Sirsnīgs sveiciens svētdienas vakarā!
Ļāvos spontanitātei un itin nekādiem ierakstiem vairs laika neatlika 😀 Piedodiet, ja nu kādam radīju ar to vilšanos. Bet varbūt tieši otrādi 😀 Ceru tomēr uz pirmo 😉 Nē, vēl vienu grāmatiņu neuzcepu. Iepriekšējā vēl cītīgi turpina meklēt mērķauditoriju 😀 Atpūtos. Jā, domāju, ka to var gan nosaukt par atpūtu 😉
Gribētos par mieru šovakar parunāt. Iekšējo mieru. Par to mieru, ko spējam saglabāt brīžos, kad apkārt notiek viskautkas un nebūt ne tas iepriecinošākais. Tik daudz veselības problēmu rodas stresa rezultātā.. Vai ir iespējams nepavilkties līdzi ikdienas steigai un trauksmei un saglabāt mieru sevī? Nenodarīt sev pāri?
Ir pāris receptes, kas var palīdzēt šādos brīžos – atkarībā no tā, vai paši esam stresa situācijā vai piedzīvojam to būdami malā. Man palīdzējušas vairākkārt. Varbūt spēs sniegt atbalstu arī kādam no jums 😉
Ja stresa situācijā tiešā veidā esam ierauti mēs paši 😉 :
1) pirmais un svarīgākais, kas palīdz saglabāt mieru stresa situācijas brīdī ir paļāvība. Paļāvība, ka situācija atrisināsies priekš mums vislabākajā veidā, neļaujot stresam sevi pārņemt. Salīdzinājumam – var ielēkt upē un peldēt pret straumi vai arī ļauties upes tecējumam. Pretestība prasīs vairāk spēkus šķēršļu pārvarēšanai 😉 Vieglāk ir paļauties. Un saudzīgāk pret paša veselību arīdzan 🙂
2) padomāt par ķermenisko reakciju. Cik nu iespējams, atslābināties, neieraut galvu plecos un nezinu – kaut vai izpurināt rokas (šo gan vienīgais varbūt ne tā, ka citi redz 😀 iespējams, nesapratīs 😀 vispār ļoti ticami, ka nesapratīs 😀 )
3) visiem tik labi zināmā mierpilna elpošana – kaut vai izmantojot pašu tradicionālāko – lēna ieelpa un izelpa. Vairākas reizes. Tik, cik nepieciešams 😉
4) uz mirkli atiet no situācijas, kas izraisījusi stresu. Uztaisīt tēju, uz mirkli iziet ārā svaigā gaisā. Nomainīt vidi. Lai pēc tam spētu…
5) ..nokoncentrēt uzmanību uz patiešām būtisko. Nodalīt emocijas, tostarp arī līdzcilvēku emocijas, un vēsu prātu izvērtēt, kas tieši tik traks noticis. Nereti gadās, ka liela brēka, maza vilna 😉 parasti jau nav nekā tāda, ko nevarētu vērst par labu.
