Kas tad tā nekait būt vienīgajai balsstiesīgajai savā sapņu karaļvalstī. Vispār patiešām ikvienu situāciju var aplūkot no ikvienas puses. Kā pašai izdevīgāk. Šoreiz būt vienīgajai karaļvalstī nozīmē turēt monopolu balsstiesībās 🙂 Pati pieņemu lēmumus, pati atceļu 😀 Labi, drīzāk pieļauju izņēmumus. Es to par ierakstu biežumu 🙂
Bet man ir attaisnojums, jo daba arī atcēlusi savu karstuma vilni un labestīgi izdala lietus lāses. Man bija sajūta, ka sāku jau izžūt 😀 Un šovakar šitik negaidīta veldze! Klausos lietū kā mūzikā! Nu nevar šo brīdi laist garām un rakstīt rīt. Un ja nu atkal .. rīt uz izžūšanu? 🙂
Patiesībā gan šovakar man pavisam nopietns aplūkojamais jautājums padomā. Un šis jautājums ir – kāpēc nodarām viens otram pāri, kāpēc sāpinām savus mīļos? Kāpēc – tā vietā lai vienkārši mīlētu, izvēlamies sāpināt? Jā, mūsu dzīve, mūsu izvēles un tomēr. Kāpēc tā notiek? Kas ir tas klupšanas akmens vai pat vairāki, kuri neļauj apstāties pirms sāpinām viens otru, sāpinām savās ģimenēs, savas dzimtas paaudzēs, nodarot pāri mūsu pašiem tuvākajiem cilvēkiem? Jo īpaši tuvākajiem.
Pirmais vainīgais noteikti ir Ego (jā, man ir bijušas pāris sirsnīgas sarunas ar Ego, bet mani tik viegli iemidzināt nevar, joprojām esmu modra, kad raugos tā virzienā 😀 ). Ja ego aizskar, ego aizstāvas. Kas gan cits tam atliek? Parasti uzbrukuma formātā. No ego neko citu sagaidīt nevar. Katram savs uzdevums. Savā ziņā ego novelk robežas, cik tālu ļaujam otram cilvēkam iet. Kas patiesībā itin nemaz nav slikti. Un tomēr ego mēdz arī iespītēties (vislabāk salīdzinājumam noderētu divgadnieka dumpis rotaļlietu lielveikalā, kur saņēmis atteikumu, ka mantas netiks pirktas, mazais liek lietā visus ieročus. Ir taču skaidrs, ka tādā brīdī jau tāpat zaudēt nav ko 🙂 ) un tad.. Tad piekāpties vairs nesanāk. Kur nu vēl būt gudrākam un paklusēt, lai pēc tam nav rūgti jānožēlo pateiktais. Vārdi var sāpēt visu mūžu. Briesmīgi un ilgi sāpēt. Un pats piedošanas process var ilgt vairākus gadus vai pat gadu desmitus.. Patiešām nezinu, vai ir vēl jaudīgāks ierocis par vārdiem šajā pasaulē. Man ir sajūta, ka nav. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik ļoti vērts piedomāt pie tā, kādus vārdus sakām gan paši sev, gan līdzcilvēkiem. Lai atstātu pēc iespējas mazāk sāpju tur, kur ar saviem vārdiem pāri esam pārstaigājuši.. Ja nevaram ierakstīt mīlestības vārdus citu cilvēku sirdīs, tad kaut nu mums vienmēr pietiktu spēka neatstāt savus netīrumus otra cilvēka dvēselē. Bet dzīvē ne vienmēr tā sanāk. Vienkārši nepaspējam apstāties.
