Labrīt, mani uzticamie lasītāji! Labrīt šajā tik ļoti saulainajā un skaistajā svētdienas rītā! 🙂
Pagājušas vienpadsmit dienas kopš pirmā ieraksta šajā blogā. 1200 apmeklējumi. Vairāki desmiti draudzīgu rokasspiedienu par godu manam Lielajam sapnim. Lai kādam no jums nerastos aizdomas par manu veselo saprātu (Jūs taču zinājāt, ka man tāds ir. Savādāk šito nemaz nevarētu dabūt gatavu!) :), šorīt gribu pieskarties šai tēmai. Jā, es gribu par to parunāt 😀
Vai Latvijā ir 37000 sirsnīgu cilvēku, kas spēj otram pasniegt 1 eiro dāvanu tāpat vien viņa Lielajam sapnim, lai kāds tas arī nebūtu? Ir man radušās dažas atbildes, bet uz jautājumu pilnīgi noteikti jāatbild pa daļām:
1) Jā, Latvijā pilnīgi noteikti ir 37000 sirsnīgu cilvēku. Zinu, ka ir. Es to jūtu 🙂
2) Jā, Latvijā (un arī ārpus tās!) ir cilvēki, kas pasniegs otram dāvanu viņa Lielā sapņa piepildījumam. Vienkārši un tāpat. 🙂
3) Nē, 37000 vienlaicīgi nav gatavi kaut kam tik trakam 🙂 Runa nav par dāvanas apmēru, runa ir par ko citu.
Tātad, par trešo apakšpunktu mazliet sīkāk. Oiii, kā es izaicinu vētru. Bet varbūt tomēr ne. Manas pārdomas. Nē, drīzāk jau sajūtas par to, kas ir kas. Tātad, varu arī kļūdīties. Tāpēc lasiet viegli, ļoti neanalizējot.
Viens no iemesliem, kāpēc sabiedrība nav gatava savā ziņā kaut kam tik neiedomājam ‘kātādrīkstdarīt’, jo esam pārsātināti ar ciešanām. Cilvēki baidās sapņot. Un baidās, ka sapņi var piepildīties. Viņi vairs netic brīnumiem. Tic visam, kas notiek smagi. Netic, ka tas ir tik vienkārši. Ka iespējams kaut kas tik neiedomājami traks. Turklāt vēl mūsu mazajā Latvijā. Šī daļa cilvēku ir daudz cietuši savā dzīvē. Patiešām no sirds paldies jums, ka mani nenorakāt par manu uzdrīkstēšanos.
Daļa cilvēku nekad neparakstīsies uz ko tādu principā. Ne jau tā viena eiro dēļ. Nē. Tāpēc, ka šis viss izraisa iekšēju konfliktu. Tas ļoti konfrontē esošos dzīves uzskatus. Jā, iespējams tam pievienojas arī apziņa tānedrīkstdarīt un tasirnepareizi. Šī daļa cilvēku diezgan ticami atbalstīs dzīvībai svarīgu jautājumu risināšanā. Bet kaut ko tik ekskluzīvu.. Tas nu ir par traku 🙂 Šī ir tā sabiedrības daļa, pie kuras var griezties veselības nelaimju, citu nelaimju gadījumā. Viņi palīdzēs. Ar sirdi un dvēseli. Mans Lielais sapnis ir ārpus tā.
Daļa cilvēku ir tādā kā gaidīšanas režīmā. Vēro, kas notiek. Uz kuru pusi notikumi virzīsies, tajā virzienā arī dosies.
Daļa cilvēku rakstu nemaz nav izlasījuši līdz galam. Pirmkārt, tas viņiem nemaz nav patrāpījies ceļā, jo šobrīd manam Lielajam sapnim nav simtiem šēru (jā, es to pamanīju gan!:) ) Otrkārt, stāsts ir daudz par garu 🙂 Es zinu, ka par garu. Bet tiklīdz noīsināju, tā tas sāka izskatīties pilnīgi savādāk nekā tam vajadzētu izskatīties. Pazuda galvenā doma par sadošanos rokās. Tāpēc arī atstāju garo versiju. Treškārt, daļa to manu rakstu nemaz nav pamanījuši 😀 Pie visas tās neiedomājami lielās informācijas plūsmas. Tam visam pa starpu kāds sapņotājs. Ar savu Lielo sapni.. Kuru gan tas interesē? 🙂
Vēl viena daļa cilvēku, šo visu izlasot, domā – ē, nu tur noteikti kāda slēptā kamera. Tas taču joks. Nu nevar būt, ka viņa (es) domā to nopietni. Varu apstiprināt, ka domāju gan.
Neskatoties ne uz ko no tā, kas minēts iepriekš, es joprojām ticu, ka tas ir iespējams. Vajadzēja jau nu rimties? Nē, tikai tagad viss pa īstam sākas. Tas ir mans Lielais sapnis par brīvību. Kad vēl, ja ne tagad. Man pieder tikai šis mirklis. Zinu, ka tie, kas mani sapratīs, tie atbalstīs. Pārējiem būs vienkārši izklaide. Izjūtu lielu atbildību pret tiem, kas mani jau atbalstījuši. Nē, tā nav zemē nomesta nauda. Jūs jau esat ielikuši pamatus kaut kam ļoti vērtīgam.
Ja ļoti kaut ko vēlies, visa pasaule sadodas rokās, lai Tev palīdzētu. VISA PASAULE.
Ar sirsnību,
Dace
