!! Katrā ziņā secinājums ir šāds: ES varu. Nezinu, vai izdodas arī jums, bet to nu es nekavējoties varu vērst par LABU 😀
Nu, lūk. Kāda tad šoreiz ir mana galvenā atziņa? Man radās zināmas aizdomas, ka mēs (jā, jā – daudzskaitlī!) reizēm palaižam garām savu tagadni. Ja liekas, ka kādreiz tā zāle bija zaļāka un vispār viss bija labāk.. Cik lielā tiešsaistē tādā mirklī esam ar savu patreizējo dzīvi? Ai, nu gandrīz nekādā.. Absolūts, ja drīkst tā teikt – oflains (no angliskā vārda off-line)
Otrs grāvis – pa nākotni apcerīgi dzīvoties. “Kad man būs tas un tas, tad gan es laimīgs/-a būšu..” Aha, teju starp divām saulēm (pagātni vai nākotni) izvēlēties..
Pārlieka gremdēšanās pagātnē, kas vairs nekad nebūs vai nākotnē, kuru paredzēt tomēr neviens nevar un nevajag – veselībai tomēr par labu nenāk. Abas izraisa skumju pilnu melanholismu vai arī uzliek mūsu dzīvi ‘gaidīšanas’ režīmā. Jo kaut kad, kad mums būs.., tad mēs.. ē, šo varētu kādā reklāmas rullītī palaist: pārlieka gremdēšanās pagātnē vai dzīvošana nākotnē var nodarīt postu jūsu veselībai 😉
Bet ja pavisam nopietni – tā tiešām var nokavēt tagadni. Var vējā palaist to, pēc kā visu mūžu varbūt esam tiekušies, bet tā kā nosprūduši pagātnes ķetnās – nespējam pamanīt, ka tieši ŠOBRĪD piedzīvojam TO, pēc kā VIENMĒR esam ilgojušies. Varam nepamanīt, ka tieši šobrīd mums JAU ir viss. Un nekur nav jātiecas. Mums jau ir viss, kas mums vajadzīgs. Un nevajag mukt prom no tagadnes. Lai negadās tā, ka pēc kāda laika spēji aptver, ka tev bija viss, kas tev vajadzīgs un ne nieka no tā nespēji piedzīvot tad, kad bija..?
(Šrekam, redz, paveicās, bija pasaku līgums, kuru izdevās lauzt, kad aptvēra, ka atgriešanās pagātnē tomēr nebija gluži tas, kas viņam vajadzīgs.)
Burkānus, protams, vienmēr var atrast. Tos, pēc kuriem dzīties pakaļ. Nē, nu kad tik smagi strādā ir tikai loģiski, ka burkāni pienākas. Kā balva. Tomēr, ja visu laiku pēc kaut kā tiecamies un tiecamies, un tiecamies – kad dzīvosim?! Nu ko dos, piemēram, liela māja, ja tajā būtu jādzīvo vienam? Vai auto, kas tikko no rūpnīcas? KO tas dod dvēselei? Pilnīgi neko. Ja nu vien iedzen parādu jūgā.. Jā, te pie reizes arī par dzīves pamatvērtībām var padomāt. Nē, ir OK, ja tas sagādā pašam prieku, bet ja nu dzen aizvien vairāk stūrī..? Jo vairāk ir, jo vēl vairāk VAJAG,,?
“Nu, nevar būt, ka tādas pārdomas var rasties, Šreku noskatoties,” varbūt kāds no jums nodomās. Nu iespējams, ka ne tikai Šreks šoreiz vainīgs… Jau trešo dienu mēģinu tikt uz pekām, bet ne nieka nesanāk tā, kā gribētos. Trīs negulētas naktis piedevām pilnmēnesī dara savu.. 😀
Un ja nu tas “Ilgi un laimīgi” ir šajā brīdī? Kāpēc pagātnes vai nākotnes vārdā atteikties no iespējas būt laimīgam šajā mirklī? Un ja nu šobrīd tev jau ir dzīve, par kādu vienmēr esi sapņojis? Nepalaid to vējā pagātnes vai nezināmās nākotnes dēļ. Pamani, kas tev patiešām vajadzīgs un nedzenies pēc tā, kas varbūt spēs tevi darīt laimīgu.. Nākotnē dzīvodams laimīgs nevari būt, to var piedzīvot tikai tagadnē.
Un tāpēc – no visas sirds novēlu katram no mums SPĒT piedzīvot katru savas dzīves mirkli, pirms tas kļuvis par pagātni.
Laikam jau atkal sanāca gana emocionāli. Piedodiet, ja kādam par traku 😉
Tomēr – kāpēc nokavēt savu mūžu, ja var nenokavēt 😉
Dace
