At-pū-tos 😀 😀 😀
Tas nozīmē vien to, ka šovakar atkal būs spēks kādam rakstam 😀 Nē, par rītdienu gan vēl neko nevaru pateikt – būt vai nebūt [ierakstam 😀 ].
Ņemot vērā faktu, ka brīvdienas paiet divarpus reizes ātrāk nekā darba nedēļa, nekad nevar skaidri zināt, cik ilgam laikam pietiks nedēļas nogalē uzkrātie spēki – visai nedēļai vai tikai pirmajai dienai 😀
Nezinu, vai kāds pamanījis, bet turos pie principa (jā, ir man te savi principi 😀 ), ka varu rakstīt tikai par to, ko caur savu vai sev tuvu cilvēku pieredzi praksē esmu piedzīvojusi pati. Plika teorija un no tā izrietošais ‘man liekas, ka ir tā..’ neskaitās. Gudri teorētiski parunāt jau nav liela māksla 😉 Vērtība ir tam, kas paša pieredzēts. Un ar to tad var arī padalīties. Ja nav žēl. Man nav 😀
Un šī vakara temats tāpēc ir – par pieredzes vērtību. Par to, kāpēc ir svarīgi rīkoties un uzkrāt savu pieredzi. Un praktiski izdzīvot konkrētas situācijas, praktiski iemācīties tās risināt, pašam nonākt līdz tāda vai cita veida atziņām.
Lai cik liels vilinājums mums reizēm no malas nebūtu – iejaukties un palīdzēt ar padomu, ir vērts tomēr to nedarīt.. Padomi pa lielam nevienam nav vajadzīgi. Pat ne tad, ja labi saprotam, ar ko tas beigsies un ļoti gribas pasargāt. Ja mums lūdz palīdzību, varam pateikt savas domas un iespēju robežās palīdzēt. Bet .. nedrīkstam atņemt otram cilvēkam iespēju uzkrāt pašam savu pieredzi. Nav jau sliktas vai labas pieredzes. Pieredze ir vienkārši pieredze. Tā ir pieredze, kas katram no mums ir ļoti, ļoti vajadzīga. Vajadzīga, lai spētu sevi iepazīt un spētu satikties ar sevi.
Nevar zināt, kā tas ir izlīt lietū. Nevar zināt, kā tas ir sasildīties saulītē. To var tikai pieredzēt. Sajust, sajust un vēlreiz sajust! Mēs taču nevaram iemācīties otra vietā staigāt, runāt, pagulēt, paēst.. katrs mācās, kamēr apgūst.
Pieredzei ir milzīga vērtība, jo caur to vislabāk varam sevi iepazīt, mācīties un pilnveidoties. Iepazīt citus cilvēkus. Attīstīt sevī spēju iejusties otra cilvēka vietā. Tas savukārt vairo sapratni, iecietību un labestību.
Pieredze ļauj nostāties pašam uz savām kājām. Pieredze ir mūsu katra mugurkauls. Pieredze ir tā, kas var parādīt virzienu, kurp doties tālāk. Pieredzi ne par kādu naudu nekur nenopirksi. Tā ir nenovērtējama. Katram cilvēkam unikāla.
Jā, un pieredzi var uzkrāt tikai un vienīgi darot. Svarīga ir rīcība. Re, atkal atgriezāmies pie tā paša! Svarīgi ir rīkoties nevis teorētiski zināt. 😉
Tieši teorija ir tā, kas mēdz mūs ievest stereotipu biezoknī. Teorija, kamēr paši neesam to praksē mēģinājuši, ir sveša cilvēka pieredze (vai pat tikai pieņēmumi!). Bet ne mūsējā. Mums var būt pilnīgi savādāk. Lai to uzzinātu – jārīkojas.
Nevar teikt, ka nesanāk, kamēr nemēģina. Turklāt būtiski atcerēties, lūk, šo – kas vienam nesanāk, otram – ļauj atklāt sevī jaunus talantus! Tikai jāmēģina darīt. Nē, drīzāk – vienkārši jāsāk darīt 🙂
Tikai darot nostiprinās ticība saviem spēkiem 😉 Pazūd vēlme sevi nosodīt. Tā vietā rodas vēlme sev palīdzēt. Attīstās spēja pašam izvērtēt un pieņemt lēmumus. Nostiprinās kritiskā domāšana. Mūsdienās šad un tad noder 😀 Nu labi, noder katru mīļu brīdi. Tas nozīmē spēju izvērtēt un atsijāt graudus no pelavām. Spēt ieraudzīt patiešām būtisko un vērtīgo. Tostarp, nonākot pie atziņas, ka savu dzīvi veido katrs pats. Un ka var aiz sevis atstāt karalauku, bet var arī vairot gaišumu. Un ka itin viss šajā pasaulē sākas ar mani pašu 😉
Katra izvēle sniedz iespēju uzkrāt jaunu pieredzi. Katra izvēle mūs ved vai nu tuvāk dzīvei, kādu vēlamies dzīvot vai tieši pretēji – aizved dziļāk dūņās.. Tomēr tā jebkurā gadījumā ir pieredze, kas palīdz mums pilnveidoties. Kas mums vajadzīga. Vajadzīga tāpēc, lai spētu redzēt un sajust vairāk. Un dotu nepieciešamo drosmi rīkoties. Rīkoties, lai vienā brīdī kļūtu tik drosmīgs, ka uzdrošinātos īstenot arī savus sapņus 😉