Otrais – pārpratumi. Katrs situāciju redz un saprot savādāk.. Redz un dzird savas pieredzes ietvaros. Un tāpēc arī interpretē savādāk. Jā, visu uztveram atšķirīgi un atšķirīgi arī reaģējam. Un tieši tāpēc katrs redz to, ko redz un sadzird to, ko sadzird. Ne jau tāpēc , lai otram kaitētu. Uzkrātā pieredze nonākot attiecīgās situācijās attiecīgi arī izreaģējas.. reizēm gan ar pamatīgu laika nobīdi un galīgi ne pa tēmu. Bet cilvēcīgi viss saprotami. Ikviena sāpe kādā brīdī mēģinās pievērst sev uzmanību. Un ja nu apstākļi tieši tādi, ka šo sāpi var izreaģēt? Tas nekas, ka ne tam cilvēkam un ne par tēmu. Sāpei vajag tikt izsāpētai. Jo tikai tad to var no sevis palaist prom. Savulaik man patika tie ikvakara ziepju operu seriāli. Tomēr reizēm teju bija tā, ka nervi it nemaz netur – nu kāpēc viņai tā vajadzēja teikt, nu un kur tas tagad aizskrējis un ko tā tur vispār domā, ja domā..? Skatoties no malas likās – var jau nu gan sarežģīt līdz pilnīgam absurdam. Bet ja tā padomā.. Dzīvē.. Vai reizēm neizdarām to pašu? Sevi jau no malas grūtāk pamanīt. Kad pats esi emocionāli iesaistīts kādā situācijā no matu galiņiem līdz papēžiem, grūti savilkt paralēles un pamanīt, ka esi ieņēmis to virzienu, kas dziļāk purvā ved. Ja mērķis ir salasīt dzērvenes, tad tam jēga ir. Būs vitamīni. Bet tāpat vien purvā..
Trešais.. Tā, kāds gan varētu būt trešais iemesls, kāpēc ‘izvēlamies’ sāpināt sev tuvus un mīļus cilvēkus? Un mīlestības vietā nodarām sāpes? Ir dzirdēts ne reizi vien, ka cilvēki neprot mīlēt. Manī tas izraisa divējādas sajūtas. Varbūt, ka tā ir. Varbūt, ka tā tomēr nav. Tūlīt argumentēšu, kāpēc tā domāju. Manuprāt, mīlēt mēs spējam visi. Bet atšķiras mīlestības veids, ko spējam dot. Varu kļūdīties un tomēr atkal riskēšu apgalvodama, ka nereti projicējam uz saviem mīļajiem to, ko neesam saņēmuši agrā bērnībā. Vēlamies tikt mīlēti beznosacījumu mīlestībā.. Kas iespējama vien starp bērnu un viņa mammu, bet diezin vai būs reāli iespējama, piemēram, sievietes-vīrieša attiecībās. Var būt tā, ka sieviete pieņem mātišķo aizgādnes lomu vai kaprīzo meitas tēlu (tieši tas pats attiecas arī uz vīriešiem, kas gluži neapzināti iejūtas nepaklausīga dēla un neapmierināta tēva lomas ekranizācijā). Nepārprotiet, to es bez jelkādas ironijas. Drīzāk ar skumjām. Tādā brīdi arī var būt dikti grūti apstāties. Attiecībās nav līdzvērtības, viens ir pārāks, otrs mazāk .. pārāks. Abi aizņemti savu lomu spēlēs 🙂 Ir labi, ja abi cilvēki, kas iesaistīti konkrētajā situācijā to apzinās. Tad visu krietni vieglāk vērst par labu. Ir lielākas izredzes sadzirdēt vienam otru. Un saprast. Bet ja nu neapzinās..? Tad sāpes var savairot teju ģeometriskā progresijā.. Mīlestību pieprasīt nevar. Bet var mīlēt.
Šovakar jeb drīzāk laikam jāsaka šonakt reāli gari sanāca, ceru, ka jūs nenogurdināju.Un līdz ar mani tikāt līdz šī ieraksta galam 🙂
Lai nu kā – vēlējums mums visiem – kaut mums tomēr vairāk izdotos vairot mīlestību nevis sāpes mums tuviem un varbūt ne tik tuviem cilvēkiem. Un atcerēties šo – ikviena mūsu izvēle tagadnē veido mūsu dzīvi nākotnē. Kāpēc sāpināt, ja var nesāpināt? Kāpēc ļaut ego svinēt uzvaru, ja uzvaras garša pazudīs jau pēc pirmajām pāris sekundēm? Un galu galā ikvienu sāpi, negludumu un pāpratumu var vērst par labu. Un atrod sevī spēku piedot. Arī par tām sāpēm, kuras nodarām sev paši. Ar savām izvēlēm.
Labu nakti vēlot,
Dace
