Vakarnakt Ugālē ap pusnakti ceļu šķērsoja ezītis. Precīzāk, gatavojās iet pāri ceļam. Bija jau uz braucamās daļas. Apstādināju auto. Gaidu. Kad mazais tiks ceļam otrā pusē. Pusceļā ezītis pārdomāja. Griezās rinķī un devās atpakaļ no kurienes nācis.
Tā kā man itin visur patīk redzēt kaut ko vairāk un rakt dziļāk, sāku domāt par mums, cilvēkiem. Cik bieži diez tā notiek, pusceļu noej, vēl puse palikusi (varbūt daži pēdējie metri līdz galamērķim), bet tomēr…apgriezies rinķī un atgriezies pie tā, kas jau ierasts un drošs. Un pārbaudīts. Un atmet ar roku iecerētajam.
Varbūt, ka iemesls ir šāds: ejam pa to pašu ceļu atpakaļ, jo nav sevī atbildes: “Kāpēc?” “Kāpēc es to daru, kāpēc man tas ir vajadzīgs?” Pietrūkst dziļas motivācijas. Vai iekšējas skaidrības: “Kāpēc man to vajag? Kāpēc man vajag nokļūt ceļa otrā pusē? Kāpēc man no punkta A ir nepieciešams nonākt punktā B? Kāpēc man tas ir svarīgi? Kāpēc es to daru?
Tikpat labi var būt tā, ka izvēlētais ceļš nemaz nav Mūsu. Vienkārši ejam iešanas pēc (jo visi citi arī iet). Un tad pusceļā mierpilni var griezties arī atpakaļ. Jo visiem nav viens un tas pats Galamērķis. Barā, protams, vieglāk. Tomēr cena arī .. augstāka. Ja ej ar Baru un vienlaikus prom no .. Sevis.
Bet varbūt ir tā, ka nemaz neesam uzdevuši to tik ļoti svarīgo jautājumu: “Kāpēc?” “Kāpēc es daru to, ko daru? Kāpēc eju turp, kurp eju? Kur vēlos nokļūt?” Un uz neuzdoto jautājumu atbildes pagrūti saņemt.
Kā ir ar Tevi? Vai zini atbildi uz savu KĀPĒC?
Dziļa jo dziļa doma. Paldies ezītim. Varbūt tāpēc arī atgriezās. Lai “Kāpēc” durvis atvērtu. 😉
Lai labestības un atbildēm piepildīts Tev šis Saulgriežu vakars,
Dace