6) un visbeidzot, svarīgi atcerēties, ka izvēle ir vienmēr. Un tā ir mūsu pašu rokās. Varam krist panikā, bet varam arī nekrist. Ja emocijas ņems virsroku, būs grūtāk nokoncentrēt uzmanību uz patiešām būtisko un saskatīt risinājumu. Ja paliekam it kā malā, stresa situācija vairs nespēj izraisīt tik milzīgu stresu. Un risinājumi, starp citu, nereti atnāk paši no sevis 😉
Ja stresa situāciju izraisījis kāds notikums, kas tiešā veidā mūs neskar:
1) atcerēties, ka tas – kam jānotiek, notiks jebkurā gadījumā – ar vai bez mūsu stresošanas. Ka nav jēga pārdzīvot, ja nevaram ietekmēt notikumu gaitu. Tas, ko varam, ir – aizlūgt par cilvēkiem, kas iesaistīti attiecīgajā situācijā;
2) ja varam ko līdzēt un esam klātienē – tad gan mūsu atbildība ir nepalikt vienaldzīgam. Nevis noskatīties, bet reāli palīdzēt. Ar jebko, kas mūsu spēkos. Palīdzēt var vienmēr. Ja ne pats, tad meklēt palīdzību no malas;
3) vēl gribu pieminēt medijus. Jebkādus medijus. Ziņas, laikraksti , jebkas – kas dod ārā kādu šaušalīgu informāciju, ar kādu var piesaistīt vislielākās cilvēku masas. Tātad, nodrošināt labākos reitingus..Tad nu tā.. Tās šausmas var arī neskatīties. Un nelasīt. Tas neko labu mums nedod, ja zinām, cik drausmīga slepkavība notikusi, vai cik nežēlīgi māte pret saviem bērniem izturējusies. Tā nav mūsu atbildība. Atbildība tam, kas to nodarījis. Redzot uzfilmētās negācijas, gribēsies nosodīt (loģiski!!!), bet ne jau tas ir tas, kas nepieciešams tādā situācijā. Nosodīšana neko neatrisina. Tik vien kā pavairo negatīvās emocijas. Tas arī viss. Bet varam aizlūgt. Lūgšanas palīdz vienmēr. Un būt līdzcietīgi. Jo īpaši pret cilvēku, kas šausmas nodarījis. Tas patiesībā pelnījis vislielāko līdzcietību.. Iedomājieties, cik nelaimīgam jābūt, lai spētu īstenot kaut ko ļoti nežēlīgu.. jā, tas neatbrīvo no atbildības par nodarījumu, tomēr mums tas var palīdzēt izvairīties no nosodīšanas. Netiesāt. Mēs taču neesam šajā pasaulē, lai tiesātu. Esam, lai vairotu labo un vairotu cilvēkmīlestību 😉 Un spētu piedot viens otram. Nelielai atkāpei – visvairāk jau paši sev.
Vispār jau stresam ir arī pozitīva funkcija, tas ļauj mobilizēties un pārvarēt šķēršļus 😉 Tomēr šī labvēlīgā nots parādīsies vien tad, ja stresa rezultātā nedarām sev pāri, saglabājot iekšēju mieru. Kāpēc gan pašam sevi nepasaudzēt? Vēl jo vairāk, apzinoties – ka neviens cits no malas to nemaz izdarīt nevar? 😉
Mīlēt pašam sevi nozīmē atbalstīt sevi grūtā brīdī. Tostarp, arī stresa situācijā 😉
Mīļuma pilnu vakaru vēlot,
Dace
Atbildes uz jūsu jautājumiem….!!!
1… Jā es zinu, (vai varbūt nezinu…) es nezinu kas ir nepieciešams, bet es zinu ko es viss vairāk vēlos…!!!
Es vēlos Mīlestību, Mieru, Saticību, Cerību, Ticību… Es vēlos būt tāda kā bērnībā. Mīlēt ik vienu, pat pārdarītājus, piedod, nedusmot, būt žēlsirdīga un līdzjūtīga… Spēt nepaiet garām problēmās nonākošiem… Es Vēlos atgriesties bērnībā, es vēlos atgūt savu sirdi…!!!, Es Vēlos Ļoti Ļoti Vēlos Būt Debesīs, kamēr manā Sirdī vēl gaisma spīd…
2… SAPŅUS…??? Jā kādreiz vēl es ticēju sapņiem… Un ko viss vairāk es vēlējos ar visu Sirdi un Dvēseli tas piepildījās… Tagad man nav Sapņu, ja nu tikai 1…. Tas ir Ātrāk tik debesīs jo šeit uz zemes man nepatīk…
3…Neko tikai turpināt gaidīt ik dienas kad pienāks laiks lai mans sapnis īstenotos… Jo pasaulē tur nav ko darīt jo viss apkārt ir tik daudz ļaunums…!!!
4… Lūgt Dievu no visas Sirds un Dvēseles lai tas paātrina manu laiku….