Sirsnīgs sveiciens Tev, manu lasītāj!

Man vienmēr ir patikuši cilvēki, kas, neskatoties uz samērā bezcerīgiem un reizēm pat neapskaužamiem un diezvaitasvispākādreizbeigsies dzīves pārbaudījumiem, spēj saglabāt dzīvotsparu, meklēt risinājumus un nepadoties ne par ko, lai kas arī pārbaudījuma veidā netiktu piespēlēts. Spēj saglabāt smaidu. Laikam jau tāpēc, ka pati tāda.

Tomēr viena nianse vienmēr ir būtiska – spēt saglabāt saikni ar realitāti. Un patiešām rīkoties nevis filozofēt. Filozofēšanu bez prakses panesu grūti. Ja neredzu praktisku pielietojumu, tad neredzu arī jēgu filozofēšanai. Bet nu tā mana tāda īpatnība 🙂 Visam rast praktisku pieeju. Rīcībai – JĀ, īsāk sakot. Nu nenoliegšu, reizēm jau rīkojos arī ne pārāk pārdomāti. Bet raugoties pagātnē, arī tie gadījumi man vienmēr ir bijuši par labu. Tak uz visu var paskatīties no dažādiem aspektiem!

Lielais sapnis, ja man tā būs lemts, iekļūs televīzijā. Jā, varbūt pēc tam mainīšu vārdu, uzvārdu, varbūt pat frizūru.. 😀 Laiks rādīs. No savas puses, ko varēju, paveicu. Vismaz uz šo mirkli. Nu tak – ja iet, tad līdz galam!

Par ko šovakar parunāt? Pāris vārdos. Lai būtu tieši par šo – par spēju palūkoties uz ikvienu situāciju ar PLAŠU skatījumu.

Jā, teju ikvienam skaidrs, ka uz visu mēdzam lūkoties caur savas pieredzes prizmu. Kas ir loģiski. Tomēr, ja šī pieredzes prizma sāk traucēt, to ir vērts nolikt maliņā. Paskaidrošu, ko ar to domāju.

Brīdī, kad sākam domāt otra vietā, neko nezinot par otra viedokli – tas ir grāvis.

Brīdī, kad visu zinām labāk un par katru cenu mēģinām pierādīt savu taisnību – atkal grāvis.

Brīdī, kad zaudējam kontroli par kādu dzīves situāciju, bet par varītēm mēģinām kontroles ilūziju noturēt – vēl viens grāvis.

Brīdī, kad tu pieņem, ka zini atbildes uz jautājumiem, ja nemaz neesi jautājumus uzdevis – atkal grāvis..

Tā varētu turpināt bezgalīgi.

Bet ne jau tā ir tā sāls, ko šovakar vēlētos trauciņā iebērt. Sāls ir tā, ka šie grāvji rada ciešanas!!! Mākslīgi rada..

Savstarpēji pārpratumi, neizpratne, konflikti – lūk, neliels ieskats kolekcijā, kad pārmēru uz visu lūkojies tikai no savas pieredzes prizmas, no sava skatu punkta. Un nepieļauj domu, ka viss, ko esi izdomājis ir tikai Tevis paša radīta ilūzija.

Tā rezultātā – ciešanas, sāpes, absolūti lieki pārdzīvojumi, varbūt pat līdz asarām – atkal tāpēc, ka situācijām uzliec savas pieredzes zīmodziņu. Un pat nepieļauj domu, ka patiesībā nekas var nebūt tā, kā Tev izskatās. Tu TAČU zini, ka ir tieši tā un ne savādāk.. Īpaši grūti ir tad, ja tai grāvi esi iestidzis.. NU līdzīgi kā ar gumijniekiem dubļos.. Vairs ne pakustēt 🙂

Ko iesākt, ja rodas šāda situācija? Var uzticēties intuīcijai, pie nosacījuma, ka tā ir sirds ne prāta radīta “intuīcija”. Tieši otrā rada milzum daudz grāvjus.

Tā metaforās runājot – it kā jau tiem grāvjiem ir arī ‘labā’ puse, grāvī uz kādu laiku var patverties, paslēpties, atgūt spēkus, bet pārcelties uz dzīvi grāvī gan nevajag. Neko daudz vairs nevar saskatīt, tikai grāvja malas. Visu sāc vērtēt tikai un vienīgi pēc savas pieredzes, aizmirstot, ka katram cilvēkam taču pašam sava. Kādreiz jau laikam esmu šo pieminējusi: tā pasliktinās redzamība, spēja sajust ar sirdi un spēja palaist vēlmi visu analizēt

Nekad nenoniecini savu pieredzi.Tava pieredze ir Tava bagātība. Bet neļauj savai pieredzei aizēnot skatu uz dzīves situācijām, cilvēkiem, ar kuriem saskaries savā ikdienā.

Neuzskati, ka Tev kaut kas pienākas. Nedomā, ka kaut kas Tavā dzīvē ir Tavs īpašums. Jo īpaši par cilvēkiem runājot. Viss ir ļoti, ļoti mainīgi. Nav akmenī iekaltu situāciju. Ne pa velti tas teiciens: viss plūst, viss mainās.. Jo elastīgāk spēsi reaģēt, jo lielāks ieguvējs būsi. Jo aiztaupīsi sev .. ciešanas.

Ja kaut kas rada bažas, jautā – līdz saņem atbildi (un sajūti atbildi ar sirdi..).

Ja par kaut ko šaubies, meklē patiesību. Ar sirdi to sajutīsi vienmēr. Ja sāksi domāt un prātuļot, diezgan ticami atkal nokļūsi grāvī..

Tā, kārtējais, triecientempā tapušais ieraksts 🙂 Par visu, ko rakstu varu kļūdīties. Jo arī es rakstu savas pieredzes ietvaros ;). Bet ar sirdi sajutīsi, ja kaut kas būs noderīgi. Un priecāšos, ja būs.

Liela māksla mūsdienās – saglabāt mieru, spēt sajust iekšēju harmoniju un spēt atrast pamatu pašam sevī. Spēt pašam sevi atbalstīt, kad tas nepieciešams. Un spēt, kur vien iespējams – pārstāt radīt sev ciešanas. Mākslīgi radīt ciešanas. Mākslīgi radīt pārpratumus.

Nedari sev pāri. Paplašini redzesloku. Kāp ārā no grāvja. Un sāc pamanīt arī prieku. Pavasaris ir dikti pretimnākošs šajā ziņā. Un praktiski pa velti. Putnu dziesmas joprojām pa brīvu. Saulīte tāpat. Viss tepat līdzās. Atliek tikai pamanīt.

Dzīvotsparu, dzīvesprieku un spēju redzēt vairāk vēlot,

Dace

P.s ŠIM ierakstam nav nekāda sakara ar neveselīgo un no realitātes atrauto pozitīvo domāšanu. Par visu NAV jāpriecājas. Ir brīži, kad vienīgais veids, ka sāpi no sevis dabūt prom  – to izraudāt. Bet ir vērts pārstāt mākslīgi radīt sev iespēju ciest, ciest un atkal.. ciest. Un atrast saikni ar realitāti. Redzēt plašāk. Sajust ar sirdi. Un pamanīt pavasari.