Labvakar, labvakar jūsmājās! 😉
Šovakar par salīdzināšanu parunāsim 😉 Tas bija pirmais, kas ienāca prātā, kad par šī vakara tēmu iedomājos 😉
Ir man sajūta, ka ļoti daudz sāpīga apzināti vai gluži neapzināti viens otram pāri varam nodarīt, tostarp, arī paši sev, pilnīgi liekas salīdzināšanas dēļ. Cilvēku salīdzināšana, savu bērnu salīdzināšana, skolēnu salīdzināšana utt. Labākais skolnieks klasē, svarīgāks cilvēks amata dēļ, skaistāks cilvēks, resnāks cilvēks – jebkādu lomu vai ārējo vizuālo parametru definēšana, kurai par pamatu izmantojam salīdzināšanu un kuras rezultātā rodas bezjēdzīgs pieņēmums – viens ir labāks par otru..
Lai kāds būtu labāks, tātad, kāds ir sliktāks. Lai kāds būtu svarīgāks, kāds sanāk mazāk svarīgs. Šāda salīdzināšana nevienam par labu nenāk. Jo īpaši tam labākajam vai svarīgākajam.. Nav taču ne labāku, ne svarīgāku. 🙂 Katram sava loma, savs uzdevums. Visi tik vien esam kā cilvēki. Viens otram 😉
Viena no neredzamā aisberga daļām jeb tas, kas bēdīgs slēpjas salīdzināšanā – to ļoti viegli ieaudzināt kopš agras bērnības. Bērni pārņem vecāku pieredzi. Pārņem uzvedības modeli un to, ko redz savā ģimenē. Kaut vai saruna pie vakariņu galda, ko bērns nejauši noklausās – piemēram, Ievas mamma pēc vecāku sapulces nosecina, ka Jānīša mamma gan apaļa palikusi. Jānītis aiziet uz skolu otrā rītā un kādā emocionālas sadursmes brīdī ar Ievu saņem šo: “Un vispār – Tava mamma ir resna …”
Bērns jau mīl to savu mammu, kāda viņa ir… Viņam, jo īpaši mazākam bērnam, ir gluži vienalga, kāda mamma – galvenais, ka.. ir. Sāpēs tie vārdi ļoti. Varam aiztaupīt bērniem šīs sāpes 😉 Vismaz nodrošināt to, ka salīdzināšanas niķis nenāk no mums, vecākiem 😉 Un, ja dzirdam savu bērnu tā runājam, apsaukt. Un izstāstīt, kāpēc nevajag tā darīt. Ka tas otram var ļoti sāpēt. Visu mūžu var sāpēt. Un mums nav tādu tiesību – likt otram ciest sāpes. Bet varam mīlēt un būt mīlēti. Un varam caur šo mīlestību attīstīt savā bērnā empātijas spēju – spēju otram līdzi just 😉
Vai arī ģimenēs, kur bērni tiek salīdzināti savā starpā vai tiek salīdzināti ar citiem vienaudžiem. Vecākiem jau gadās pilnīgi nejauši. “Paskaties, kā tava māsa var, kāpēc tu nevari ..”, “kāpēc tu nevarētu būt tik apķērīgs kā Ilzīte?” Vienīgais, ko var panākt šādas salīdzināšanas rezultātā – izraisīt bērnā mazvērtības sajūtu, ka viņš nav pietiekami labs. Būtu labs, ja būtu tāds kā …(daudzpunktē tas, ar ko tiek salīdzināts). Un kad bērns kļūst pieaudzis, tā iekšējā neesmupietiekamilabs sajūta jau itin nekur nepazūd. Var vilkties līdzi visu mūžu. Un diezgan ticami, ka tiks nodota arī nākamajām paaudzēm. Ar to pašu audzināšanas modeli. Nemaz nerunājot par to, ka ļoti ietekmēs attiecības arī ar līdzcilvēkiem.
Protams, ka visu mēs nevaram ietekmēt. Un visu nemaz nevajag 🙂 Runa vien par to mūsu atbildības daļu, kuru varam –par mūsu attieksmi pret otru cilvēku 😉 un pašam pret sevi arī 😉
Otra neredzamā aisberga daļa, kas rodas salīdzināšanas rezultātā – parasti jau salīdzinām kāda vājās puses ar kāda cita stiprajām pusēm. Gluži neapzināti mēdzam izdarīt tieši šo. Salīdzinām nesalīdzināmo. Un reizēm, ja šīs absurdās salīdzināšanas rezultātā gūstam apstiprinājumu, ka tas otrs tiešām labāks, sanāk nākamās ziepes. Krīt pašvērtējums. Kas vienā brīdī aizved pa ceļu: “Ko tad es.. Lai jau..”
Ko varam darīt, lai pārstātu salīdzināt nesalīdzināmo?
Jautājums noteikti ir par pieņemšanu. 🙂
Sevis pieņemšanu. Savu stipro un ne tik stipro pušu apzināšanu. Ja nu ļoti gribas salīdzināt, tad salīdzinām tikai to, kādi paši esam bijuši iepriekš un kādi – tagad. Visu salīdzināt vienas personas ietvaros, nevis piesaistot kādu no malas, uz kā fona pirmais kļūst mazvērtīgāks vai izceļas 🙂
Un, protams, runa arī par otra cilvēka pieņemšanu. Vienkārši pieņemšanu. Bez vērtēšanas 😉
Jā, starp citu, taisnība, skolas dara to pašu. Arī salīdzina. Meklē izcilniekus. Bet cik bieži gan negadās, ka izcilnieki pēc skolas beigšanas ļoti grūti adaptējas vidē, kur vairs nav pirmie? Cik gan superīgi būtu, ja katrā bērnā tiktu attīstīts un pamanīts viņa īpašais talants! Nevis gudrāko klasē atrast, tā ka pārējiem pat vairs nav motivācijas censties (tas pats: “nu, ko tad es..”), bet spēt katrā izcelt to īpašo talantu, kas bērnam piemīt. Liela daļu skolas visticamāk to nespēs, jo – lai kļūtu par labāko skolu, nepieciešami gudrākie bērni.. Bet to varam darīt mēs! Mēs paši savam bērnam varam nostiprināt ticību saviem spēkiem un izcelt labāko, kas bērnā ir 😉 Un arī cilvēku pieaugušo attiecībās varam ienest šo – atšķirīgais ir vērtība. Ir labi, ka esam tik dažādi 🙂
Es ļoti ticu tam, ka ikviens no mums sirdī vēlas piedzīvot to brīdi, kad viens otru šajā pasaulē vairs nevērtēsim pēc šiem ārējiem parametriem – turīgs /mazturīgs, bagāts / nabags, resns / tievs, gudrs / muļķis utt. Un būsim vienkārši Cilvēki. Un akcentēsim uzmanību uz katra cilvēka neatkārtojamību. Ļoti to cienīsim. Izceļot unikalitāti kā brīnumu nevis akcentējot to kā novirzi no “vispārpieņemtām normām”. Vispārpieņemto normu nemaz nav. Ir tikai iedomāti pieņēmumi. Kas rada daudz sāpju un ciešanu. Ko aiz sevis atstāt – asaras vai prieku? 😉
Sirsnīgu vakaru vēlot,
Dace.Pa
